Te katrs varēja pārliecināties, ko var panākt ar mērķtiecību un neatlaidību, un katrs varēja iztēloties, kāda nākotnē varētu izskatīties Abavas senleja un varbūt visa Latvija, ja ik stūrītim atrastos krietns saimnieks, – tā par tēlnieka Ojāra Arvīda Feldberga atjaunot un iekopt sākto kādreizējo barona Volfganga fon Firksa muižu Firkspedvāli rakstīja Latvijas Vēstnesis pirms 25 gadiem, kad Pedvālē notika starptautisks seminārs Kultūrvide mūsdienu laukos. Tobrīd Feldbergs Firkspedvālē bija saimniekojis tikai trīs gadus, pamazām īstenodams savu brīvdabas mākslas muzeja ieceri. 1998. gadā muzejs tika atklāts, 2018. gada septembrī tas oficiāli apstiprināts kā Pedvāles Mākslas parks, bet šovasar 10. jūlijā atklāšanu piedzīvoja starptautiska mākslinieku rezidence Firkspedvāles muižā. Pandēmijas dēļ mākslinieki no citām zemēm pašlaik strādāt uz Latviju brauc uzmanīgi, bet tas ir tikai laika un vakcīnas jautājums, kad mākslas gaņģi te sāks griezties pilnā sparā, un pašmāju ekskursanti, kas vēlas vērot dabas un mākslas mijiedarbību vienā no skaistākajām vietām Latvijā, uz Pedvāli šovasar brauc vēl vairāk nekā citus gadus.
Sāksim nevis ar muižu, bet ar tevi pašu: kā tu tiec galā ar to faktu, ka mākslas darba ideju var būt daudz, bet tēlniecībā to īstenošana parasti prasa lielu darba ieguldījumu, tātad daudzas idejas nevar īstenot?
Visu tiešām nevar īstenot. Tu kaut ko iedomājies, bet domāšanas procesā ir jārēķinās ar iespējām – gan finansiālajām, gan materiāla iespējām. Taču mūsdienās ir materiāli, kuri ir lēti un viegli, un ātri apgūstami. Tas ir atkarīgs arī no mākslinieka koncepcijas – vai radīt ātri saturu no lētiem materiāliem vai strādāt cietos materiālos, kas ir ilglaicīgi, darbietilpīgi, bet pašam māksliniekam dod gandarījumu. Nu, un tam visam pāri klājas pasūtījums. Ja ir pasūtījums, kas finansiāli nosedz gan darbu, gan materiālus, tad ievēro pasūtītāja vēlmes, bet, ja taisa pats sev, atbilstoši savai sirdsapziņai un vēlmei, tad izvēlies to materiālu, kas tev ir pieņemams.
Ko tad lai dara ar tām idejām, kuras nevar realizēt?
Ar tām idejām dzīvo. Tās nēsā sevī, tu tās it kā iekšēji pārstrādā vai pielāgo, vai vienkārši turpini nēsāt – lolo, gaidi izdevīgu brīdi, un tas vai nu pienāk, vai nepienāk.
Tev tagad ir daudz tādu lolojamu ideju?
Daudz pa gadiem sakrājies… Nu, klāt tik daudz kā agrāk nenāk. Jo ir viens cits aspekts, ar ko man jārēķinās, – tas ir laiks, mūža dzīvošanas laiks. Paralēli jādomā, cik vēl atlicis dzīvot un ko tad ir vērts uztaisīt un atstāt un kam nav vērts ķerties klāt.
Vai tu kādas idejas pieraksti un atdod citam?
Nē, idejas nevienam citam netiek atdotas. Tās tiek turētas prātā, skicēs, modelīšos…
Skicēs ar aprakstu, kā darbu ir gribēts īstenot?
Skices īpaši netiek aprakstītas, ideja tiek apmēram formā uzzīmēta un aprakstīta tikai ar dažiem vārdiem, piemēram, "kalts", "pulēts", "akmens", "rupjš", kādi izmēri…
Kā tu kļuvi par tēlnieku?
Uzskatu, ka tā bija likteņa sagadīšanās. Tajos senajos laikos mācījos celtniecības tehnikumā, vēlējos studēt arhitektūru, strādāju projektēšanā. Nepaspēju iestāties arhitektos, un vajadzēja iet dienēt padomju armijā. Vienu gadu nodienēju seržantu skolā Maskavā. Dienot pēdējo gadu Rīgā, gāju tā sauktajā samovolkā – brīvsolī –, lēcu pār kara daļas žogu un devos uz Mākslas akadēmiju armijas formā, mācījos vakara kursos zīmēt ar domu studēt arhitektūru. Bet liktenis mani saveda ar tēlnieku Hariju Sprinci, kurš Pārdaugavā, Zalves ielā, dzīvoja netālu no mana tēva brālēna Lerha, pulkveža Jukuma Vācieša adjutanta. Lerhs man pateica, ka viens tēlnieks meklē palīgu, pats netiek galā. Es, nesaprazdams, kas ir māksla un tēlniecība, aizdevos pie Sprinča. Kad stāstīju viņam, ka gribu mācīties arhitektūru, varbūt interjeru, Sprincis man pateica: ko tu māžosies ar interjeru, arhitektūru, tēlniecība – tā ir lieta!
Tā sāku mācīties pie viņa un paralēli turpināju iet Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos, gāju arī tēlnieces Līzes Dzeguzes studijā Mazās ģildes pagrabā. Viena gada laikā tā sagatavojos, ka joka pēc 1970. gadā liku eksāmenus Mākslas akadēmijā un tiku uzņemts. Tad nu nekas cits neatlika kā studēt tēlniecību.
Kā Sprincis argumentēja apgalvojumu, ka arhitektūra tev būtu māžošanās?
Vairs neatceros. Viņš teica: "Ko tu tur zīmēsi, ar papīriem ņemsies…"
Tēlnieka darba smagums tevi nebaidīja?
Es jau to nesapratu. Darīju pie Sprinča, kas bija jādara, un apguvu akmens apstrādes tehnoloģiju, kāda nu tā tajā laikā bija. Tā bija ļoti vērtīga skola, kā rīkoties ar akmeni, jo tas ir smags, neparocīgs, – kā to celt, iestropēt, kā pārbīdīt… Viena lieta ir iemācīties veidot figūras, portretus, bet otra – ir jāmāk tehniski apieties ar izvēlēto materiālu, kam ir gan svars, gan izmēri, gan materialitāte, zināmi izmēri.
Uz kājas tev akmens nekad nav uzkritis?
Liels nav uzkritis. Šķembas gan ir trāpījušas, kaut kur ieurbušās. Arī to vajadzēja mācīties, kā plēst akmeni, ar to darboties, lai sevi netraumētu.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 14.-20. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!