Jūs bijāt viens no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kuri pirms 34 gadiem – 1990. gada 4. maijā – nobalsoja par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu. Vai viss pa šiem gadiem ir izdevies tā, kā toreiz cerējāt?
Vienmēr jau viss var būt savādāk, labāk vai sliktāk, bet kopumā man liekas, ka viss šis nodzīvotais laiks ir jāvērtē pirmām kārtām no personiskās puses – vai tu piedalies vai sēdi malā, dusmojies, kritizē un gaidi, ka notiks kādi brīnumi, kas ietekmēs tavu, tavas ģimenes dzīvi. Tādēļ es norobežojos no šīs čīkstēšanas pīkstēšanas, jo viss jau ir mūsu rokās.
Jūs sakāt par to stāvēšanu malā un kritizēšanu. Man gan tolaik bija maz gadu, biju tīnis, bet vienprātības jau nebija arī pašā neatkarības atgūšanas izšķirošajā brīdī. Ja atceramies, Pilsoņu kongress vispār uzskatīja, ka Augstākā Padome nav leģitīma, jo ievēlēta, okupācijas armijai klātesot, utt.
Es esmu piedalījies, tāpēc varu spriest, kā tas notika. Manuprāt, ja runā par Latviju kā tautu kopumā, abstrahējoties no katra indivīda gribas un viņa
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 3. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00