Daudz kas kopš oskarotā jociņa ir noticis. Ir vairāku Latvijas kino profesionāļu panākumi – aktiera Kārļa Arnolda Avota European Shooting Stars balva un karjeras pārrobežu gaitas, Laura Ābeles un Raita Ābeles vizuāli efektīgās vilkaču animācijas pilnmetrāžas Dieva suns (2025) nonākšana Traibekā, producentu Ulda Cekuļa, Alises Ģelzes un daudzu citu darba novērtējums.
Šie un vēl citi piemēri nerada šaubas, ka Latvijas kino iet kopsolī ar laiku, tirgus svārstībām, sarežģīto aritmētiku starp vietējo auditoriju, nacionālo pasūtījumu un festivālu struktūrām, kā arī straumēšanas platformām, kas vēl joprojām tur pulsu pār kinoteātru asinsriti. Uzmanība tiek pievērsta Latvijas kino topošajiem projektiem – Jura Kursieša un Staņislava Tokalova daudzsēriju filmas Padomju džinsi turpinājumam, Annas Ansones drāmai Summer Blues, kā arī Viestura Kairiša spēlfilmai Uļa, kas interpretē basketbolistes Uļjanas Semjonovas dzīvi – tā ir ar lielu potenciālu nākamgad skaļi izskanēt festivālos.
Tāpat jaušamas atblāzmas 78. Lokarno Starptautiskajā kinofestivālā, kas sācies 6. augustā, – Latviju tur pārstāvēs plašs filmdaru loks, prezentējot tapšanā esošos darbus. To vidū arī Matīsa Kažas un Ivetas Poles mokumentārijs Es Tevi mīlu, Leks Frīdman – tas jau savlaicīgi nokristīts par latviešu atbildi Sašam Baronam Koenam un Rietumu kultūras odas Borats/Borat (2006–2020) diloģijai. Tāpat Lokarno galvenajā konkursā iekļauta norvēģietes Janikes Askvoldas dramēdija Solomamma (2025) par vientuļo māti, pašpietiekamo sievieti, un spermas donoru – filmu līdzproducējusi studija Mistrus Media, un tā ir gaidāma uz ekrāniem Latvijā šajā rudenī.
LIETUVIEŠU GRUPA
Kas notiek dienvidos? Pēdējos gados Lietuvā nostiprinājusies cieša kinoveidotāju grupa – galvenokārt vēlīnie divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki, kuru vidū ir starptautiski novērtētie Laurīns Bareiša (Sausi slīkstot/Drowning Dry (2024)), Marija Kavtaradze (Tu man neko neatgādini/Slow (2023)), Saule Bļuvaite (Izlecējas/Toxic (2024)) un citi. Viņi kopīgi veido vietējā mērogā skatītas un starptautiski novērtētas filmas: vienā filmā kāds no viņiem ir režisors, otrā – operators, bet citā – scenārija līdzautors vai producents, vēl kādā – aktieris vai aktrise. Šīs grupas filmas ir godalgotas Venēcijā, Sandensā un citviet, tonāli un konceptuāli apliecinot izteiksmju radniecību: saulē izbalojusi krāsu palete, no dzīves zagtas situācijas un novērojumi, kas atjautīgi tiek pārtulkoti kino.
Lietuviešu laikmetīgais kino nav manierisma pilns – drīzāk izrietošs no personīgās pieredzes, vides un kolorīta. «Lietuviešu grupas» filmu tēmas ir dažādas, bet to centrā ir reģionā retāk aplūkotais no mileniāļu skatpunkta – pašnovērtējums pusaudzībā, emocionālā un fiziskā intimitāte, ģimenes struktūras un daudzas citas. Šīs grupas lokā ir arī Vītauts Katkus, kurš nesen Karlovi Varos, Centrālajā un Austrumeiropā lielākajā festivālā, ieguva labākās režijas balvu par debijas pilnmetrāžu Viesis/The Visitor (2025). Režisora un operatora iepriekšējie darbi, piemēram, Kopienas dārzi/Community Gardens (2019) izrādīti Kannu paralēlajā skatē Kritiķu nedēļa, filma Vietas/Places (2020) Venēcijas kinofestivāla konkursā Horizonti, bet Ķirši/Cherries (2022) – metafilma par dēla un tēva attiecību «ogoto dramēdiju» – iekļauti Kannu īsfilmu konkursā.
