Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Vai iesākumā bija ēka?

Izdzirdot vārdu "teātris", mūsu intuīcija un priekšzināšanas vienādo teātri ar kādu ēku vai telpu, ar kuru saistās mūsu atmiņas. Angļu režisora Pītera Bruka fundamentālajā darbā Tukšā telpa (1968) ietvertā tēze, ka jebkurā tukšā telpā var notikt kaut kas un, ja tas kas, piemēram, cilvēka gaita, tiek vērots, tad var notikt teātris, ir kļuvusi par šodienas teātra premisu. Latvijas teātris vēsturiskā likumsakarībā ir "ietelpots", bet, formējoties jaunai teātra valodas gramatikai, mainās gan attiecības ar skatītāju, gan ar telpu. Šis ir mēģinājums ļaut runāt pašām ēkām, kuras apdzīvo teātris. Un ēku biogrāfijas ir tikpat atšķirīgas kā tajos šobrīd esošo teātru repertuārs – pirms teātra patiesībām te ražotas Elitas cigaretes, pulcējušies remontstrādnieki un bābeliskā garā tirgojušies.

Karaīmu citadele

Jaunā Rīgas teātra (JRT) 2017./2018. gada sezonas pirmie aplausi izskanējuši nesen renovētajā Tabakas fabrikas ēku kompleksā, kura darbības sākotne saistāma ar uzņēmēja Samuila Ābrama Maikapara un viņa dzimtas vārdu. Teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis apjozis JRT jaunajai mājvietai poētisko jaundzimšanas priedēkli "pie Dzemdību nama", kas atrodas turpat, ielas otrā pusē, tomēr pirms teātra šeit bijusi tabakas citadele. 1887. gada 11. augustā toreizējā Akas ielā 10 pēc arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta tika dibināta viena no vecākajām Rīgas fabrikām Maikapars, kas ražoja papirosus. Vēlāk ražotne kļuva par prestižu tabakas fabriku. Uzņēmuma pirmsākumos te ik dienu tika saražoti 2,5 miljoni dažādu marku papirosu, kuri tika eksportēti uz Ameriku, Āfriku, Ķīnu un Indiju, kā uzskaitīts Latvijas Tirgotājā. Līdz mūsdienām saglabājušies brūno ķieģeļu korpusi, kas nu jau apmesti, būvēti 1912. gadā pēc arhitekta Paula Mandelštama projekta – tie pirms rekonstrukcijas labi saglabājušies, jo korpusā nepārtraukti notikusi ražošana. Vēl pagājušajā nedēļā ienākot teātrī, varēja just nesen veiktā remonta smārdu. Neapšaubāmi mainījies vizuālais rituāls, dodoties uz teātra zāli, – no savpatna kolekcionāra estētikas uz remonta ētiku. 

Lai gan teātri varētu definēt kā mākslas fabriciņu, tieši JRT un Maikapara sakarā ir kāda kopīga iezīme, proti, kolektīva aura. Maikapars bijis karaīms, ko arhitektūras vēsturnieks un teorētiķis Andris Caune izceļ sakarā ar 1922. gadā notikušo 2. Starptautisko rūpniecības izstādi Rīgā, kurai par godu Maikapara fabrika izdeva karikatūrista Sergeja Civinska reklāmas pastkarti. Uz tās redzami divi austrumnieki ar sarkanām feskām uz galvas – viņiem rokās ir tabakas smalcināmā mašīna, kas Češīras kaķa mutes platumā iztecina no sevis Mokas papirosu kārbas. Lūk, minētie austrumnieki ir daļa no karaīmu saimes, kas strādāja fabrikā. Arhīvos atrodami fotoattēli, kuros galvenokārt karaīmu un krievu izcelsmes strādnieces rosās starp bandrolēšanas iekārtām, uzņēmumam piederīgie atzīmē gadskārtas un ģimeniskā rosībā vakariņo pie kopīga galda. Karaīmiem jeb rakstu pratējiem ir sena priekšvēsture, kas mūsdienu etnologiem liek viņus ievietot starp jūdaisma sekotāju atzaru un tjurku cilmes etnosu. Tie pēc VIII gs. nošķēlušies no jūdaisma sekotājiem karaītiem, sajaucoties ar Melnās jūras krastu iedzīvotājiem un apmetoties Krimas apvidū. Lietuvas dižkunigaiša Vītauta Dižā laikā šai tautai piederīgie vīrieši tika iecelti miesassargu gvardē, bet vēlāk, XIX gs., Krievijas impērijā nostiprinājās spēcīgas karaīmu kopienas, arī Rīgā, kļūstot par rūpniekiem patriciešiem. Maikapari bija viena no turīgākajām ģimenēm ar ļoti ciešām tradīcijām un saitēm, kas aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē un finansiāli atbalstīja jaunu ēku būvniecību, teātri un izglītības iestādes. Tieši fabrikas ēku komplekss kļuva par kopienas centru.


Magnetizē kulturālo

1912. gadā uzņēmums tika paplašināts, Samuilam iegādājoties lielu gruntsgabalu Miera ielā 12 (tagad Miera 58) un palielinot strādnieku skaitu līdz pat 250 ļaudīm, kas īsi pirms Pirmā pasaules kara dubultojies. Pēc kara Maikapara ražotne atsāk darbību un piedzīvo uzplaukumu, ļaujot tās īpašniekam atpirkt no Vāgnera mantiniekiem neorenesanses stilā projektēto savrupmāju Aristīda Briāna ielā 3, ko jau 30. gadu sākumā renovē kā neobaroka formu iemiesotāju ar greznu neoklasicismā veidotu interjeru. Vēl šodien ēku pazīst kā Maikapara namu, cits to iekartē kā Aleksandra Laventa kādreizējo īpašumu, valsts prezidentu apartamentus vai tur šobrīd esošo Japānas vēstniecību. 1940. gadā Maikapara fabriku nacionalizēja, bet oktobrī Samuilu arestēja, vēlāk Samuila mazdēls, ārsts un toreizējais fabrikas direktors Teodors Maikapars emigrēja uz Vāciju. Pēc kara, 1945. gadā, ražošana tika atsākta, bet jau ar Rīgas tabakas fabrikas zīmolu apvienotajā adresē Miera ielā 58.

Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 27.oktobra numurā!

Top komentāri

žoržs
ž
Nu gan ir savārstījums, drusku brīnos, kā Diena nekaunās ko tādu publicēt.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Latvijai vajag: Tīru ūdeni

Rīgas kanālā šobrīd zilaļģes veido greznus rakstus. Tāda māksla ir iespējama, jo mums bija un turpinās tā skaistā, siltā vasara bez lieliem nokrišņiem un stipriem vējiem. Polijā zilaļģu dēļ šogad ...


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes