Svarīgais Eiropas atbalsts

Oficiālā nostāja Katalonijas jautājumā vienmēr skan, ka tā ir Spānijas iekšējā lieta, turklāt ar piebildi, ka neatkarīgai Katalonijai, ja tāda tiks izveidota, labākajā gadījumā nāksies aizvadīt atkārtotas iestāšanās sarunas par dalību ES. Šāda nostāja nav jauna, tieši tāda pati tā bija arī attiecībā uz Skotiju, kur 2014. gada septembrī notika pavisam likumīgs referendums par neatkarību. Tiek uzskatīts, ka tieši šāda apvienotās Eiropas nostāja bija viens no galvenajiem iemesliem, kas toreiz nosvēra svaru kausus par labu skotu palikšanai Apvienotajā Karalistē. Šobrīd situācija gan ir radikāli mainījusies – Londona ir sākusi izstāšanās no ES procesu. Savukārt ES gaiteņos, lai arī neoficiāli, taču ir izskanējusi doma, ka, ja nu Skotija atkārtoti izrādītu interesi par neatkarību, tā varētu arī saglabāt vietu apvienotajā Eiropā.

Nepavisam nav izslēgta iespēja, ka arī gadījumā, ja Spānijas varas iestādes nevis censtos nepieļaut Katalonijas referenduma sarīkošanu, bet gan veiktu grozījumus valsts pamatlikumā, atļautu balsojumu un izvērstu atbilstošu aģitācijas kampaņu, iznākums būtu līdzīgs kā Skotijā 2014. gadā. Katalonijas labklājība ir lielā mērā atkarīga no dalības ES, un neiepriecinošas ekonomiskās perspektīvas liktu lielākajai daļai šaubīgo vēlētāju nosliekties par palikšanu Spānijas sastāvā. Tas gan ir tikai pieņēmums, taču ticams, un arī iekšpolitiskā spriedze jebkurā gadījumā būtu daudzkārt mazāka.

Kopumā ES institūtu un dalībvalstu valdību (kuru pārstāvji būtībā veido ES iestādes) nostāja lielā mērā ietekmē šādus procesus. Savukārt ES politiskā elite šobrīd ir ieinteresēta pavērst aliansi varas centralizācijas virzienā, un tai nav pieņemams nedz atsevišķu valstu, nedz kādu etnisko teritoriju separātisms. Tie ir nevēlami precedenti, kuri traucē virzību uz centralizāciju un kuru dēļ var arī pievērt acis uz atsevišķām brīvībām un tiesībām, it īpaši, ja ir iespējams atrast juridisku pamatojumu, šajā gadījumā – Spānijas konstitūciju. Bez tam manipulēšanai ar atbalstu dažādām neatkarības kustībām, kuru Eiropā joprojām ir gana daudz, arī vajadzētu padarīt krietni pielaidīgas nacionālās valdības, kuras bieži vien nav sajūsmā par centralizācijas tendencēm un savas ietekmes zaudēšanu. Ne gluži demokrātiski, toties iedarbīgi