Viesis ir svaiga gaisa šalts režijas kino – oriģināls stāsts par reemigrāciju, galvenajam varonim Danielam (montāžas režisors Darjus Šilens) atgriežoties no Norvēģijas dzimtajā Lietuvā, lai pārdotu savu vecāku dzīvokli. Viņš cenšas atgriezt laiku, tiekas ar sendienu draugiem un cenšas satvert savu kultūru, bet izjūt melanholisku atsvešinājumu. Līdzīgu nostādni piedāvā viens no pazīstamākajiem lietuviešu režisoriem Šarūns Barts, kura karjera aptver jau četras desmitgades. Viņa jaunākā spēlfilma Atgriešanās/Back to the Family (2025) pirmizrādīta Roterdamas kinofestivāla Lielā ekrāna konkursā, un tās kopproducenti ir Latvijas studija Mistrus Media. Atgriešanās centrā ir Simona (debitante Neringa Puidokaite), kura pēc vairākiem gadiem atgriežas dzimtajās lauku mājās, lai no jauna sastaptos ar ģimenes disfunkcionalitāti, agresiju, aizmirstajām paražām un cerību jaunajā paaudzē. Filma Latvijā gaidāma rudenī.
IGAUŅI AR «VIENTUĻNIEKIEM»
Ja par Lietuvā šobrīd aktīvajiem un ārpus valsts pamanītākajiem kinoveidotājiem varētu izteikties kā par grupu, tad Igaunijā – līdzīgi kā Latvijā – izteiktāk dominē autorrokraksti.
Nemainīgi Igaunijas kino aprisēs un identitātē būtiska ir animācija. Viens no spilgtākajiem autoriem, tostarp arī karikatūristiem un ilustratoriem, vairāk nekā piecu desmitgažu garumā ir animācijas autors Prīts Perns, kura jaunākā īsmetrāža Luna rossa (2024), kas tapusi kopā ar radošo partneri Olgu Pernu, tika izrādīta Ansī Starptautiskajā animācijas festivālā. Psihodēliskā un nepieradinātā humora forma, kas ir raksturīga igauņu meistaram, šoreiz aptver sitkomam līdzīgu situāciju lidostā.
Viens no starptautiskās uzmanības lutekļiem ir igauņu autors – talantīgais Sanders Jons, kura īsfilma Sierra (2022) ir kļuvusi par vienu no godalgotākajām Baltijas īsfilmām, kas cita starpā nonākusi Oskara īsrakstā animācijas īsajai formai. Tā šobrīd ir vienīgā filma no Igaunijas, kas ir skatāma autorkino straumēšanas platformā Criterion Channel. Jona jaunākais darbs Truša mati/Hair of Hare ieguvis uzmanību un novērtējumu attīšanas skatēs Kannās un citviet.
Rezumējot pēdējo mēnešu notikumus, vai var teikt, ka Baltijas kino ir kļuvis… zīmoliskāks? Kopš pērnā gada nogales daudzi ārvalstu kino mediji rakstīja par Zilbaloža fenomenu un mazas nācijas autora romantizēto laušanos ar Holivudas lielstudijām. Pēcāk Straumes fenomens ieguva Baltijas animācijas fokusu, kas vēlāk pārtapa par plašākas auditorijas iesaisti sarunā par baltiešu kinovēsturi, poētisko dokumentālo skolu un dzīvajiem klasiķiem no visām trim Baltijas valstīm. Tāpat ir jaušams reģiona tuvības moments un savstarpējas piespēles sadarbībā un kopprodukcijās.
Bet, kad uzmanība pievērsta, kā mēs turpināsim to apgūt? Un kuri varētu būt nākamie vārti? Šie jautājumi pagaidām vēl paliek neatbildēti.
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Aktuālākais no Baltijas
DIEVA SUNS (2025)
Pagānu animācijas un Baltijas krāsainās gotikas dzīres. Režisori Lauris un Raitis Ābeles, sadarbojoties ar mākslinieku Hariju Grundmani, radījuši vizuāli efektīgu, nekautrām un skatītāju izaicinošām virāžām piepildītu versiju par Ziemeļeiropā zināmāko vilkaču prāvu – vilkača Tīsa lietu. Latvijas pirmizrāde Rīgas Starptautiskā kinofestivāla atklāšanā – 16. oktobrī.
ATGRIEŠANĀS/BACK TO THE FAMILY (2025)
Franču kino tuvais lietuviešu režisors Šarūns Barts (Daži no mums/Few of Us (1996), Mijkrēslī/In the Dusk (2020) u. c.) – viens no festivālu loku mīluļiem – radījis emocionāli intensīvu darbu par jaunas meitenes atgriešanos provincē, kurā viņa uzaugusi. Alkohola dvinga, zelta jaunatnes sindroms un attiecību šķēpu laušana ar ģimeni, pārliecība un šaubas par savu lēmumu. Filma pirmizrādīta Roterdamā, bet rudenī gaidāma uz ekrāniem Latvijā.
AURORA (2025)
Igauņu režisoru Andresa Maimika un Raina Tolka kopdarbs pretendē uz baltiešu versiju Vinterberga Svinībām/Festen (1998). Filma uzbur kāzu svinības, kurās katram no viesiem ir savi plāni – tādi ir arī galvenajai varonei Aurorai (lomā Mārja Johanna Megi no Aptiekāra Melhiora/Melchior the Apothecary (2022–2023) sāgas), reliģiskas grupas līdera meitai. Teiksim tā – labā nozīmē dogmisks efekts.