Baltkrievu sociālisma noriets

Jūnija sākumā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko atlaida premjerministra Sjarheja Rumasa vadīto valdību un par premjerministru iecēla Valsts militāri rūpnieciskās komitejas priekšsēdētāju Ramanu Haloučanku. Par valdības gaidāmo atstādināšanu Lukašenko brīdināja jau 25. maijā, paziņojot, ka valsts iedzīvotājiem pirms prezidenta vēlēšanām ir jāzina nākamās valdības sastāvs.

Ekspertu vidū šāds solis tika paredzēts jau labu laiku iepriekš, pirms par to paziņoja Baltkrievijas prezidents. Var pat teikt, ka valdību nomaiņa neilgi pirms vēlēšanām ir kļuvusi par Lukašenko (kurš pie varas Baltkrievijā atrodas kopš 1994. gada) sava veida zīmolu, jo ministru sastāvs šajā valstī tiek atjaunināts nu jau pirms katrām prezidenta vēlēšanām. Ar šādu rīcību, kā uzskata analītiķi, Lukašenko prasmīgi noveļ uz bijušajiem premjeriem un ministriem atbildību par dažādām negācijām, kā arī dod vēlētājiem kārtējās cerības uz situācijas uzlabošanos. Apvienojumā ar vērienīgu administratīvo resursu izmantošanu, kā arī nopietnu konkurentu neesamību (kas skaidrojams ar to, ka valstī ilgstoši izvērstas represijas gan pret prorietumnieciskās, gan prokrieviskās opozīcijas redzamākajiem politiķiem) šī tehnoloģija līdz šim darbojusies, un pat Lukašenko kritiķi atzīst: ļoti ticams, ka darbosies arī šoreiz.

Tomēr pār Baltkrievijas de facto vienīgā prezidenta (un paša ilggadējākā pie varas esošā kādas valsts vadītāja bijušās PSRS teritorijā) galvu un arī viņa virzīto un loloto Baltkrievijas sociālisma modeli ir savilkušies melni mākoņi. Tāpēc 9. augustā gaidāmās vēlēšanas tomēr var izrādīties pēdējās, kurās Lukašenko piedalās.

Paliek bez Maskavas atbalsta

Par galveno Baltkrievijas problēmu kļuvusi attiecību pasliktināšanās ar Krieviju. Pateicoties tai, līdz šim bijusi iespējama Lukašenko virzītā ekonomiskā modeļa pastāvēšana. Atbilstoši biznesa izdevuma Forbes aplēsēm laika posmā pēc 2005. gada Krievijas tiešā un netiešā palīdzība Baltkrievijai (kredītu, subsīdiju, dažādu atlaižu un citos veidos) bijusi vidēji līdz desmit miljardiem ASV dolāru gadā, bet atsevišķos gados – pat vairāk nekā Krievijas centrālo varas iestāžu dotācijas visiem šīs valsts reģioniem kopā ņemot. Tieši pateicoties Krievijas atbalstam, Lukašenko arī spēja vispirms izvairīties no ekonomiskās katastrofas, bet pēc tam vairāk nekā divus gadu desmitus uzturēt tā dēvēto baltkrievu sociālismu: saglabāt lielos valsts uzņēmumus, nodrošināt nodarbinātību un, lai arī pieticīgu, taču vairākumam valsts iedzīvotāju pieņemamu ienākumu līmeni.

Atbalstu Baltkrievijai un vēl vairākām citām bijušās PSRS valstīm Maskava nepārtrauca sniegt pat laikā, kad pašas Krievijas tautsaimniecību bija piemeklējušas iespaidīga mēroga problēmas. Šādai rīcībai ir uzreiz vairāki skaidrojumi.