Laika ziņas
Šodien
Slapjš sniegs

Satrauc sabiedrības daļas tumsonība un neticība zinātnei

Zinātne ir vienīgā metode, ar kuras palīdzību varam noskaidrot patiesību, intervijā ar Aismu Orupi uzsver Jauno zinātnieku apvienības vadītājs Kristaps Jaudzems.

Šobrīd viena no zinātnes jomas aktualitātēm ir Valsts pētījumu programma Covid-19 seku mazināšanai, kurā tiek izstrādāti 10 projekti. Par vienu no tiem publiskajā telpā jau izskanējuši viedokļi, proti, par tā nepietiekamo kvalitāti. Nozares ministre veltījusi skarbus vārdus, norādot, ka apšaubāmas kvalitātes pētījumi met ēnu uz visas zinātnes nozari. Jūs arī piedalāties vienā pētījumā. Kā vērtējat šīs programmas veikumu?

Tā jau ir – viena darvas karote sabojā medus mucu. Arī šajā gadījumā tas ir tikai viens projekts, kam tika piešķirti 100 000 eiro, bet sociālajos tīklos izskanēja, ka visi programmai piešķirtie pieci miljoni ir pa tukšo iztērēti. Nekādā ziņā nepiekrītu tam, jo ir virkne pētījumu, kas ir ļoti perspektīvi un kvalitatīvi.

Es arī piedalījos vienā no projektiem Jaunu terapeitisko un profilaktisko līdzekļu izstrāde pret COVID-19 un koronavīrusiem (vadītājs K. Tārs), kurā vadīju aktivitāti Pret koronavīrusu mRNS metiltransferēzēm mērķētu zāļvielu līdersavienojumu izstrāde. Tās uzdevums – izstrādāt jaunus savienojumus, kas ir ļoti aktīvi pret SARS koronavīrusa enzīmu nsp14, nodrošinot vīrusa genoma translāciju par proteīniem. Inhibējot šo enzīmu, tiek nodrošināts tas, ka vīruss nespēj vairoties. Esmu gandarīts par paveikto. Arī citos projektos ir atzīstami rezultāti, piemēram, profesores Maijas Dambrovas laboratorijā tika pētīta meldonija pielietošana Covid-19 pulmonālo un kardiovaskulāro komplikāciju mazināšanai. Balstoties uz iegūtajiem datiem, varēs sniegt pieteikumu klīniskiem pētījumiem. Interesants ir arī RTU un BIOR sadarbības projekts, attīstot jaunu virzienu – par iespēju neattīrītajos kanalizācijas ūdeņos konstatēt vīrusu (ne tikai Covid-19) klātbūtni pilsētās, kur fiksēti inficējušies.

Patlaban gandrīz visiem projektiem ir pagarināts īstenošanas termiņš.

Programmas noteikumi tiešām bija krīzes periodam atbilstoši. Proti, tika paredzēts, ka pētījumi jāpabeidz pusgada laikā, kas ir ļoti īss termiņš jebkura zinātniska projekta īstenošanai. Arī sagatavošanai un vērtēšanai bija atvēlēts īss laika sprīdis, un tas noteikti atsaucās uz projektu kvalitāti. Tomēr kopumā varu teikt, ka pētnieki pašaizliedzīgi strādāja un sasniegtie rezultāti ir vērtējami kā atzīstami.

Šobrīd sākta potēšana pret Covid-19. Sabiedrībā gan ir atšķirīgi viedokļi par tās efektivitāti – un pat tie, kam jau tagad ir iespēja potēties, nesteidzas to izmantot.

Esmu sašutis par šādu attieksmi. Mani uztrauc tumsonība, ar kuru sirgst daļa sabiedrības. Tā vienaldzība pret zinātniskajiem pētījumiem ir vienkārši apbrīnojama. To rezultāti ne tikai tiek ignorēti, bet noliegti. Zinātne taču nav tā, kurai var ticēt vai neticēt. Tā nav reliģija, kura balstās ticībā. Zinātne ir vienīgā metode, ar kuras palīdzību varam noskaidrot patiesību. Ko tad var piedāvāt vietā? Kas ir tās metodes, kā mēs varam nonākt pie objektīviem rezultātiem? Tas attiecas arī uz vakcīnām. Tās taču ir izgājušas tās pašas zinātnisko pētījumu fāzes, kādas visas citas. Pētījumu apjoms, kas tām apakšā, ir ļoti iespaidīgs, tāpēc nevar apgalvot, ka tās nav drošas un efektīvas.

Kā panākt lielāku sabiedrības uzticēšanos zinātnei?

Viens no iemesliem ir komunikācijas trūkums. Tāpēc jāskaidro, jāskaidro un vēlreiz jāskaidro. Arī to, kāpēc jāpotējas. Domāju, ka zinātnieki noteikti ir tie, kuriem aktīvi tas jādara. Prieks par Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra jaunajiem zinātniekiem, kas publiskojuši skaidrojošu video, kā darbojas Pfizer un BioNTech izstrādātā vakcīna. Taču viņu paraugam noteikti varētu sekot arī citi. It kā jau tas nav zinātnieka tiešais pienākums, taču sabiedrības izglītošanā viņš var sniegt būtisku artavu. Te noteikti jāmin arī nepietiekamais finansējums. Ne tikai zinātnē, bet arī visos izglītības līmeņos, un tas kā bumerangs atsaucas uz sabiedrības izglītotību un spriestspēju.

Jaunie zinātnieki ir apvienojušies un darbojas savā organizācijā. Kāda ir jūsu sadarbība ar Latvijas Zinātņu akdēmiju (LZA) – cik tā ir cieša?

Tā kā kopš 2019. gada esmu LZA pilntiesīgs loceklis, tad man iznāk darboties gan Latvijas Jauno zinātnieku apvienībā (LJZA), gan LZA. Es cenšos veicināt sadarbību starp abām šīm organizācijām. Jo nav noslēpums, ka pirms pāris gadiem starp tām uzvirmoja nesaskaņas, taču – kuram tas nāca par labu? Patiesībā tāda šķelšanās visai zinātnei nākusi tikai par ļaunu. Es ticu, ka ar laiku jaunie spēki arvien vairāk ienāks LZA. Protams, akadēmijai ir jāmainās, un kurš gan cits to var palīdzēt panākt, ja ne jaunie. Prieks, ka jaunais LZA prezidents Ivars Kalviņš arī ir minējies šo jomu kā vienu no savām prioritātēm.

Pērn darbu sāka ''jaunā'' Latvijas Zinātnes padome (LZP), kas nu ir kļuvusi par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) padotības iestādi. Nozarē strādājošo viedokļi par šādu soli ir atšķirīgi – tostarp tajā tiek saskatīta vēlme koncentrēt zinātnes politikas ieviešanu vienās rokās. Kāds ir jūsu skatījums?

Es domāju, ka LZP turpina ''vecās'' padomes darbu. Patiesībā augstu vērtēju padomes pēdējos gados padarīto. Piemēram, liels pluss ir tas, ka mums ir starptautiskiem principiem atbilstoša lietišķo un fundamentālo pētījumu programma. Valsts pētījumu programmas tiek veidotas atšķirīgāk nekā pirms pieciem gadiem. Kurss, kas ir uzņemts, virzās uz Eiropas sistēmu piemērošanu Latvijā, proti, lai mūsu pētnieki būtu konkurētspējīgi Eiropas programmās, un tas ir ļoti atzīstami vērtējams.

Vai jūs atbalstāt Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) prasību nomainīt izglītības un zinātnes ministri? Piemēram, Latvijas Rektoru padome ir pievienojusies LIZDA aicinājumam.

LJZA arī tika piedāvāts pievienoties aicinājumam pieprasīt Ilgas Šuplinskas (JKP) demisiju. Mēs atteicāmies to darīt, jo neredzam, kādā veidā tas šobrīd varētu uzlabot situāciju. Mūsuprāt, ministre ir uzsākusi aktīvu darbu daudzās frontes līnijās. Reformas, no kurām lielāko daļu atbalsta LJZA, nevar atstāt pusratā, tās ir jāpabeidz. Mums gan ir bažas, vai visas tiks īstenotas šīs Saeimas laikā, un tas rada risku, vai tās tā arī nepaliks uz papīra.

