Švarcenegers baletu nedejos

Būt vadītājam ir daudz grūtāk nekā dejot, 1995. gada 7. oktobra SestDienai teica Latvijas Nacionālās operas baleta solists un baletmeistars Aivars Leimanis. «Dejojot domāju tikai par savu lomu izrādē. Tagad jāatbild par visu – kādas izrādes rādīt, ko nākotnē iestudēt, kam šobrīd uzticēt solodejas. Sēdēt malā un vērot izrādi kā baleta vadītājam ir daudz sarežģītāk nekā dejot pašam, liekas – tūlīt kaut kas nesanāks, tūlīt, piemēram, Alberts to Žizeli lēcienā neuztvers – drausmas… Vari būt kaut vai ar Švarcenegera muskuļiem, ja tehnikas nav – neko nespēsi izdarīt.» Leimanis atklāja arī baletdejotāja maizes garozu: «25 gadu vecumā man no sasitumiem bija sakrājies ūdens ceļu locītavās. Deviņus mēnešus nevarēju dejot. Tas bija mans «dekrēts», kā tagad zobojos par sevi. Vismaz piecas reizes ārsti mani brīdināja, ka jāpārtrauc dejot. Bijuši astoņi «ģipši» – lūzumi kājās. Amerikā taisīja operāciju un no sasistā ceļgala izvilka kādas trīsdesmit šķembas – tā biju dejojis divus gadus… (..) Es gribētu pats notvert savas (no skatuves – red.) aiziešanas mirkli. Kāpēc Mihails Barišņikovs negrib uz šejieni braukt? Lai visi atceras, kāds viņš bija jauns.»