Latvietis cieš klusi. Politikā bez pārmaiņām

Riebums vai vismaz nepatika pret partijām un politiķiem Latvijā ir akmenī iecirsta, lai arī šobrīd ir latentā stadijā. Latentā, jo pagaidām īsti nerādās potenciāls jauna politiskā spēka izveidei, kas spētu savākt tik lielu protesta balsojumu, lai 2018. gada rudenī Saeimā izveidotu frakciju, ko nevarētu ignorēt, nominējot premjeru un sastādot valdību.

Sabiedrībai sāp tēmas, kas tradicionāli ir varas partiju, ne jauno laiku solītāju repertuārs. Latvijas iedzīvotājus visvairāk uztrauc sociālās problēmas, ekonomiskā situācija – rāda martā publicētais Eiropas Komisijas pasūtītais Eurobarometer ziņojums par sabiedrības noskaņojumu. Veselības un sociālās aprūpes sistēma, ekonomiskā situācija, bezdarbs, nodokļu sistēma, pensijas un dzīves dārdzība ir Latvijas vēlētāju top problēmas. Attieksmi pret korupciju, kas teorētiski varētu būt politikas jaunpienācēju repertuārs, var netieši izlobīt no latviešu dramatiski augstās neuzticēšanās politiskajām partijām (85%!), Saeimai, valdībai, valsts pārvaldei un tiesu sistēmai.

Dzīves dārdzība un valdības ekonomiskā politika it kā varētu būt vistrāpīgākais un visvairāk uzrunājošais iemesls, ap kuru panākt cilvēku viļņošanos un, ja vilnis sacelts pietiekami augsts, arī kādu politiķu vai partiju noskalošanu no skatuves. Bet tikai "it kā".

Pagājušajā nedēļā pie Saeimas (bet ne pie Rīgas domes!) tika noorganizēts pikets par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam mājoklim. Organizētāji apgalvoja, ka par iniciatīvu internetā savākti 17 000 parakstu, bet pie Saeimas ziņu aģentūra LETA saskaitīja vien 150 protestētāju. Un tas pēc tam, kad tēma trīs nedēļas cilāta vakara ziņu sižetos. Pret nu jau folklorizēto lāci uz velosipēda pie Saeimas trīs dienas vēlāk savācās 200 demonstrantu.

Iespējams, Ušakova Saskaņas pēdējo gadu aktivitātes, organizējot dažādus Rīgas domes struktūru piebarotu kabatas arodbiedrību mītiņus pret valdības saimnieciskiem lēmumiem un ekonomisko politiku kopumā, latviešos radījušas piesardzību.

No otras puses, sauja savvaļas zvēru aizstāvju un stāsts par Džemmas Skulmes nepanesamo nekustamā īpašuma nodokli spēja teju mēnesi diktēt televīzijas ziņu pirmos sižetus un virsrakstus avīzēs un portālos. Tas ļauj domāt, ka, prasmīgi kampaņojot, pie vajadzības "telegrāfs" tiktu ieņemts bez pretošanās. 2009. gada 13. janvāra grautiņi Vecrīgā, ja kāds ir aizmirsis, sekoja pāris politiķu, tostarp vēlākā Vienotības līdzdibinātāja Štokenberga, aicinājumiem uz protesta akciju Doma laukumā. Divus mēnešus vēlāk valdība jau bija nomainīta, un uz nākamajiem pieciem ar pusi gadiem pie varas nāca Vienotība.

Nē, šis nav aicinājums noniecināt pilsoniskās sabiedrības aktivitātes, šī ir veselīga piesardzība un aicinājums nekļūt par skaļi svilpjošu lokomotīvi, kurai kāds var piekarināt savus vagoniņus.