Pārskatīt, pārstartēt, pār...

Rietumu politikā ietekmīgas grupas, liberālās pasaules kārtības virzītāju pamatā mērenākās daļas pārstāvju kopā sanākšanas laikā tika būtībā atklāti atzīts, ka minēto ideju un kārtības virzītājiem ir nepieciešams pāriet no ideoloģiskās ekspansijas uz aizsardzības pozīcijām, lai pārgrupētos un sakārtotu pašiem savas rindas. Izrādās – nav iespējams nest apgaismību pārējai pasaulei, kurā pieņemas spēkā autoritārisms (ar Ķīnu un Krieviju priekšgalā), ja pašu mājās ir saplaukušas tādas parādības kā nacionālisms un populisms.

Lai arī minētie secinājumi bieži vien bija kopējai situācijai joprojām pārmērīgi optimistiski vai izteikti "caur puķēm", citādi kā par atbilstošiem šā brīža reālajai situācijai tos nosaukt ir grūti. Kolektīvie Rietumi šobrīd ir sašķelti un iekšējo pretrunu nomocīti tādā mērā, ka mēģinājumi turpināt liberālās globalizācijas ekspansiju jau sāk līdzināties civilizācijas mēroga pašnāvībai. Pat vēl svarīgāk, ka minētā ekspansija arī ir sasniegusi savas pēdējās iespējamās robežas, jo pārliecība par to, ka ir iespējams iekļaut Ķīnu, Krieviju un vēl veselu plejādi citu valsti Rietumos un uz Rietumu noteikumiem, jau sākotnēji bija labākajā gadījumā pretrunā ar jebkādu vēsturisko loģiku.

Faktam, ka daļa globālistu ir gatavi atzīt, ka viņu virzītais pasaules kārtības modelis pārskatāmā nākotnē nesniegsies tālāk par rietumvalstīm un to satelītiem, un arī tad tikai labākajā gadījumā, vismaz teorētiski vajadzētu atvēsināt viņu kolēģus – globālisma par katru cenu virzītājus. Ir nenoliedzami daudz racionālāk nevis riskēt ar visu, bet veltīt visus spēkus jau esošā saglabāšanai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī esošais – ne tikai kolektīvo Rietumu vienotība, bet arī liberālo ideju dominēšana tajos, – plīst pa visām šuvēm. Būtībā tā ir izvēle starp racionālismu un sava veida pašnāvniecisku mesiānismu.

Cits jautājums tikmēr ir, ka Rietumu politiskā elite gadu desmitiem ir vadījusies tikai pēc liberālās globalizācijas koncepcijām, tām ir tikuši pakļauti visi politikas atzari, par godu tām ir izveidots liels skaits starptautisku institūtu utt. Šim milzīgajam mehānismam ir tikpat milzīga inerce, kas šobrīd jau darbojas pret pašiem Rietumiem, un var gadīties, ka ar daļas politiskās elites centieniem mainīt šo mehānismu būs nepietiekami