Kādēļ izstāde notiek Čiekurkalnā un tikai vienu dienu?
Tāpēc, ka es pati dzīvoju Čiekurkalnā. Pērn tika izsludināts projekts Sabiedrības saliedētības vektori, kas ilgst divus gadus. Aizgāju uz pirmo viņu rīkoto pasākumu, kur pastāstīju par savām brošām. Pēc tam projekta rīkotāji jau piedāvāja sarīkot brošu izstādi. Idejai piekritu, jo – kā tad vēl mēs varam saliedēt kaimiņus un kā varam cits par citu uzzināt? Tā viss aizgāja kā vāveres ritenī! Talkā nāca citi čiekurkalnieši, piedāvājot sameklēt telpas un nodrošinot izstādei publicitāti. Nemaz necerēju, ka tas šādi izvērtīsies. Pasākumu kuplinās arī muzikālie priekšnesumi, tāpat visiem interesentiem būs iespēja izveidot savu brošu.
Savukārt tikai vienu dienu izstāde notiek, jo mēbeļu salons savas telpas mums atvēl pēc darba laika beigām.
Jums kolekcijā ir teju četri tūkstoši brošu. Cik no tām būs apskatāmas izstādē?
Lielākā daļa. Tiesa, pašreiz kolekcionēju tikai latviešu, lietuviešu un igauņu saktas, dzintara brošas, PSRS laikos tapušās brošas, jo tajā laikā esmu dzīvojusi gan es, gan mana mamma un ome; arī Čehoslovākijā ražotās brošas… Šajā izstādē mana kolekcija, iespējams, samazināsies, jo apskatei būšu izlikusi arī brošas, kuras vairs kolekcijai nepieskaitu, tāpēc, ja kādai dāmai būs interese, tās būs iespējams iegādāties.
Būs arī 90. gados ražotās brošas, kuras jau skaitās vintāža, bet kas patiesībā ir plaša patēriņa produkcija. Piemēram, mūsu pašu Daiļrades ražotās saktas bija kvalitatīvas, un tās var izmantot joprojām. Bet, ja paņemam Ķīnas internetveikalos iegādāto produkciju, atliek to piespraust vienu vai divas reizes, kad metāla krāsa sāk mainīties, un, Dievs nedod, ja tu vēl nejauši tai uzpūtīsi smaržas – metāls kļūst melns, un attīrīt to vairs nav iespējams. Taču manā kolekcijā ir arī viena kastīte ar šādām brošām, lai tās paliktu vēsturei, jo pēc četrdesmit gadiem arī tās skaitīsies vintāža.
Kā sākās jūsu interese par brošām, un cik gadu laikā kolekcija ir tapusi?
Šis ir astotais gads, kad kolekcionēju brošas, un pie visa ir vainojama mana ome! (Smaida.) Neilgi pirms došanās mūžībā viņa katru dienu man teica: paskaties skapī un paņem sev visu, ko vajag! Starp mantām bija gan 50. un 60. gados ražotas brošiņas – zemenīte, ķirsītis –, gan čehu brošas, kuras ieraugot izsaucos: ak, cik skaisti! Tolaik man bija orhideju kolekcija, kuras eksemplāri ik pa laikam aizgāja postā, savukārt par brošām sapratu – tās taču nenobeigsies!
Tā arī viss sākās. Sāku meklēt informāciju internetā un domāt, vai vispār brošas ir iespējams kaut kur nopirkt. Tolaik sestdienās Ādažos notika krāmu tirdziņš, un no turienes arī ir vislielākie ieguvumi manai kolekcijai.
Pa kādiem ceļiem vēl brošas nonāk pie jums – tās tiek meklētas arī izsolēs un soctīklos?
Ziemā vairāk ir izsoles, jo krāmu tirdziņi tajā laikā Latvijā nenotiek. Ir cilvēki, kuri zina, ka es kolekcionēju brošas, un tās man piegādā. Tā no savas kaimiņienes tiku pie desmit brošām. Vīramāte man uzdāvināja ļoti daudz gan savu, gan savas mātes brošu – pārsvarā dzintara izstrādājumu.
Man pat bija doma izveidot muzeju, kur es varētu izstādīt savu kolekciju. Pat uzrakstīju biznesa plānu, pirms diviem gadiem caur Nodarbinātības valsts aģentūru piedalījos konkursā. Tiku labāko projektu piecdesmitniekā, taču mentors pateica – lai gan viss ir forši, nekādu peļņu no tā visa es negūšu. Arī muzeji, ar kuriem runāju, nebija ieinteresēti izstādīt manu kolekciju. Taču es nepadodos!
Varbūt ar kādu jūsu brošu saistās īpašs stāsts?
Protams! Kad uztaisīju savu YouTube kanālu, sadraudzējos arī ar ukraiņu meitenēm, tostarp – ar meistari, kura apguvusi vecās čehu tehnoloģijas, iemācījusies izgatavot ļoti skaistas zirnekļveida brošas un pat izveidojusi savu zīmolu. Gribēju kādu no viņas darinājumiem iegādāties, diemžēl Ukrainā sākās karš un tas vairs nebija iespējams. Taču turpinājām sazināties, viņa gribēja noskaidrot, kā var izveidot savu muzeju. Tā kā pati biju gājusi cauri šim procesam, es viņai visu informāciju aizsūtīju un galarezultātā saņēmu dāvanā viņas darināto brīnišķīgo "zirnekli".
Vai brošas mūsdienās kā aksesuārs ir aktuālas joprojām?
Ļoti aktuālas! Turklāt tās kļūst aizvien dārgākas. Pirms astoņiem gadiem konkrētu brošu pirku par 50 centiem un tās gandrīz vai meta pakaļ, toties tagad līdzīgas brošas maksā jau trīsdesmit eiro. Kad tirdziņos jautāju, kāpēc tik dārgi, man atbild: kā, tā taču ir čehu broša! (Smaida.) Es saprastu, ja tur būtu sudrabs, zelts un briljanti, bet tur ir stikls un metāls… Brošas valkāja gan Anglijas karaliene Elizabete, gan arī bijusī ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita. Viņa, dodoties uz tikšanos ar politiķiem, pie apģērba sprauda rotaslietas, kas nekad nebija izvēlētas netīšām un vēstīja par viņas noskaņojumu un nodomiem. Tā ka tā ir vesela zinātne.