Laika ziņas
Šodien
Migla
"Mūsu valstī arī gan politiķi, gan mediji ir vainīgi pie tā, ka medicīna tik tālu tika noniecināta," intervijā Dienai pauž Orto klīnikas traumatologs Andrejs Peredistijs

Lai cilvēkam ir skaidrs, kur ir valsts medicīna, kur privātā

"Tiem, kas nāks pie varas, jāsaprot, ka tas, cik valsts maksā par medicīnas pakalpojumiem, ir neadekvāti reālajām izmaksām." Par valsts līdzfinansēto un pilnībā privāto medicīnu, cilvēku attieksmi pret ārstēšanos un samaksu par to, kā arī barjerām medicīnas tūrismam Romāns Meļņiks sarunājas ar Orto klīnikas traumatologu ortopēdu Andreju Peredistiju.

Runājam ar jums Orto klīnikā, privātā traumatoloģijas-ortopēdijas, mugurkaula specializācijas un reimatoloģijas centrā, kas atrodas pavisam netālu no valstij piederošas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas, ar ko sanāk, ka esat konkurenti. Nesen runāju ar kādu veselības jomas ekspertu, kurš pauda, ka "traumas" sen laiks pievienot kādai no lielajām universitāšu slimnīcām, jo nav racionāli uzturēt specializētas, šauras nišas ārstniecības iestādes. Tikmēr jūs ejat tieši šauras specializācijas virzienā. Tas šķiet dīvaini.

Tagadējā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca savulaik bija zinātniski pētniecisks institūts, bet ar laiku pārtapa par medicīnas iestādi, kas pamatā sniedz akūto palīdzību. No tā rodas problēma, ka, tik šauri specializējoties, nevar sniegt akūtu palīdzību politraumu pacientiem, kādu ir ļoti daudz. Lūzumi bieži ir kopā ar politraumām, uzreiz vajadzīgi citu jomu speciālisti, konsultanti, ko tad nākas piesaistīt no citām slimnīcām. Piemēram, tiklīdz traumēta galva, nepieciešams neiroķirurgs.

Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca ir Latvijas lielākā ārstniecības iestāde, kur protezē locītavas. Šai slimnīcai būtu jāveidojas kā augsta līmeņa endoprotezēšanas centram, savukārt visu akūto ķirurģiju ar politraumām nododot universitāšu slimnīcām. Nav arī normāli, ka endoprotēzes liek daudzās valsts slimnīcās. Tas nozīmē, ka tiek iepirkta aparatūra, piesaistīti speciālisti, bet kā vieni, tā otri stāv dīkstāvēs.

Mēs, visi ārsti, kas ir Orto klīnikas līdzīpašnieki, un ārsti, kas te strādā, esam nākuši no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas. Sākām ar pilotprojektu Ādažu slimnīcā, kur mums bija izveidots kopuzņēmums ar pašvaldību. Ļāvām nenogrimt Ādažu slimnīcai, kad bija lielā krīze. Taču mūsu darbības apjoms tik strauji pieauga, ka telpas kļuva par mazu, sapratām, ka jāmeklē iespējas paplašināties. Bija izveidojusies laba komanda, tobrīd nodarbinājām kādus 30 cilvēkus. Intensīvi meklējām investorus, tajā skaitā uzrunājām Ernestu Berni, viņš ieinteresējās par sadarbību, ABLV piekrita mūs auditēt, pirms izlemj par investīcijām.

Grūti bija pierādīt, ka investīcijas drošas?

Tā kā mēs no paša sākuma, jau sākot strādāt Ādažos, izlēmām nestrādāt ar divām grāmatvedībām, kā to diemžēl dara liela daļa Latvijā, mums visas algas vienmēr bijušas tikai oficiālas, nevienu brīdi nav bijuši nekādi aplokšņu maksājumi. Līdz ar to potenciālie investori varēja izvērtēt reālos ciparus, kas atspoguļoja patieso ainu. Tā kā visi rādītāji tika novērtēti pozitīvi, Ernests Bernis mums noticēja. Tā rezultātā 2013. gadā mēs atklājām slimnīcu šajā ēkā.