Runājot par Augstskolu pārvaldības likuma grozījumiem – mēs nebijām tie, kuri teica, ka tā ir lielākā nozares problēma, kas patlaban būtu jārisina. Izskatās, ka viens no iemesliem, kāpēc tai pieķērās, ir tas, ka IZM neuzticas šābrīža lielo augstskolu vadībai un vēlas to nomainīt. Turklāt šīs izmaiņas neprasīs tik lielus ieguldījumus kā citas nozares reformas. Jebkurā gadījumā – ja reiz šī reforma sākta, tā ir jāpabeidz. Ceru, ka tā ļaus augstskolu vadībā nonākt stratēģiskāk domājošiem cilvēkiem un veicinās internacionalizāciju, proti, padomēs būs ārvalstu eksperti, arī sabiedrības iesaiste būs lielāka. Kad šiem likuma grozījumiem tiks pielikts punkts, tad gan noteikti ir jāķeras klāt pie jauna akadēmiskās karjeras modeļa, proti, sistēmas, kā mēs piesaistām un noturam augsta līmeņa akadēmisko personālu. Patlaban tas ir apsolūti konkurētnespējīgs. LJZA tas ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem, jo, ja šajā ziņā nekas nemainīsies, arvien vairāk jauno zinātnieku aizbrauks uz ārzemēm un mēs šajā jomā arvien vairāk atpaliksim.

Par Latvijas zinātnes Ahilleja papēdi droši var nodēvēt nepietiekamo finansējumu, kas ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Jau gadiem tiek runāts, ka tas nesasniedz likumā noteikto apjomu, proti, ik gadu netiek palielināts par 0,15% no IKP. Vai ir pamats cerēt, ka būs kāds pozitīvs pavērsiens šajā ziņā?

Situācija tiešām jau gadiem nemainās. Procentuālais zinātnes finansējums pret IKP praktiski stāv uz vietas. Ja Nacionālais attīstības plāns 2020. gadā paredzēja sasniegt 1,25% no IKP, tad līdz šim rādītājam esam vēl ļoti tālu.

Ir bieži runāts par zinātnes prioritārajiem virzieniem. Tajā pašā laikā Eiropas Kosmosa aģentūrai (EKA) tiek atvēlēti miljoni no liesā zinātnes rieciena.

Pirms gada, kad šis jautājums tika aktualizēts, ļoti kritiski vērtējām šādu IZM izvēli, jo bija skaidrs, ka dalība EKA prasīs trīs miljonus eiro ik gadu. Ja paskatāmies pēdējo gadu valsts finansējumu zinātnei, tad tas veido aptuveni 5%. Tad ir jautājums – vai redzam, ka kosmosa un ar to saistīto nozaru kapacitāte ir šie 5%? Es to neredzu, tāpēc uzskatu, ka lēmums nebija pamatots. Tas viss balstīts uz lobismu, politisks lēmums, kuru ietekmēt nav mūsu spēkos. Iespējams, ka IZM domā, ka šis virziens strauji attīstīsies un arvien vairāk zinātnieku izvēlēsies tajā darboties.

Tajā pašā laikā, piemēram, farmācijas nozare pētījumiem nesaņem tik dāsnu atbalstu, lai gan kapacitāte un uzņēmumi, kas šajā jomā darbojas, ir daudz ietilpīgāki – gan personāla, gan apgrozīto līdzekļu ziņā. Un vēl – fundamentālo un lietišķo zinātņu jomā iespēja iegūt valsts atbalstu Valsts pētījumu programmā ir tikai 10%, bet tiem, kas darbojas kosmosa jomā, veiksmes procents ir 100%, jo šīs jomas pieteikumi, kas novērtēti virs kvalitātes noteiktā sliekšņa, visi tika finansēti, bet fundamentālo un lietišķo pētījumu programmā kvalitatīviem pieteikumiem iespēja gūt valsts atbalstu ir tikai 14%, tātad tikai septītajai daļai. Man šķiet, ka skaitļi runā paši par sevi un tajos samērīguma nav.

Tikpat nemainīga situācija ir attiecībā uz zinātnē strādājošo skaitu. No pilna laika nodarbinātajiem tie ir tikai 0,6%, kamēr citviet Eiropā tie vidēji ir 1,3%. Vai arī šajā jomā nav jūtamas pozitīvas izmaiņas?

Uzskatu, ka tā ir lielākā problēma, proti, tas, ka zinātnieku mums ir ļoti maz, līdz ar to Latvijā ir virkne nenoklāto jomu, pat nozaru, kur pētniecība ir teju nulles līmenī. Tas nozīmē, ka tad, ja vēlies pasaules līmenī tajās darboties, vienīgais veids ir sadarbību meklēt ārzemēs.

