Zemūdenes Ronis komadieri Hugo Legzdiņu (1903–2004) 1995. gada 17. novembra SestDienā intervēja Kārlis Freibergs. Necīnīšanos pret padomju okupācijas karaspēku 1940. gadā Legzdiņš nosauca par vēsturisku kļūdu: «Es nožēloju, ka Ulmanis mums to neļāva. Vai tad bija labāk Latvijas virsniekiem mirt bada nāvē Noriļskā? Labāk būtu miruši, aizstāvot dzimteni Zilupē.»
Viens no dramatiskākajiem gadījumiem Hugo Legzdiņa mūžā bija 1941. gada 25. jūnijs, kad Pļaviņu stacijā vilcienu, kurā viņš ar sievu taisījās braukt uz Rīgu, sabumboja vācu lidmašīna. «Taisni virsū uzkrita kādas piecas bumbas pēc kārtas. Vagoni sašķaidīti, abi ar Elvīru tiekam izsviesti laukā uz sliedēm. Sievai kāja skrandās, man ievainojumi. Brīnums, ka dzīvi palikām, tur vairāki simti tika nogalināti. Pļaviņu slimnīcā Elvīrai vajadzēja kāju noņemt. Slimnīca šosejas malā, krievi tajā laikā atkāpās. Daktera norīkots, velku deķi operāciju zāles logiem priekšā, pēkšņi krievi apšauda logus. Guļu gar zemi, stikli pa grīdu. Man bija jāpalīdz dakterim Elvīrai kāju nozāģēt. Par laimi, dabūjām protēzi, un jau kara laikā Elvīra varēja iestāties darbā par žēlsirdīgo māsu 2. pilsētas, tagad Stradiņa slimnīcā. 1943. gadā mums piedzima meita Māra…»