Ieilguši nesekmīgi dzīvesbiedra meklējumi dzen izmisumā miljoniem cilvēku, liekot sevi bombardēt ar jautājumu «Kas ar mani īsti nav kārtībā?». Katrā situācijā var būt atšķirīgs skaidrojums, sākot no ārējā izskata un beidzot ar personības iezīmēm, taču viens no faktoriem varētu būt jaunības gadu veltīšana mācībām. Lai arī izglītība ir svarīga cilvēka pašizaugsmē un turpmākajā dzīvē var kļūt par stabilu fundamentu labklājīgai dzīvei, agrīnajā jaunībā tā traucē romantiskām attiecībām. Dažkārt pat tik izteikti, ka ģimenes dibināšana kļūst apgrūtinoša.
Ar šādu atklāsmi klajā nākuši šveiciešu zinātnieki. Viņi sekoja līdzi vairāk nekā 17 tūkstošu Apvienotās Karalistes un Vācijas iedzīvotāju attiecību vēsturei 13 gadu garumā un nonāca pie slēdziena, ka centieni iegūt augstāko izglītību pamatīgi iedragā ģimenes izveidošanas iespējas.
NAV SAVAS MĀJVIETAS
Pētījuma sākumā dalībniekiem bija 16 gadi un viņiem nebija iepriekšējas attiecību pieredzes. Katru gadu jauniešiem bija jāatbild uz zinātnieku jautājumiem par izglītību, nodarbošanos, attiecību statusu, personības iezīmēm un tamlīdzīgām tēmām. Laika gaitā iezīmējās tendence, ka studēšana augstskolā ne vien mudina jaunos cilvēkus atlikt ģimenes nodibināšanu, bet pat attur no attiecību veidošanas.
Bieži vien par traucēkli kļūst dzīvesvietas problēma. Studenti mitinās vai nu pie vecākiem, vai arī kopmītnēs, kas nenāk par labu ilgtermiņa attiecību uzturēšanai. Īpaši izteikti dzīvesvietas jautājums traucē jauniem vīriešiem, tādēļ viņi ilgāk paliek vientuļi un jūtas nelaimīgāki nekā tie, kuri sākuši strādāt uzreiz pēc skolas gaitu beigšanas.
«Mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka gan sociāldemogrāfiskie faktori, piemēram, izglītība, gan psiholoģiskās īpašības, piemēram, pašreizējā labklājība, palīdz prognozēt, kurš sāks romantiskas attiecības un kurš ne,» žurnālā Journal of Personality and Social Psychology raksta darba līdzautors Maikls Krēmers no Cīrihes Universitātes.
Visgrūtākā situācijā ir tie jaunieši, kuri dzīvo pie vecākiem. Viņiem ir visaugstākais risks ilgstoši palikt vieniem. Mitinoties ar draugiem kopmītnēs vai kopīgi īrētā dzīvoklī, sociālā dzīve ir aktīvāka un potenciālā partnera atrašanas izredzes pieaug.
VED UZ DEPRESIJU
Nākamajā pētījuma daļā šveicieši centās noskaidrot, kā mainās dzīves apmierinātība, vientulība un depresijas līmenis pastāvīgo vientuļnieku grupā, salīdzinot ar tiem, kuri stājušies partnerattiecībās.
Viņi atklāja, ka jaunieši, kuri ilgstoši paliek vieni, piedzīvo lielāku dzīves apmierinātības samazināšanos un pieaugošu vientulības sajūtu. Šīs sajūtas gan vīriešiem, gan sievietēm kļūst izteiktākas, tuvojoties 30 gadu jubilejai. Ap šo laiku pētījuma dalībniekiem pieņemas spēkā depresijas simptomi.
Taču, tiklīdz jaunieši sāk savas pirmās attiecības, viņu labsajūta ievērojami uzlabojas.
«Kopumā mūsu atklājumi liecina, ka ilgstoša vientuļnieka dzīve jaunībā ir saistīta ar mērenu risku labsajūtai,» secina Krēmers, piebilstot, ka pieaugušo dzīves pirmajos gados jaunieši vientulības izraisītās negatīvās emocijas izjūt diezgan minimāli. Taču, gadiem ritot, depresijas simptomi pieņemas spēkā.
«Tas liek domāt, ka dzīves trešās desmitgades noslēgumā pirmo attiecību veidošana var būt izaicinošāka, jo īpaši tāpēc, ka sliktāka mentālā labsajūta padara cilvēku mazāk pievilcīgu apkārtējiem un palielina risku ilgāk palikt vienam,» secina darba līdzautors.