Ja zinātnieku ir maz, viņi ir spiesti iesaistīties arī administratīvajā darbā, un tas atņem laiku un enerģiju, ko varētu veltīt zinātnei. Līdz ar to viņi ir pārslogoti ar pienākumiem. Arī es neesmu izņēmums. Esmu OSI Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas vadītājs un Zinātniskās padomes priekšsēdētāja vietnieks. Darbojos arī LZA Senātā.

Daudzi zinātnieki ir arī augstskolu mācībspēki – un jūs arī.

Jā, esmu asociētais profesors Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, vadu maģistru studiju programmu. Tā ka arī šim darbam jāatvēl pietiekami daudz laika. To vēl darbietilpīgāku padara tas, ka mums ir diezgan smagnēja birokrātiskā sistēma.

Liela daļa Latvijas jauno zinātnieku izvēlas savu karjeru veidot ārzemēs. Arī jūs esat mācījies un strādājis ārpus Latvijas robežām. Kas jums lika nosvērties par labu Latvijai?

Studējot doktorantūrā, pirmo reizi ilgāku laiku pavadīju ārzemēs – ASV, Kalifornijā, un es varēju tur palikt vēl ilgāk. Liekot uz svaru kausiem ieguvumus ārzemēs un Latvijā, te ir viens pluss – iespējams straujāk kāpt pa karjeras kāpnēm. Taču pētnieciskajai darbībai gan, te darbojoties, pienesums ir krietni mazāks. Patiesībā – esmu pat attālinājies no tiešas iesaistes zinātniskajos pētījumos. Otro reizi ārzemēs nācās būt Francijā, uz kurieni braucot gan bija skaidrs, ka ilgāk par diviem gadiem nepalikšu. Zināmā mērā šāds lēmums tika pieņemts ģimenes apstākļu dēļ. Tas, kur strādāt, ir katra paša ziņā, izsverot visus par un pret. Jo nav jau tikai viens faktors, kas liek nosliekties par labu ārzemēm vai Latvijai. Jo visus labumus nekad nevarēs iegūt, kaut kas noteikti būs arī jāzaudē.

Vēl viens sāpīgs jautājums – doktoranti. Arī to skaits ir mazs – tikai 0,3% iedzīvotāju ir zinātniskais grāds, kamēr OECD valstīs šis rādītājs ir 1,1%. Daļa nozares ļaužu gan domā, ka šo skaitli audzēt nepietiekama finansējuma apstākļos nav lielas jēgas. Kā jūs domājat?

Ar doktorantiem situācija tiešām ir bēdīga. Ja ap 2014.–2015. gadu, kad mums bija doktorantūras atbalsta programma, ko finansēja Eiropas Savienības Sociālais fonds, doktora grādu ieguvušo skaits palielinājās, tad šobrīd, ja tā var teikt, līkne iet strauji bedrē. Tik strauji, ka rada bažas par akadēmisko spēku atjaunošanās iespējām.

Mums noteikti būtu jādomā ne tikai par tiem, kas dodas akadēmiskajā virzienā, bet arī tiem, kas darbojas inovatīvos uzņēmumos. Un šajā ziņā situācija nav iepriecinoša – ar inovācijām nevaram lepoties. LZA prezidents akadēmiķis Ivars Kalviņš uzskata, ka mums pietrūkst infrastruktūras, bet es tam nepiekrītu, jo lielākā problēma, manuprāt, ir cilvēku resursu nepietiekamība. Jo galvenais, ko doktorants studiju laikā iemācās, – kritisku pieeju pētniecības problēmām un kā tās risināt. Ja mums nav cilvēku, kas spēj atrisināt augsti sarežģītas zinātniski ietilpīgas problēmas, tad nevaram cerēt, ka mums attīstīsies inovatīva ekonomika. Līdz ar to es uzskatu, ka doktorantu mums ir divreiz par maz, ja ne vēl vairāk. Diemžēl pēdējos piecos gados šis jautājums ir atstāts novārtā.

Cerības gan ir, ka kaut kas uzlabosies, jo IZM ir izstrādājusi jaunu koncepciju – kā doktorantūra turpmāk attīstīsies, gan pārveidojot struktūru, akcentu liekot arī uz starpdisciplināriem pētījumiem, gan finansēšanas modeli. Jo nav jau noslēpums – viens no iemesliem, kāpēc daudzi maģistra grādu ieguvušie netiecas pēc zinātniskā grāda, ir tas, ka tad viņus gaida teju bada maize. Ja dabaszinātnēs vēl var nopelnīt, jo jaunie doktoranti tiek iesaistīti zinātniskajos pētījumos, par kuriem tiek maksāta arī alga, tad humanitārajās un sociālajās zinātnēs situācija ir tiešām traģiska, jo saņemt mēnesī nedaudz virs simts eiro ir izsmiekls. Ja tomēr kāds izvēlas šo ceļu, tad vairāk kā vaļasprieku.

Patlaban studenti mācās attālināti. Ir izskanējusi doma, ka visos izglītības posmos varētu tikt noteikts minimālais apjoms, kas būs jāapgūst attālināti, piemēram, vidusskolā – 25%. Vai tāds modelis spēs nodrošināt kvalitatīvas zināšanas?

Ir skaidrs, ka attālināta mācīšanās būs arī pēc tam, kad beigsies pandēmija. Tas, protams, prasa nodrošināt atbilstošu mācību vidi un arī pasniedzēju spējas strādāt attālināti. Diemžēl patlaban mācībspēku digitālās prasmes ir ļoti atšķirīgas. Ir tādi, kam tās ir trūcīgas, bet pieļauju, ka ir arī tādi, kas daļu studiju tēmu var pasniegt attālināti pat labāk nekā klātienē. Tomēr – kamēr būs liela daļa to, kas nespēj pilnvērtīgi piemēroties šim modelim, jārēķinās, ka sniegto zināšanu kvalitāte būs zemāka nekā klātienē.

Tiesa, nevar būt arī tā, ka visas nodarbības notiek attālināti. Arī ķīmijas nozarē laboratorijas darbus šādā veidā nevar pildīt, un man tas ir sagādājis problēmas, jo kopš ārkārtējās situācijas noteikšanas studenti arī individuāli nevar nākt uz tiem. Tāpat seminārus ir diezgan grūti rīkot attālināti. Noteikti ir studiju virzieni, kur vismaz 50% mācību jāpaliek klātienē. Tomēr kopumā domāju, ka mums drīzāk jāpielāgojas, nevis jāpretojas pārmaiņām.

Jāņem vērā, ka, tāpat kā vispārējā izglītībā, kur skolotāju vidējais vecums ir 50+, arī augstskolās šis rādītājs ir līdzīgs. Jauni ļaudis, kuri ir krietni labāk sagatavoti darbam ar jaunajām tehnoloģijām, nav motivēti strādāt pedagoģijā.

Jā, viens no iemesliem tam ir zemā alga. Bet otrs – attieksme, jo pedagogi sabiedrībā netiek novērtēti. Arī tas, ka skolēniem šobrīd ir tik daudz tiesību, kamēr skolotājam ir lielākoties tikai pienākumi, daļu jauniešu atbiedē no darba izglītības jomā.

 

Top komentāri

Zina
Z
Grantu sistēma bieži nosaka, kādi pētījumu rezultāti tiek sagaidīti
Akna
A
par neticību zinātniekiem ir jāsaka liels paldies tiem pseidozinātniekiem un pseidodoktoriem kas ir zinatnieku vidū un pārvērš medus karotes darvas mucā par lielu darvas mucu kas prot tikai tērēt nodokļus un citus resursus kad zinātnieki atbrīvosies no sim pseidozinatnieku drazām un si vide (paš)attirisies tad ari runājām par sauso atlikumu
Nezinātnieks
N
"Dienas" žurnāliste varēja pajautāt jaunajam zinātniekam, ko viņš domā par izdevniecības "Diena" ezotērisko murgu žurnālu "Citāda pasaule". Bet nauda jau nesmird.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Paštestu projekts – visas valdības atbildība

Valdības lēmums paštestus pretēji iepriekš plānotajam no nākamās pirmdienas, 6. decembra, neieviest kā obligātus, bet ļaut brīvprātīgu to izmantošanu, nekādā ziņā nav vērtējama kā atpakaļgaita un ie...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē