Kuram jājūtas atbildīgam?

Šis nu gan ir pārspīlējums, jeb melu paveids: "Skarbi kontrolējošas metodes iederas nedemokrātiskos politiskajos režīmos". Skaidroju: kad iet runa par tautas veselību, bet daudziem - dzīvību vai nāvi, tad bezatbildīgā, infantīlā attieksme (paļauties uz cilvēku pašu atbildību) ir jāatmet. Tautas pārstāvji ir demokrātiski ievēlēti, lai viņi, ja nepieciešams, izglābtu tautu! Katrai problēmai ir jāpiemēro atbilstoša spēka rīki. Covid gadījumā - tā ir precīza un stingra kontrole tur, kur to vajag.

Lai cik dikti Latvija kārotu tapt pieskaitīta Ziemeļvalstīm, tā tur nav pieskaitāma, jo te visi darās kā vienā riktīgā Tuvo Austrumu bazārā. Nezinu, vai ģenētikas vai audzināšanas dēļ, bet man tiešām Helsinkos ir vairāk draugu nekā Rīgā. Ir jau līdzības starp somiem un latviešiem, piem., vārīšanās savā sulā, bet maitības un visatļautības ziņā Latvija tālu pārsniedz Somiju. Jau Somija nav ideāla, jo tur pietiek alkoholisma un vardarbības sadzīvē, bet nu Rīga kā mazā Krievija vai mazā Izraēla Eiropas savienībā ir visu Vecajā derībā aprakstīto netikumu iemiesojums - Rīgu būtu jāsauc par Bābeles p a l ai s t u v i, lietojot Sv. Rakstu tēlainos apzīmējumus . Katrā ziņā Ziemelvalstīm nav raksturīgā uzbāzīgā drūzmēšanās, ko Latvijas iedzivotāji pārņēmušī no krieviem, beļģiem, aziātiem u.c.

Sveiciens Magdai vārda dienā! Pilnīgi atbilstoši un pamatoti rakstīts, ka atbildība ir dalīta. Neizstāvēs visur policija, neaizliegs visu ar likumu. Katram pašam arī jāapzinās situācija. Vai koncerts bija tik nenormāli vilinošs, lai, redzot drūzmēšanos, to tomēr neatstātu? Par kādu gan demokrātiju runāt, ja cilvēki nespēj galveno - domāt? Toties labi prot par to, ka paši nedomāja, vainot citus.

Gadījumos, kad cilvēku nomāc liela gūzma grūti atbildamu jautājumu, ir vērts zināt arī Dieva viedokli. Vai sekojošajās Svēto Rakstu rindās gadījumā nav atslēga kādām cieši aizslēgtām durvīm, pa kurām cilvēce ilgi bet nesekmīgi laužas iekšā? Pravieša Jeremijas grāmata 17: 5-8 Tā saka Tas Kungs: ”Nolādēts (neveiksmei lemts)ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu.Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs. ... Bet svētīgs ir tas, kas paļaujas uz to Kungu un kura cerība ir tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi dod savus augļus.”