NATO samits jauna skandāla gaidās?

Lai arī oficiālā līmenī nekāda pārmērīga trauksme celta netiek, neoficiāli samits tiek gaidīts ar lielām bažām. Ir skaidrs, ka ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas, kā arī apvienotās Eiropas aizvien pieaugošās pretrunas nevar neatsaukties uz sadarbību Ziemeļatlantijas alianses ietvaros. Tāpat neviens nav aizmirsis arī ASV patlabanējā prezidenta sākotnēji negatīvo attieksmi pret NATO tās līdzšinējā veidolā. Lai arī Trampa prezidentūras pirmā gada laikā šī attieksme oficiāli mainījās, tas notika pamatā tikai iekšpolitisku apsvērumu dēļ, un pastāv pamatotas aizdomas, ka Tramps pie pirmās izdevības atgriezīsies sākotnējās pozīcijās.

Pašlaik šāda izdevība ir. Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, ASV ir jūtami pieaudzis vēlētāju atbalsts Trampa politikai, tāpat viņa iekšpolitisko oponentu arsenāls ir lielā mērā izsmelts, lai gan pēdējie šo faktu atsakās atzīt.

Attiecīgi arī ASV prezidentam nekas netraucē atcerēties, ka Eiropas sabiedrotie, kā uzskata Tramps, nepietiekami maksā Savienotajām Valstīm par savu drošību un nodrošina to uz ASV rēķina.

Pats par sevi šis apgalvojums, protams, ir ļoti diskutabls. Lai arī ASV militārie tēriņi procentuāli (nemaz nerunājot par naudas izteiksmi) ir ievērojami lielāki nekā Eiropas valstīm, tajā pašā laikā ASV ģeopolitiskās un attiecīgi arī militārās intereses ir globālas, savukārt Eiropai pamatā tikai reģionālas. Attiecīgi arī pastāv pamatotas aizdomas, ka ASV militārie izdevumi "Eiropas virzienā" neko daudz neatšķiras no vadošo Eiropas valstu tēriņiem, bet prasība palielināt izdevumus būtībā ir kā ASV ieroču un bruņojuma ražotāju interešu lobēšana, tā mēģinājums aplikt Eiropas sabiedrotos ar papildu nodokļiem.

Ievērojami svarīgāks gan ir fakts, ka Ziemeļatlantijas alianse ir viens no Savienoto Valstu politiskās ietekmes stūrakmeņiem Eiropā un, ļoti ticams, pats galvenais Atlantijas okeāna abus krastus Ziemeļu puslodē vienojošais faktors. Lai arī ASV virsvadībā, taču līdz šim šīs alianses ietvaros ir pastāvējušas partnerattiecības, balstītas uz savstarpēju ieinteresētību un izdevīgumu. Apmaiņā pret drošības garantiju sniegšanu Eiropai ASV ir nodrošināta iespēja izmantot Eiropas teritoriju tām stratēģiski svarīgos virzienos.

Trampa politika starptautiskās drošības jautājumos lielā mērā līdzinās viņa ekonomiskajai politikai. Priekšplānā ir izvirzīta prasība mainīt līdzšinējās vienošanās un apmaksāt ASV tēriņus, vienlaikus nepiedāvājot pretī neko jaunu. Principā no Eiropas tiek prasīts, lai tā piekristu nomainīt esošo, lai arī savā ziņā ierobežoto partnerību pret stingru sekošanu ASV interesēm, kādas tās redz prezidents Tramps. Atšķirībā no starptautiskās tirdzniecības, kur eiropieši ir nolēmuši nepadoties, NATO gadījumā ir liela iespēja, ka šī prasība vainagosies ar panākumiem, lai gan no skandāla, visticamāk, neizdosies izvairīties.