Leģiona izveidošana bija toreizējā Francijas karaļa (valstī tolaik gan pastāvēja nevis absolūtā, bet konstitucionālā monarhija) Luija Filipa iegriba. Vienkāršoti sakot, ar vienu šāvienu viņš vēlējās nošaut divus zaķus: gan atbrīvoties no pretvalstiskiem un valdošo iekārtu apdraudošiem ieceļotājiem, gan nodrošināt, ka Francijai ir pietiekams militārs spēks, kas spēj realizēt valsts ambīcijas globālā mērogā, proti, nodrošināt koloniju pastāvēšanu, un galvenokārt tas tobrīd attiecās uz Alžīriju.
Karaļa lēmums par leģiona dibināšanu tika izdots 1831. gada 9. marta vakarā, un jau nākamajā dienā šai vienībai varēja sākt pieteikties pirmie rekrūši.
Ārzemnieku leģions nekad nav bijis skaitliski liels – no 4000 vīriem pirms 195 gadiem līdz aptuveni 9000 karotājiem pašlaik. Vēsturiski šīs vienības karavīriem nav bijusi kāda no Francijas regulārajā armijā pieņemtajām atsevišķas sagatavošanās programmām, tādēļ gluži par elites vai vislabāk apmācīto karotāju spēkiem leģionu nevar dēvēt – pretēji kādreiz laikrakstu izplatītajiem mītiem. Cita lieta, ka leģionāri parasti atradās avangardā, un tad nu arī kaujās guva vai nu varenas uzvaras, vai arī cieta pamatīgus zaudējumus. Ciktāl tas ilgāku laiku attiecās uz Francijas valdību, kritušo skaits nebija būtisks – šā vai tā tie bija ārzemnieki, kurus ar laiku aizstāja citi algotņi.
Acīmredzams paradokss ir tas, ka šis grupējums pastāv arī mūsdienās, lai arī Francijas valdība ik pa laikam kritizē "algotņu bandas", kas apdraud šīs valsts intereses Āfrikā. Taču tieši ārzemnieku leģions bija tas piemērs, lai mūsdienās uzrastos tā saucamās privātās armijas – no Boba Denāra grupējumiem, kas veica valsts apvērsumus Āfrikā, līdz veselam baram amerikāņu kompāniju, kas nodarbojās ar nevēlamu cilvēku iznīcināšanu Afganistānā vai Irākā, un beidzot ar krievu vāgneriešiem.
FRANCIJAS INTERESES
XIX gadsimta 30. gados Francija atradās vēsturiskās krustcelēs – nebija ne republikas, ne Napoleona Bonaparta veidotās impērijas, pat ne Burbonu dinastijas karaļnama, raksta History.com. 1830. gada jūlijā valstī notika iespaidīga sacelšanās, nereti dēvēta arī par jauno jeb jūlija revolūciju. Pie varas nākušais karalis Luijs Filips, pateicoties savu padomnieku dotajiem ieteikumiem, jau drīz vien izdomāja, kā mudināt uz patriotismu un padarīt valsts iedzīvotājus laimīgākus.
Jau kopš Napoleona Bonaparta karu laikiem, tātad gadsimta sākuma, Francijā bija juku laiki, kad tās armijā dienēja liels skaits sveštautiešu, kuriem šīs valsts intereses absolūti nerūpēja. Tam pamatā bija franču armijas pazemojošā sakāve Krievijas kampaņas laikā 1812. gadā. Luijs Filips par valdnieku pavisam negaidīti kļuva 1830. gadā un jau pēc neilga laika nolēma izmantot savas pilnvaras. Viņa dekrētā, kuru parlaments bez liekām ierunām apstiprināja, tika vēstīts par jaunas bruņotas militārās vienības izveidošanu. Toreizējā Francijas armijas struktūrā to integrēt bija grūti, un tā nu leģions saglabājis savu nosacīto autonomo statusu.
