Pagājušā mēneša beigās – 28. septembrī – apritēja tieši 30 gadu kopš Izraēlas premjerministrs Ichaks Rabins un Palestīnas atbrīvošanas organizācijas (PLO) vadonis Jasīrs Arafāts vienojās par divu valstu risinājumu, tādējādi it kā pieliekot punktu Oslo miera procesam. Pateicoties tam, gan izraēliešu, gan palestīniešu līderi 1994. gadā saņēma prestižo Nobela miera prēmiju, atgādina CNN. Tomēr šis līgums tā arī palicis tikai uz papīra, un pie tā vainojamas abas puses.
Palestīnieši tāpēc, ka nespēja atrast kopīgu valodu un izveidot patiešām funkcionējošu pašpārvaldes (Palestinian Authority) valdību, kas baudītu visas šīs arābu tautas uzticību. Tā vietā sākās nebeidzami strīdi starp Jordānas upes rietumkrastā valdošo kustību Fatah, kuras priekšgalā atrodas pēc Arafāta nāves pie varas nākušais Mahmūds Abāss (oficiāli tieši viņš ir Palestīnas līderis), un Gazas joslā saimniekojušo radikālāko islāmistu grupējumu Hamās un Islāma džihāds pārstāvjiem. Jāatgādina, ka viņi diezgan kategoriski iebilduši pret divu valstu risinājumu, izvirzot tādas Izraēlai kategoriski nepieņemamas prasības kā Jeruzalemes kļūšana par Palestīnas galvaspilsētu un visu palestīniešu bēgļu (pareizāk sakot, viņu pēcteču) atgriešanās.
Savas prasības islāmisti apvienoja ar terora aktiem, kas tika veikti pret izraēliešiem. Tas palīdzēja Izraēlā pie varas nostiprināties labēji noskaņotām valdībām, kuru pazīstamākais pārstāvis ir pašreizējais premjerministrs Benjamins Netanjahu. Arī viņš nekad nav īpaši slēpis, ka nepiekrīt divu valstu risinājumam vismaz līdz tam laikam, kamēr «palestīnieši savam valstiskumam nav gatavi». Šī virziena piekritēji Izraēlā uzskata, ka labākais risinājums pašlaik ir status quo saglabāšana – palestīniešiem ir sava pašpārvalde, taču ar diezgan ierobežotām tiesībām. Ja kādreiz nākotnē palestīnieši spēs izveidot valdību, kas patiešām kontrolē situāciju, nepieļauj agresijas izpausmes pret ebreju valsti un piekrīt tām robežām, kas tika ieviestas 1948. gadā, tad vēl varētu atgriezties pie divu valstu risinājuma.
Jāpiebilst, ka arī modē nākušais Palestīnas atzīšanas vilnis izraisījis pavisam pretēju reakciju cerētajiem labajiem nodomiem uz miera panākšanu. Izraēlā aizvien biežāk izskan runas, ka ir jāanektē okupētais Rietumkrasts un palestīnieši jāpadzen pat no Gazas joslas.
NEATBILST KRITĒRIJIEM
Pašlaik Palestīnu oficiāli atzinušas jau vairāk nekā 150 no 193 ANO dalībvalstīm (tai skaitā 13 Eiropas Savienībā (ES) esošās), taču par īstu tās valstiskumu runāt nav vērts. Meduza.io uzver, ka starptautisko tiesību dokumentos nav skaidri norādīts, kādiem kritērijiem jāatbilst tai vai citai teritorijai, lai to atzītu par suverēnu un neatkarīgu valsti. Bieži vien dzirdētas atsauces uz 1933. gada Montevideo konvenciju, taču jāatgādina, ka tas bija reģionāla mēroga dokuments, pieņemts VII Panamerikas konferences laikā un pielāgots tieši Dienvidamerikas toreizējām vajadzībām.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!