Tad loģisks jautājums – tagad neesat apdraudēti, zinot, kas notiek ar ABLV banku?

Nē. Orto klīnika ir no bankas absolūti nodalīts uzņēmums, kas pats sevi uztur par pacientu privāto naudu – samaksu par pakalpojumiem. Mums ir kredīts, ko noteiktā periodā izmaksāsim, ar to arī neredzu problēmas. Nekādi papildu atbalsti no malas mums šobrīd nav nepieciešami.

Ar pacientu maksājumiem spējat visu uzturēt?

Pilnīgi. Ne laikā, kopš strādājam šeit, ne arī iepriekš, kad bijām Ādažos, neesam saņēmuši nevienu santīmu vai centu no valsts. Mūsu pakalpojumus apmaksā vai nu pacienti paši, vai viņu apdrošinātāji.

Privātā apdrošināšana?

Es nezinu, kas ir valsts apdrošināšana – Latvijā tādas nav. Tā, kas ir, nav apdrošināšana.

Varbūt pēc vēlēšanām tas mainīsies?

Kā nāk vēlēšanas, tā sajūta, ka visus iepriekšējos gadus neviens neredzēja to nesakārtotību, kas valda mums apkārt tieši valsts medicīnā, nu pēkšņi ierauga. Bet, kamēr valstī cilvēks netiks uztverts kā galvenais visā, kas ir, nekas nemainīsies. Beidzot ir jāsaprot, ka cilvēks ir vērtība – pat viens cilvēks. Par personām nevar runāt procentos, kā to mīl darīt politiķi. Katram konkrētam cilvēkam taču tieši viņa roka, kāja, sirds ir svarīgākā. Valsts ir maza, ģeogrāfiski neliela, turklāt īpaši mazapdzīvota. Vācijā līdzīga mēroga reģionu apkalpo viena liela slimnīca.

Mums būtu grūti iedomāties, ka visu esošo slimnīcu vietā paliktu viena, lai arī liela.

Dabiski, ka tas nav iespējams, jo mums ir plašums, apdzīvotība nav tik kompakta, ceļi nav tik labi, transports nav tik labs. Tie 200 km, kas mums skaitās tālu, citur civilizētā pasaulē mūsdienās šķiet pietiekami tuvu, arī lai brauktu pie ārsta.

Pie mums daudz kas mainās, bet tik un tā šobrīd ir pārlieku daudz no nodokļiem uzturētu slimnīcu. Tās netiek pienācīgi noslogotas. Būtu daudz labāk, ja speciālisti būtu koncentrēti centros, kur ir nepieciešamais aprīkojums, un lai pacients brauc pie ārsta, nevis ārsts pie pacienta. Cēsis, Valmiera, Limbaži – cik tālu viena no otras tās pilsētas atrodas, bet tur operāciju zāles izbūvētas par 2,5 miljoniem. Salīdzinājumam – mūsu klīnikas ēka uzbūvēta par 4,5 miljoniem eiro.

Reģionos tās investīcijas nekad neatmaksāsies.

Tās nevar atmaksāties. Nopērk aparātu, kas, teiksim, maksā 150 tūkstošus, un uztaisa ar to desmit operāciju gadā. Pēc diviem gadiem tas aparāts morāli noveco. Racionāli? Jā, es saprotu, ka tie, kas dzīvo Cēsīs, ir priecīgi, ka viņiem ir sava slimnīca. Valmierā tāpat. Un tā katrs savā vietā ir ļoti priecīgs, ka ārsti turpat uz vietas. Bet tik un tā lielākā daļa no pacientiem raujas uz Rīgu.

Tāpēc, ka netic savējiem.

Jā!

Kā var panākt uzticēšanos?

