Netveramā, joprojām līdz galam neizprastā cilvēka apziņa ir intriģējošs pētījumu lauks gan ezoteriķiem, gan klasiskās zinātnes pārstāvjiem. Tās meklējumi noveduši ne pie viena vien šaubīga, pat skandaloza paziņojuma. Jaunu pagalīti šajā mūžam gruzdošajā ugunskurā nupat iemetusi zviedru fiziķe Marija Štrēme. Nanotehnoloģiju profesore Upsālas Universitātē paziņojusi, ka apziņa nerodas cilvēka smadzenēs, bet gan pastāv kā fundamentāls lauks, kā Visuma būvmateriāls.
Skandināvu speciālistes izvirzītā teorija būtībā saskan ar Austrumu reliģiju pausto. Proti, pēc cilvēka nāves viņa apziņa nevis beidz pastāvēt kopā ar ķermeni, bet gan atgriežas savā fona laukā. Ja viņas hipotēze ir pareiza, tad beidzot zinātniski varētu izskaidrot tādus noslēpumainus fenomenus kā telepātija, klīniskās nāves pieredze un pat aizkapa dzīve.
KĀ VIĻŅI OKEĀNĀ
'Iespējamība, ka apziņa ir fundamentāla, līdz šim nav pietiekami pētīta. Taču attieksme strauji mainās. Mēs tuvojamies punktam, kur dziļāku jautājumu uzdošana par apziņu vairs nav filozofijas lauks. Tā kļūst par zinātnisku nepieciešamību," laikrakstam Daily Mail skaidro profesore Štrēme.
Saskaņā ar tradicionālām kvantu fizikas teorijām daļiņas un enerģija rodas no vibrācijām fundamentālā laukā – līdzīgi kā viļņi rodas no vibrācijām ūdenī. Zviedru zinātniece sliecas domāt, ka šis fundamentālais lauks varētu būt pati apziņa.
Ja tā ir taisnība, tam būtu radikālas sekas mūsu realitātes uztverē. Iespējams, visšokējošākā no tām būtu atskārsme, ka mūsu individuālā apziņa nav atrauta no kolektīvās apziņas. Iespējams, tā ir tikai ilūzija, un patiesībā visi cilvēki ir sasaistīti vienotā "internetā", no kura nespējam atraisīties un iegūt absolūtu neatkarību.
"Individuālā apziņa tiek saprasta kā lokalizēta ierosme vai konfigurācija universālā apziņas laukā. Līdzīgi kā vilnis uz okeāna virsmas. Vilnim ir īslaicīga forma, bet ūdens, kas to nes, nepazūd, kad vilnis norimst," turpina profesore Štrēme. Vadoties no šādas pieejas, apziņa nebeidzas, kad cilvēks mirst, bet gan atgriežas kopējā "okeānā", lai pēc brīža atkal paceltos virspusē kā jauns vilnis.
"Apziņas fundamentālais substrāts nesākas un nebeidzas ar ķermeni, tāpat kā okeāns nesākas un nebeidzas ar viena viļņa parādīšanos," skaidro zinātniece, "ja individuālo apziņu nerada smadzenes, bet gan tā ir dziļāka lauka izpausme, kā liecina mans modelis, tad brīži, kad smadzeņu darbība ir traucēta, varētu ļaut piekļuvi šim pamatā esošajam laukam."
JĀIZMĒRA ZINĀTNISKI
Viņas modelis liek domāt, ka tādas psihiskās spējas kā telepātija var būt ne tikai reālas, bet arī zinātniski pārbaudāmas. Tā kā visas individuālās apziņas ir daļa no viena lauka, informāciju var pārraidīt starp punktiem, kas šķietami ir atdalīti ar telpu vai pat laiku. Tas nozīmē, ka indivīdi, kuriem ir īpašas dotības vai kuri atrodas izmainītā apziņas stāvoklī, spēj lasīt domas vai redzēt tālu notikumu vīzijas.
"Tas izskaidrotu, kāpēc telepātijai līdzīgas parādības parādās dažādās kultūrās un vēsturē, lai gan līdz šim iegūtie empīriskie pierādījumi ir pretrunīgi un vēl nav pārliecinoši," saka profesore Štrēme.
Ja viņas teorija ir patiesa, dziļas meditācijas stāvoklī esošo cilvēku smadzeņu aktivitātē vajadzētu būt novērojamām sinhronizācijas pazīmēm ar citu cilvēku smadzeņu aktivitāti. Šiem pierādījumiem vajadzētu parādīties smadzeņu skenēšanā, ļaujot zinātniekiem pārbaudīt, vai teorija kaut mazliet atbilst patiesībai. Tieši ar to Zviedrijas zinātnieki tagad plāno nodarboties patiesi zinātniskā veidā – ar precīziem mērījumiem.