Greizajiem stereotipiem par loka šaušanas sportu "kājas aug" no priekšstatiem par Robinu Hudu. "Viņš nebija nekāds sportists, bet bandīts, kam padevās šaušana," saka loka šāvējs ar krietnu stāžu Eduards Lapsiņš, Latvijas Loka šaušanas federācijas (LLŠF) ģenerālsekretārs un arī šī sporta veida treneris. Īstā loka šaušana no izplatītākajiem pieņēmumiem atšķiras ar to, ka ir stingri reglamentēta. Lai iemācītos ar to nodarboties tehniski pareizi, atbildīgi, sev un citiem droši, to vēlams darīt loka šaušanas klubos un treneru vadībā, un tieši oktobris tam ir īstais brīdis. Tieši tagad profesionālajā sportā ir atelpas brīdis starp vasaras un ziemas sezonu, tāpēc treneriem ir laiks darboties ar iesācējiem, stāsta E. Lapsiņš, kurš vada loka šaušanas klubu Amazones.
Jautāts, kāpēc šo nodarbi būtu vērts izmēģināt, viņš teic: "Vislabākais loka šaušanā ir cīņa pašam ar sevi. Sākumā spēka īsti nav, izšaut nevari, kamēr to iemācies. Bet interesantais sākas pēc t. s. kilometrāžas, kurā jāveic 10 000 šāvienu, lai prasmes nostiprinātu. Pēc tam jau jūti, ka vari trāpīt. Tas rada azartu. Tomēr tagad tu sacensībās sāc netrāpīt nevis tāpēc, ka nemāki šaut, bet tāpēc, ka sāc censties. Tā cīņa ir dabūt sevī to vēso mieru, ar ko vienmērīgi labi izšaut visas trīs bultas. Nevis jau pēc pirmā veiksmīgā šāviena gara acīm redzēt sevi kā čempionu un rezultātā "norakt" abus pārējos šāvienus vai arī – pēc viena nesekmīga šāviena sākt stresot un slikti izšaut arī atlikušos. Vēsais miers ir tas skaistākais, ko šajā sporta veidā var sasniegt un uz ko vajag tiekties. Tas arī noder dzīvē kopumā."
Ierocis prasa atbildību
Loka šaušana Latvijā uzplauka 60. gados, kad šī sporta veida praktizētāju grupas sāka veidoties dažādu lielo uzņēmumu paspārnē. Otrs attīstības izrāviens sekoja 80. gados, kad loka šaušanu iekļāva Mežrūpnieku spartakiādē, līdz ar to katrai mežrūpniecības saimniecībai jeb MRS vajadzēja savu loka šāvēju komandu. 90. gadu juku laikos entuziastu skaits krietni saruka, liela daļa pievērsās šautriņu mešanai un šaušanai ar arbaletu. "Ap 1996. gadu bijām palikuši četri cilvēki. Federācija bija gandrīz iznīkusi. Bet reanimējām," stāsta E. Lapsiņš.
Šobrīd loka šaušana piedzīvo renesansi – arī pateicoties tam, ka Latvijā ienāk visdažādākie tās paveidi un novirzieni. Galu galā ne visi vēlas tikt līdz olimpiādei, daļa grib šaut tikai savam priekam vai izklaidei. Interese par loka šaušanu ir plaša, iespēju to pamēģināt ir daudz, un daudz ir arī informācijas internetā, taču šī popularitāte nes līdzi savas blaknes, it īpaši drošības ziņā. Ja olimpiskajā loka šaušanā valda stingra disciplīna un stingri drošības noteikumi, tad, šaujot izklaides pēc, tas pieklibo. Ja vēl cilvēki izdomā loka šaušanu atpūtas režīmā apvienot ar alkohola lietošanu, rodas riskantas situācijas. "Loks un bulta ir reāli, joprojām bīstami šaujamieroči, kas savulaik cilvēces vēsturē izraisīja milzīgu pavērsienu – gan medībās, gan karos. Tāpēc pret to ir jāizturas atbildīgi," atgādina E. Lapsiņš un aicina ne tikai uzticēties internetā atrastām pamācībām, bet arī pakonsultēties pie tiešām kvalificētiem ekspertiem. Bez drošības normu apguves milzu nozīme ir arī pareizai šaušanas tehnikai. Ja esi no interneta samācījies nepareizi, ir ļoti grūti pēc tam pārmācīties pareizi. Kāds pie E. Lapsiņa uz nodarbību reiz atnācis puisis trenera ieteikumus gan noraidījis, sakot: "Elfi astotajā līmenī tā nešauj!"
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 10. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!