Tikai ar īpaši kvalitatīvu darbu. Tas ir tas, uz ko mēs balstāmies šeit. Mums visiem ir liela pieredze, mēs gandrīz katrs strādājam jau vairāk par 20 gadiem, dabiski, ka ir pacienti, kuri stāsta par mums citiem un tā ir vislabākā reklāma. Taču tas lielais izaicinājums, kas ir mums, – padarīt Orto klīniku par zīmolu, lai pacienti šurp nāk nevis tāpēc, ka es vai kāds no kolēģiem te strādā, bet gan tāpēc, ka te visi speciālisti labi.

Tajā brīdī, kad plānojām šeit šo klīniku, mums biznesa plānā bija 60–65 darbinieki. Tagad ir 140. Mēs 140 cilvēkiem esam spējīgi nodrošināt darbu. Un ne jau to sliktāk apmaksāto. Mums ir 3500 kvadrātmetrus liela slimnīca, vienīgā, kas uzbūvēta no jauna vietā, kur tāda nav bijusi. Veicam 2000 operācijas gadā, nodrošinām 25 000 konsultāciju. Katru gadu Valsts ieņēmumu dienests sūta pateicības vēstuli par lieliem nodokļiem, ko esam nomaksājuši.

Ja valstij nevedas ar savas saimniecības sakārtošanu un līdzekļu racionālu izmantošanu, varbūt labāk pāriet pilnībā uz privāto medicīnu?

Privātajai medicīnai ir nākotne, bet es nedomāju, ka Latvijā būtu jāpāriet pilnīgi uz privātu medicīnu. Ir taču onkoloģija, pediatrija, kardioloģija, citas tādas nozares, kuras nekad nevarēs būt tikai privātas. Bet es arī domāju, ka tām jābūt pilnībā nodalītām – lai cilvēkam ir skaidrs, kur ir valsts medicīna, kur privātā.

Viena par brīvu, otra par naudu?

Man šie vārdi "ārstēšanās bez maksas" šķiet absurdi – bez maksas nemēdz būt, postpadomju teritorijā vēl līdz šim brīdim nekas tāds neeksistē. Valsts medicīnā tik un tā tie cilvēki meklē iespēju, kā iedot aploksni. Tas ir vājprāts! Un saknes tam visam ir zemajās algās, ko saņem valsts algotie, to attiecinot pret milzīgo atbildību. Jo, kā ir fēleris, tā draud tiesa, sodi, izvazāšana pa visiem masu medijiem. Jābūt tiešām ļoti lielam optimistam, lai uz to ietu par 1000 eiro mēnesī.

Parasti tādos brīžos piesauc Hipokrata zvērestu...

Kolhozu laiki sen beigušies. Tas sen pierādīts – darbinieki ir jāstimulē. Cilvēkus nevar visu laiku "barot" tikai ar idejām un solījumiem. Es no valsts medicīnas aizgāju 2006. gadā un nevienu brīdi nenožēloju, ka tur neesmu.

Mūsu valstī arī gan politiķi, gan mediji ir vainīgi pie tā, ka medicīna tik tālu tika noniecināta – cilvēks, kurš rakstīja sliktus vārdus par ārstu un to, ka viņš ņem naudu aploksnē, nākamajā dienā gāja pie ārsta un deva aploksni. Ir nevis jāveicina naudas aploksnē došana, bet gan beidzot jāmaksā normālas, adekvātas algas.

Ir XXI gadsimts. Vairs nav, kā bija pirms desmit gadsimtiem, kad klejojošie dziednieki kaut kā ārstēja visus, kam slikti. Šobrīd ārstam ir pilnīgi cita līmeņa atbildība un ir nesalīdzināmi augstāks zināšanu un iespēju palīdzēt līmenis. Ir tehnoloģijas. Cilvēks, kurš ārsta profesiju šodien apgūst, ir attiecīgi jāatalgo, arī valsts slimnīcās, citādi viņš aizbrauc turp, kur viņu adekvāti novērtē.

