Viņš var patikt, var arī nepatikt, taču apņēmīgā eglainieša degošās acis, aizrautība un entuziasms nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. Par spīti nelielajam augumam, Juriju vairākkārt centušies pārvilināt uz basketbolu, taču viņš nešaubīgi palicis uzticīgs mūža mīlestībai – futbolam. Un savā sporta veidā viņš ir ar visām četrām – bijušais spēlētājs, šobrīd treneris, apskatnieks, raidījumu vadītājs, futbola komūnas Pa pāris kausiem (FK PPK) aizsācējs, Leevon PPK kluba prezidents komandas ceļā no Latvijas futbola līgu hierarhijas zemākā līmeņa līdz pat virsotnei. Jā, arī Virslīga komūnas pārstāvjiem nav vairs tikai sapnis, bet pietiekami tuvas nākotnes mērķis, un, kas zina, iespējams, sauklis "Šodien Pa pāris kausiem, rīt – uz Eirokausiem!" nebūt nav tikai vienkārši jestrs fanu meldiņš, bet gan nākotnē iekodēts paziņojums.
Ievadā uzskaitīju virkni tavu lomu futbolā. Kā tu pats tajā jūties?
Es pats jūtos kā futbola cilvēks. Vai tā būtu apskatnieka, komentētāja, kluba prezidenta, trenera, trenera asistenta vai asistenta asistenta loma – tam visam pāri ir futbols. Šķiet, man dzīvē īsti nav ar futbolu nesaistītu lietu, un man tas patīk. Visi gudrie saka, ka jādara tas, kas tev patīk. Laikam man tā ir sanācis iekārtoties.
Kura no šīm lomām aizņem lielāko ikdienas daļu?
Droši vien šobrīd tā ir trenēšana, lai gan patiesībā par trenēšanu pēc karjeras beigām man nemaz nebija domas. Nekad. Līdz jautrības un satura dēļ nolēmām izveidot FK PPK komandu. Tas brīdis pamainīja manu pārliecību. Kā saka – bija āķis lūpā. Tad nāca piedāvājums no RFS Akadēmijas, kas meklēja trenerus.
Trenēt bērnus vai pieaugušos, no kuriem vairākums iepriekš spēlējuši profesionāli, tomēr ir atšķirīgas lietas!
Ātri vien sapratu, ka trenēt bērnus līdz 11 gadiem nevaru. Lai darbotos ar tik maziem bērniem, tiešām jābūt pilnīgi atšķirīgai domāšanai un attieksmei. No 12 gadu vecuma viņi jau daudz ko no futbola saprot, bet agrākā vecumā, manuprāt, vairāk vajadzīgs pedagoga, pat auklītes piegājiens, ne futbola zināšanas. Tad ir jāprot likt viņiem iemīlēt spēli. Sapratu, ka es to nevaru. Man pietrūkst pacietības. Visu cieņu treneriem, kuri to spēj un dara. Tie lielie tūkstoši būtu jāmaksā tur, nevis Virslīgā vai Čempionu līgā.
Kāpēc sākotnēji negribēji kļūt par treneri?
Joprojām uzskatu, ka trenera darbs nav pateicīgs un ir ļoti sarežģīts. Arī šobrīd man nav mērķa kādreiz trenēt izlasi vai strādāt par treneri ārzemēs. Man trenēšana vairāk deva un arī pašlaik dod to, kā visvairāk pietrūka pēc spēlētāja karjeras beigām. Teikšu atklāti – spēlēt futbolu man vispār vairs negribējās, bet pietrūka emociju, rutīnas, ģērbtuves atmosfēras. Būt kopā ar čaļiem visās bēdās vai priekos. Tagad vairāk izbaudu arī futbola lietas, sajūtu, ka tavs darbs ir palīdzējis izcīnīt uzvaru.
Ja sanāk izcīnīt uzvaras, tad parasti parādās iespējas strādāt arvien augstākā līmenī!
Trenera amats nopietnā līmenī jau notiek režīmā 24/7. Tur ne tikai jāstrādā uz laukuma, bet arī līdz galam jābūt iekšā visos kluba ikdienas procesos, komunikācijā. Ļoti grūts darbs. Vai es gribu ziedoties tik ļoti futbolam, tas ir jautājums. Man ir arī ģimene. Cik nav dzirdēti gadījumi, kad augsta līmeņa treneriem ģimene paliek otrajā un trešajā plānā, un tas nekad nebeidzas labi.
Redzot tavu aktivitāti futbolā un zinot vienu no PPK saukļiem "Futbols vispirms!", kurā plānā ģimene ir tev?
Gribu ticēt, ka man izdodas visu organizēt tā, lai ģimene neciestu. Skaidrs, ka darbošanās futbolā paņem ļoti daudz, bet man šķiet, ka ģimene nepaliek otrajā plānā. Skaidrs, šad tad nākas arī pakārtoties. Piemēram, tā pati pārcelšanās uz Rīgu, jo iepriekš no Ventspils man bija ļoti sarežģīti to visu darīt. Varu būt tikai pateicīgs, ka sieva un meitas saprot un pieņem to, ka futbols man ir ne tikai darbs, bet arī sirdslieta.
Kādas ir viņu pašu attiecības ar futbolu?
Neitrālas, un tas ir ļoti labi. Šķiet, pirmos trīs četrus gadus sieva Svetlana apmeklēja visas manas spēles, bet vēlāk jau tikai pavaicāja, kā nospēlējām un kā veselība. Šobrīd ģimene varbūt atkal ir mazliet vairāk futbolā, jo jaunākajai meitai iepaticies PPK spēļu tusiņš, tāpēc viņas ir biežāk klāt.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!