XIX gadsimta otrajā pusē Zanzibāra (mūsdienās šī sala ir Tanzānijas sastāvdaļa) atradās britu ietekmes sfērā, bet Apvienotajā Karalistē verdzība bija aizliegta jau kopš 1807. gada, atgādina History.com. Gadiem ritot, britu sabiedrībā un parlamentā aizvien biežāk uzvirmoja diskusijas – kā gan tas nākas, ka verdzība ir oficiāli aizliegta, taču šajā zemē, kuras drošība un pat pastāvēšana ir tieši atkarīga no britu labvēlības, tā tomēr zeļ un plaukst? Valdībai, kas līdz tam bija aprobežojusies ar simbolisku vergu tirdzniecības nosodīšanu, beidzot nācās rīkoties izlēmīgāk, pakāpeniski piespiežot Zanzibāras valdniekus atteikties no verdzības.
Būtisks pavērsiens notika 1873. gada 5. jūnijā, kad sultāns Bargašs bin Saīds pēc ilgām pārdomām bija spiests piekrist britu prasībai slēgt galvaspilsētā Stountaunā ierīkoto vergu tirgu, kurā ik gadu tika pārdoti desmitiem tūkstoši cilvēku. Vēl gan bija nepieciešami vairāki desmiti gadu un Zanzibāras kļūšana par britu protektorātu, lai verdzība šajā teritorijā tiktu atcelta pavisam oficiāli.
SULTANĀTA BIZNESS
Vergu tirdzniecība nebija sveša arī portugāļu kolonizatoriem, kuri saimniekoja Zanzibārā no XV gadsimta līdz pat 1698. gadam, kad viņus no salas izspieda arābi – Omānas sultanāts.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2. - 8. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!