Valsts medicīnā nepelnīti aizmirsts arī par medmāsām, lai arī visa aprūpe, kas ir pirms un pēc operācijām, ir uz māsu pleciem.

Pacienti zina, ka samaksās un medmāsas būs laipnas...

Cik laipna var būt, ja divatā jāaprūpē kādi 60 pacienti?! Ja ir astoņas dežūras mēnesī, tas nozīmē, ka divas diennaktis nedēļā jāpavada bez gulēšanas. Bet loģiski, ka miegs nāk. Tas nozīmē, ka naktī viena māsa strādā, kamēr otra atpūšas. Bet tie 60 cilvēki visi ir slimi, jābūt gataviem viņiem palīdzēt arī naktī. Vidējā medicīniskā personāla ir par maz, un tas, kas ir, tiek nepietiekami atalgots. Es runāju par valsts medicīnu.

Kā to labot?

Pirmkārt, tiem, kas nāks pie varas, jāsaprot, ka tas, cik valsts maksā par medicīnas pakalpojumiem, ir neadekvāti reālajām izmaksām.

Otrkārt, jāturpina samazināt slimnīcu skaitu. Nepieciešams optimizēt izdevumus. Citādi var kaut vai vēl simts miljonus ieguldīt, ar to tik un tā nepietiks.

Vēl viens princips – netaisīt nevajadzīgas operācijas. Mēs, piemēram, ļoti skrupulozi izvērtējam katru pacientu.

Kā to saprast? Ja kas lūzis, tad taču ir jāoperē?

Piemēram, ceļa locītavas meniska bojājums. Ja sadzird vārdu "menisks", cilvēkiem pārsvarā gadījumu uzreiz skaidrs, ka tas saistīts ar operāciju. Bet tā nav. No 10 pacientiem, kas pie manis atnāk uz pieņemšanu ar meniska problēmām, uz operācijas galda tiek divi.

Un ne jau tāpēc, ka tie citi nevarētu par operāciju samaksāt?

Jā, ne jau tāpēc, ka nevarētu samaksāt, bet gan tāpēc, ka pārējie jau atnākuši pierakstīties uz operāciju, lai gan viņiem vēl to nevajag. Tas, ka kādā izmeklēšanā atklājies, ka ir bojāts menisks, vēl nenozīmē, ka tas ir vainīgs pie pacienta sūdzībām. Organisms mums ir gudrāks par vislabāko datoru, ar ļoti daudzām problēmām pats lieliski tiek galā. Un ir pasaules tendence, ka lielākā daļa no pacientiem, kurus agrāk operēja, tagad nonāk pie fizioterapeitiem. Ne velti arī mums fizioterapeitu skaits šajos gados izaudzis no trim līdz trīsdesmit, Orto klīnikai ir filiāle Pārdaugavā – fizioterapijas zāle. Ļoti daudzas problēmas mūsu ķermenī var novērst vingrojot. Un to saku es – ķirurgs, kurš operē katru dienu.

Un vēl. Ir nepieciešama arī attieksmes maiņa. Pie manis nāk arī pacienti, kas dzīvo Zviedrijā, Dānijā, Lielbritānijā – ar viņiem ir daudz vienkāršāk runāt, viņi raduši uzticēties ārstam. No vietējiem katrs otrais pacients apšauba, ko saki. Es, teiksim, nozīmēju zāles, tūdaļ seko jautājums: vai jūs esat pārliecināts, ka tās būs labas, ka palīdzēs, vai tām zālēm nav lielas blaknes?

Bet ticu, ka tajā brīdī, kad jūs pasakāt, ka vajag nevis operāciju vai brīnumtabletīti, bet gan diētu un fizioterapiju, vairums gatavs skriet pie cita ārsta, jo liekat taču pašiem rūpēties par savu veselību, nevis problēmas atrisināt viņu vietā.

