Pirmizrādes Dieviņš pillā anotācijā Jaunā Rīgas teātra mājaslapā uzsvērts, ka izrādes tēma ir latviešu valoda. Kā jūs formulētu, par ko ir šī izrāde?
Es jau iepriekš teicu – tie, kas nedabūja biļetes uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu, kā es, piemēram, varētu gūt morālo kompensāciju mūsu izrādē, jo tā latviskā esence Neibartam ir ļoti, ļoti stipra, viņš ir pieracies tuvu latviskajai saknei. Neibarts ir ģeniāls dzejnieks, bet viņš pēc visām citām pazīmēm ļoti labi der kā metafora tam, ko var nosaukt par latviešu dieviņu, lai ko tas arī nozīmētu. Ir ļoti daudz līmeņu, par ko es varētu runāt. Sāksim ar to, ka Aivars Neibarts kā dzejnieks, kā mākslinieks bija aktīvs tai laikā, kad dzejnieki vēl nestrādāja reklāmas aģentūrās, bet par naktssargiem vai kurinātājiem. Kurināja viņi ļoti jaudīgi, kā to varēs redzēt arī mūsu izrādē, un, poētiski izsakoties, kurināja pa īstam.
Mēs, kas dzīvojam skarbajos kapitālisma apstākļos, savā ziņā varam tikai apskaust tos laikus un to veidu, kā bija būt par māksliniekiem. Tie, kas nebija ierakstījušies padomju konjunktūrā kā Peters un Ziedonis, tie pārējie bija tādi "andergraundisti", drusku tādi hipiji. Neibarts man ir tuvs arī cita iemesla dēļ, jo viņā ir kaut kas, kas pilnībā atbilst manam pasaules uzskatam šobrīd – viņš apvieno sevī konservatīvas, fundamentālas, arhaiskas vērtības pēc satura ar ļoti modernistisku formu. Viņš bija riktīgs avangardists, arī tajā, kā viņš apgājās ar latviešu valodu. To sauc par moderno konservatīvismu, kad pēc satura tu esi lokāls, fundamentāls un pamatīgs, bet pēc formas drīksti būt ļoti brīvs.
Vai varam teikt, ka ar šo izrādi jūs atgriežaties pie savām latviskuma studijām, kas tika īstenotas izrādēs Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība, Ziedonis un Visums?
Nekur ļoti tālu es aizgājis nebiju, katru otro sezonu man ir bijusi latviska izrāde. Tas ir arī Jaunajam Rīgas teātrim visus šos gadus bijis ļoti raksturīgi, ka pēc satura mēs esam bijuši lokāli, bet pēc formas ļoti internacionāli.
Man ārzemēs bieži jautā: kas jūs esat – latvietis vai eiropietis? Protams, latvietis.
Tajā pašā laikā mēs esam baidījušies būt provinciāli, un Jaunais Rīgas teātris joprojām ir vienīgais starptautiski konvertējamais teātris. Mēs vienmēr esam apvienojuši latvisko tēmu ar konvertējami saprotamu formu. Tāpēc šai izrādei ļoti piestāv Ingus Baušķenieks, kurš ir tieši tāds pats putns, jo arī viņā ir arhaiskais primitīvisms, un vienlaikus mēs viņa Dzeltenos pastniekus atceramies kā latviešu mūzikas avangarda vectētiņus.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 12. marta, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Čekas upuris
zvirbulēns
SR