Šim lēmumam bija divi pietiekami racionāli iemesli. Pirmkārt, nesatraukt tos tautiešus, kuri nebija nekādā sajūsmā par Alžīrijas kampaņu un negribēja tajā piedalīties. Pie viena tika domāts arī par to, lai Francija varētu atbrīvoties no potenciālajiem ārvalstu revolucionāriem un diversantiem.
AIZMIRT PAGĀTNI
Franču vēsturnieks un publicists Žans Vensāns Blanšārs, kurš sarakstījis grāmatu par ārzemnieku leģiona vēsturi, norādījis, ka jauni rekrūši šai vienībai pievienojušies visdažādāko iemeslu dēļ, taču vairumam galvenā motivācija bijusi norobežoties no savas iepriekšējās dzīves, aizmirst to, kas noticis, un sākt visu no jauna, raksta Deutsche Welle. Protams, nekad nav trūcis arī tādu, kuri leģionā iestājušies ar cerību apceļot pasauli un nonākt dažādās eksotiskās vietās, taču viņu karjera te parasti beigusies jau pēc pirmās nopietnās kaujas – daļa krituši, bet daļa dezertējuši.
Bet par leģiona kodolu kļuva tie, kuri, neraugoties uz visām grūtībām (tranšeju rakšana, ceļu būvēšana Āfrikas svelmē vai Indoķīnas mitrajos džungļos nav nekāda izprieca), apzinājušies, ka nekā cita viņiem dzīvē nav. Kāds karavīrs, kurš vēlējies palikt anonīms, Blanšāram atklāti atzinis: "Mēs esam profesionāli karotāji. Mums ir pilnīgi nospļauties uz to, par kādiem mērķiem, kā labā cīnāmies. Tas ir mūsu darbs. Nekā cita mūsu dzīvē nav – ne ģimeņu, ne ideālu, ne mīlestības."
"Mēs esam kļuvuši par pašu radītā tēla ķīlniekiem," kādā dokumentālajā filmā sacījis leģiona pulkvedis Lekūrs Granmesons. Viņš atzinis, ka savulaik, un nepavisam ne tik sen, leģionā patiešām tika uzņemti cilvēki ar nopietnu kriminālo pagātni, uz kuru sirdsapziņas bija ne viens vien smags noziegums. Tas radījis mītu, kura dēļ kandidāti reizēm domā, ka viņiem jāizceļ sava kriminālā pagātne un jālielās ar pastrādāto. Mūsdienās tas tā vairs nedarbojas, uzsvēris Granmesons, norādot, ka tiek rūpīgi pārbaudīta rekrūšu pagātne un cilvēkiem, kuri veikuši slepkavības, dzimumnoziegumus vai nodarbojušies ar narkotiku izplatīšanu, vietas leģionā nav. Uz to, ka kandidāts sodīts par sīkiem noziegumiem (piemēram, zādzību, huligānismu vai ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu), visbiežāk piever acis, taču rekrūti jau uzreiz brīdina: ja tādas nelikumīgas darbības atkārtosies, viņam nāksies leģionu pamest. "Mēs nevēlamies, lai Francijas ieroči nonāktu tādu cilvēku rokās, kurus mēs nepazīstam, negribam, lai tie nonāk noziedznieku rokās," rezumējis Granmesons.
Taču tie ir tikai vārdi, jo vēl pēc Dienvidslāvijas asiņainā konflikta leģionā patvērumu atrada daudzi serbu, horvātu un bosniešu karavīri. Ja hipotētiski pieņemam, ka Krievijas un Ukrainas karš beigsies ar miera vienošanos, ir skaidrs, ka ne mazums šo elli izgājušo, apzinoties, ka neko citu viņi neprot, varētu doties pieteikties leģionā. Un tam šādi profesionāļi ir vajadzīgi – neatkarīgi no tā, ko viņi darījuši kara laikā.