Nav tādu brīnumtabletīšu visām problēmām. Lai nonāktu pie rezultāta, arī cilvēkiem pašiem daudzos gadījumos ir jāiegulda savs darbs. Protams, ja salauzts augšstilbs, nepieciešama operācija, bet, ja saplēsts menisks, tad vēl jāskatās, vai tas rada problēmas.

Teicāt, ka Orto klīnika nesaņem valsts finansējumu. Latvijā tātad ir pietiekami daudz turīgu cilvēku, lai šāda šauri specializēta privāta ārstniecības iestāde varētu sevi uzturēt?

Lai cik dīvaini tas nebūtu, absolūti lielākā daļa pacientu mums ir vietējie – Latvijas iedzīvotāji. Un tie nav miljonāri. Brauc pie mums ārstēties no Krāslavas, Ludzas, Preiļiem, Ventspils, citām Latvijas vietām. Jo dzirdējuši, ka te ir labi, var uzticēties.

Medicīnas tūristi jūs neinteresē?

Jau pieminēju dažas valstis, no kurienes brauc pacienti, tāpat ir arī no Īrijas. Vairumā gadījumu gan tie ir mūsu tautieši, kas pārcēlušies uz dzīvi citur un, tur strādājot, var atļauties izmantot Latvijas maksas medicīnu, jo tā ir pieejamāka, ērtāka.

Eksporta virzienā noteikti ir jāstrādā, bet ir problēma, ka Latvijas veselības aprūpes sistēmas kopējais tēls ir krietni bēdīgs, jo visu laiku tiražējam to domu, cik viss ir slikti. Mums ir bijuši kontakti ar potenciāliem partneriem klientu piesaistei no ārzemēm – sākumā skatās uz mums ar neticību, bet, kad atbrauc šeit, ierauga mūsu slimnīcu, to, kādus pakalpojumus sniedzam, kādos apstākļos ir mūsu pacienti, attieksme radikāli mainās uz labo pusi. Zviedrijā un citur, ja palasi, ko paši par sevi saka, – viss šķiet kārtībā – lieliska medicīnas sistēma, visu prot, visu var, viņiem super izglītība. Es nevienu valsti neesmu redzējis, kur tik daudz slikta par sevi stāstītu kā Latvijā.

Esam paškritiski.

Tā nav paškritika. Te vienkārši viens otru neciena. Gatavi uzreiz nocirst kā ar cirvi, pēc tam sēdēt un domāt: eh, varbūt es tomēr pārspīlēju... Es neticu, ka cilvēki, kas citus nogāna, paši ir tik perfekti, kristāltīri. Tomēr ir jātiecas uz to, lai mēs viens otru vairāk cienītu.

Top komentāri

P
P
Man sen skaidrs,ka tas ir viens un tas pats,tikai blakus kabinetos.
demagogs
d
Pats peldās naudā,bet māsai atmet 3,85 eirikus stundā.
lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Valstī ir jābūt VESELĪBAS aizsardzībai. VESELĪBA nav luksusprece. Veselība nav prece vispār. Veselība ir VITĀLA nepieciešamība, lai cilvēks varētu kalt savu personīgo un visas sabiedrības laimi. Civilizētā valstī tādam dalījumam nebūtu jābūt - valsts vai privātā medicīna. Vienīgā privātā medicīna varētu būt frivolās kosmētiskās daiļuma operācijas, dzimuma maiņas operācijas un tamlīdzīgas kaprīzes, ko, ja kāds var un grib atļauties, tad kāpēc nē. Jautājums: kā ar neētiskajām orgānu pārstādīšanām? Vai tām jābūt privāti vai valsts apmaksātām?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai jūsu spēkrats ir cietis bedraino Rīgas ielu dēļ?

Kopā nobalsojuši: 221

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Neiekrist maldinātāju slazdā(1)

Drīzumā – 25. maijā – gaidāmās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas parādīs, vai mūsu sabiedrība pārslimojusi aizraušanos ar populismu, kas 13. Saeimas vēlēšanās izpaudās ar sen nepieredzētu intensitāt...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē