Vēstures un mūžības priekšā

Šī ir mana otrā satikšanās ar Mūžīgo pilsētu. Pirmoreiz te biju pirms septiņiem gadiem. Manā dzīvē, šķiet, nekas nav īpaši mainījies. Arī Roma nav mainījusies. Te visvairāk mani sajūsmina vēstures klātesamība tīri taustāmā veidā: citviet tikai runājam par seniem notikumiem, Romā to visu var redzēt – Kolizejs, Romas forums, Kapitolija kalns, senie mūri un kolonnas. Tad neliels pārrāvums, kam seko viduslaiku romānikas baznīcas, gotika un baroks.

Un baznīcas te ir visur – cita pie citas, no ārpuses gandrīz vai paslēptas, ne kā pie mums vai Vācijā, kur tās stāv atstatus no pārējās pilsētas apbūves. Romā un visā Itālijā baznīca iekļaujas starp dzīvojamiem namiem, pilīm, bankām un ministrijām, no ārpuses pat īpaši neizceļoties. Travertīna un citu iežu fasādes saplūst ar kopējo apbūvi, bet aiz smagajām durvīm slēpjas greznākais baroks, izcilāko meistaru variācijas ar telpu un funkciju, kolonnām, kalumiem, skulptūrām un gleznojumiem. To visu nevar vienā piegājienā ne aptvert, ne iegaumēt. Romas baznīcas ir vaļā visu dienu, aicina nesteigties, iegrimt nesteidzīgā lūgšanā, iekļaujoties gadsimtu tradīcijā, ļaužu cerībās un sāpēs. 

Skaņu vilinājums 

Šoreiz ceļoju viens. Esmu apņēmības pilns neļauties melanholijai, bet atvērties jaunatklājumu piedzīvojumam. Pirmais pieturas punkts pēc ierašanās man ir Renco Pjano projektētā koncertzāle Auditorium. Pagājušo reizi tikām līdz tās kafejnīcai uz glāzīti aperitīva, koncerts bija atcelts, slavenā Cecīlija Bartoli bija apslimusi. Šoreiz skanēs Verdi džeza apdarē, un esmu priecīgu gaidu pārņemts – tikšu ne vien uz skaistu koncertu, bet arī atklāšu slavenā arhitekta meistardarbu! Šādas "skaistās koncertzāles un koncerti" man jau sakrājušies vairāki, taču no šī vakara gaidu daudz. 

Sāku ar dzērienu un uzkodām lielajā kafejnīcā, vienlaikus ar sajūsmu vērojot nebeidzamo ļaužu plūsmu pāri koncertzāles laukumam. Šovakar skan divi koncerti: Lielajā zālē simfoniskais koncerts ar Gēršvina Rapsodiju blūza stilā un līdzīgiem programmas darbiem, bet Mazajā – Verdi mūzika džeza aranžējumā balsij, džeza trio (klavieres, kontrabass, bungas) un stīgu orķestrim. Man dzied brīnišķīgā Čincija Tedesko, un skan lieliski! Nebeidzams mūzikas plūdums un domas lidojums. Visi gan neklausījās tik uzmanīgi, kā gribētos, bija man kaimiņos arī ļaudis, kas pusbalsī sarunājās. Laikam jau nav ko brīnīties – romieši ir izlutināti ar labiem koncertiem katru vakaru. Bet mani šis koncerts ļoti sasildīja.    

Dzīvoju un elpoju līdzi, izjutu to līdz sirds dziļumiem un pēkšņi iedomājos par savu mīļo, nu jau citā pasaulē esošo Alisi – viņai tas būtu pat ļoti paticis. Verdi melodija Lido doma zelta spārniem... Viņa to dungotu līdzi, būtu uzvilkusi savu rudzupuķu zilo kleitu ar dzintara brošiņu, lakādas kurpes, tādu es viņu iztēlojos sev blakus te, koncertā Romā. Daži saka, ka mirušie var mums sekot un būt līdzās. Es tā neteiktu – neko tādu neesmu ne jutis, ne piedzīvojis, bet patīkami iedomāties par manu mīļo Alisi, kura tagad brīva mūžībā dzied un varbūt arī paseko līdzi manām gaitām.