Šajā rakstu sērijā (sākums 22. februāra SestDienā - visus rakstus vari lasīt šeit) izgaismojām vairākas Latvijas atkritumu apsaimniekošanas neskaidrās zonas un problēmas. Skaidrs, ka tēma plaša un darāmā netrūkst. Mums vēl krietni kur augt, tomēr iniciatīvas rodas – ja ne aiz brīvas iedvesmas, ārēja spiediena rezultātā noteikti. Izpētot gan nepameta sajūta, ka zaļākiem atkritumu apsaimniekošanas mērķiem bieži dzenamies pakaļ ar aizsietām acīm un smagām kājām.
"Redzamība" pašvaka ne pārāk pieejamo (lai gan taisni šogad tie tiekot strauji centralizēti) un vietām aizdomīgi spožo datu dēļ, un labā griba sabremzēta arī spēcīgu valstisku starta signālu un tam sekojošu finansiālu pamudinājumu gaidās. Šur tur risinājumu ieviešanu velkam garumā un varbūt pārāk paļaujamies uz pagarinājumiem un pārejas periodiem. Tomēr Eiropas "prioritārajām" atkritumu kategorijām daži nozares operatori alternatīvas apsaimniekošanas metodes meklē, lai gan izskan šaubas, vai iedzīvotāji šķirošanā kvantitatīvi un kvalitatīvi iesaistīsies un vai pietiks apjoma, lai vispār būtu vērts ko risināt.
Kā alternatīva poligonam tiek minēta dedzināšana, un par to, ka atkritumi patiesībā ir no ekonomiskās aprites izgrūsti dabas resursi, kas pie šiem apsaimniekošanas veidiem otrreizējai izmantošanai tikpat kā zuduši, publiskajā telpā runājam maz. To parasti skaidro tikai specializētos zaļo entuziastu medijos, ko standarta civiliedzīvotājs neuztver vai neņem par pilnu. Lai gan velti – atzīstot, ka atkritumos nonākušām lietām un materiāliem ir ekonomisks potenciāls, ārvalstis taupa resursus un pamazām būvē tā saukto zaļo ekonomiku.
Pievienotā vērtība
Esam pieraduši pirkt citur pasaulē jau lietotus "dārgumus". Saulainajos deviņdesmitajos gados fantazējām par "no vācu onkuļa, kas tikai svētdienā līdz baznīcai aizbrauc", caur gādīgiem starpniekiem iegādātu mazlietotu auto un pucējāmies angļu zīmolu humpalās, savukārt pēdējā desmitgadē uzvaras gājienu pieredz arī ārzemju mēbeles, trauki un interjera priekšmeti. Pašu lietotajām kumodēm un dīvāniem gan uz tik jūsmīgu otro dzīvi necerēt. Padomju laiku modeļi andelēs starp privātpersonām nav iecienīti. Labdarības organizācijas un sociālie uzņēmumi šo to pieņem, bet ne visu. Vairumā gadījumu arī noslinkosim, jo jāpameklē, kas un kur paņems, vai bail, ka pašiem jāved. Visbiežāk jau apnikušās mēbeles tiek pamestas pie sadzīves atkritumu konteineriem. Dažas nodod apsaimniekotājiem tā sauktajos lielgabarīta atkritumos – speciālos maisos vai aizvedot uz eko laukumiem. Taču, kā jau minēts (plašāk – 15. marta SestDienā), pat šajos gadījumos tālāk par samalšanu šķeldā un katlumāju vairākums mantu netiek. Pozitīvāks liktenis negaida arī citus priekšmetus.
Varbūt muļķīgi izšķērdējam resursus?
Labs, starptautisks piemērs šādu resursu izmantošanā ir Emmaüs kustība, ko dzīvesvietu trūkuma un sociālo problēmu mocītajā pēckara Francijā 1949. gadā aizsāka abats Pjērs. Kopš tiem laikiem veidotas un strukturētas kopienas, kurās uzņem dažādus sociāli izolētus cilvēkus, viņiem sniedz pajumti, ēdienu un misiju komandā, lielākoties pateicoties tieši mantiskajiem ziedojumiem. Par klasiku kļuvusi iespēja Emmaüs kopienai ziedot traukus, grāmatas, mēbeles, elektrotehniku un citas lietas. Kopienas biedri (tā sauktie kompanjoni) ziedojumus pieņem, sašķiro, ja vajadzīgs, arī salabo un pārdod. Pirkt aicināts ikviens – jo vairāk lietu apgrozīsies, jo Emmaüs vieglāk sasniegt solidāros mērķus. Ietirgotais sedz kopienas izmaksas, atbalsts un pieredze ir pamats tālākai biedru integrācijai atpakaļ sabiedrībā. Tā dzimis tā dēvētais resursērijas (ressourcerie) koncepts, kam latviskota termina nemaz vēl nav.
Klasiski mantas tika sakrautas ne īpaši mājīgos angāros vai vispār zem klajas debess, bet līdz ar šī koncepta attīstību pamazām izkopta mārketinga kultūra. Angāros iekārto tematiskus lasītavu stūrīšus, uzlaikošanas kabīnes, līdzīgos traukus apvieno servīzēs un tamlīdzīgi. Piemēram, Po pilsētas tuvumā esošā Leskāras kopiena kopš 1982. gada attīstījusi veselu ciematu ar lietoto mantu tirdzniecības angāru kompleksu, ekoloģiskajiem dārziem un vietējo šķirņu dzīvnieku fermu, maiznīcu, bāru, kafejnīcu, restorānu, meistarklasēm, konferencēm un pat ikgadēju mūzikas festivālu.
Uz šo par sociālo utopiju dēvēto vietu ik dienas atbrauc 1000 līdz 2500 cilvēku – piknikos atpūšas ģimenes ar bērniem, pirms atvēršanas pie ieejas garās rindās drūzmējas kolekcionāru pūļi. Lietu aprite ar pajumti un darbvietu ik gadu nodrošina aptuveni 130 iemītnieku (skaits mainīgs), bet ar praktiskām iemaņām un ekonomisko aktivitāti – krietni vairāk cilvēku.
Pēc Emmaüs parauga Francijā izveidojušies simtiem citu nevalstisko organizāciju un sociālo uzņēmumu, kas sociālos un ekoloģiskos mērķus sasniedz ar ilgtspējīgas lietu aprites palīdzību. Pamatfunkcijās ietilpst dalīta iedzīvotāju un uzņēmumu ziedoto priekšmetu vākšana, labošana, tirdzniecība un vides izglītība. Lai aprites ekonomikas idejas izdotos risināt nacionāli politiskā līmenī, tās pamazām strukturējas apvienībās un federācijās. 2017. gadā šajā tīklā bija jau 150 biedru no 101 Francijas novada, un skaits turpina pieaugt. Bieži šādas apvienības attīstījušās blakus atkritumu šķirošanas laukumiem, bieži izveidojušās universitāšu tuvumā vai nabadzīgākos kvartālos. Piemēram, Etu`Recup savu darbību izvērsusi Bordo fakultāšu tuvumā, lai studenti un pasniedzēji par simbolisku samaksu (vai reizēm pat par velti) varētu iekārtot dzīvesvietu, tikt pie velosipēda un apģērbties. Tie, kas mācību gada beigās dosies projām, aicināti lieko ziedot. Gada garumā par ietirgotajiem līdzekļiem tiek rīkotas velosipēdu labošanas, šūšanas un citas darbnīcas, kā arī palīdzēts labdarības organizācijām.
Zelta kumode
Atelier d`Eco Solidaire (tulkot no franču valodas to varētu kā dekoratīvi solidāro ateljē) ir košs piemērs, ka lietotu mantu un materiālu aprite var barot arī neticamu radošo enerģiju. Šo bezpeļņas nevalstisko organizāciju 2010. gadā pēc mājokļa dekorēšanas veikaliņa slēgšanas izveidoja Natālija un Fabriss Kaidi.
"Secinājām, ka oficiāli pašvaldībām atkritumu apjoms jāmazina, veicinot to atkārtotu izmantošanu. Mēbeļu apsaimniekošanā tolaik specializētu operatoru vēl nebija. Pēc tikšanās ar Bordo deputātiem tapa sadarbība – mūsu rīcībā bez maksas nodeva 1100 kvadrātmetru lielu angāru piepilsētā, kā arī regulāri tiek ziedoti komunikācijas nodaļas materiāli," viņi stāsta. Apmaiņā nevalstiskā organizācija aktīvi veicina teritorijas iedzīvotāju un uzņēmumu pamesto lietu apriti un vides izglītību. Piemēram, divreiz gadā tiek rīkota lietu un materiālu otrreizējā pārstrādē specializējušos amatnieku un mājražotāju izstāde tirdziņš. Pēdējos divus gadus Atelier d`Eco Solidaire kopā ar piecu citu valstu partneriem vadījis arī Erasmus+ projektu par dizainu otrreizējā izmantošanā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5. - 11. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!