Kā gan es būtu gribējusi to piedzīvot! Šo pozitīvo adrenalīnu, svētku sajūtu, ticību, ka karš ir aiz muguras, pašu izveidotā valsts būs stipra, ka lidotāji tagad ir mūsējie – ne vairs cara, sarkanie vai baltie, bet ar Latvijas vārdu uz spārniem –, ka viņi lidos, sargās, iepriecinās, ka metīs nāves cilpas, taču noteikti paliks dzīvi, ka aizraus elpu visiem un tauta izplūdīs gavilēs, kad zagtās un kristīgi dāvinātās lidmašīnas izturēs viņu pārdrošās virāžas, bet mūsu tur, lejā, būs tik daudz, ka sametīsim naudu jaunām, ka viss tieksies tikai uz augšu, uz nākotni, uz labo! Tas nekas, ka dzīvojam vienai dienai, paēduši taču esam, sapucēties vienmēr ir vērts, bet pēc visa, kas gaisā, angārā vēl būs dejas…
Tā vēstīja no gaisa izmestās reklāmas skrejlapas, tā iedvesmoja svētkiem izdotās pastmarkas, tā runāja tauta un rakstīja avīzes.
Svētais virsuzdevums
Armijas speciālais izdevums Latvijas Kareivis bija svētku rupors numur viens. 1920. gada 20. jūlijā tas sāk iepazīstināt ar tuvojošos notikumu – vispirms no svētās puses.
''Šodien mūsu aviācija svētī sava aizgādņa Svētā Eliasa dienu – agrākā Krievijā tā tika skaitīta par visu lidoņu svētku dienu. Tajā tika rīkoti publiski lidojumi un sacīkstes visās aviācijas daļās. Arī pie mums šo dienu grib sevišķi atzīmēt. Bet tā kā viņa nesakrīt ar svētdienu, tad šie svētki tiek pārnesti uz 25. jūliju. Šinī dienā Cementa fabrikas aerodromā tiks sarīkoti pirmie Latvijas aviācijas svētki, kas ar savu zemo ieejas maksu būs pieejami plašām publikas masām. Arī programma būs daudzpusīga. Īpaši minami kara lidotāju Priedīša, Jakubova, Zariņa un Pušķeļa lidojumi uz iznīcinātājiem, pēc augstākās gaisa pilotāžas mākslas. Tiks izdarīti nāves mezgli, apvelšanās, slīdējumi uz spārna, štopori, spirāles u.t.t. Būs arī gaisa cīņas starp vairākiem iznīcinātājiem. Par zināmu atlīdzību tiks vadāti pasažieri,'' vēsta Latvijas bruņoto spēku štāba dienas laikraksts, kurš tobrīd iznāk tikai nepilnu gadu, toties sasniedzis jau 124. numuru.
Nākamajā tā numurā ir publicēts problēmraksts, kas skar sāpīgo jautājumu par materiāli tehnisko bāzi.
''Gadu atpakaļ, kad sāka formēt Armijas Aviācijas grupu, mums vēl nebija nevienas lidmašīnas. Vajadzēja ķerties pie ārkārtējiem līdzekļiem, kurus uz ātru roku prata sakombinēt un izvest grupas toreizējais komandieris virsleitnants Valeika,'' raksta lidotājs Sergejs Staprāns, delikāti apzīmējot situāciju, kad pirmie Latvijas armijas lidaparāti tika sagādāti kā trofejas. Tas notika 1919. gada jūlijā, kad pirmās trīs lidmašīnas Latvijas pusē nonāca, latviešu pilotiem pārbēgot no Sarkanās armijas. Tie bija Voldemārs Jakubovs, Jānis Priedītis un Narciss Pušķelis ar novērotājiem, kuru trofejas bija trīs Nieuport lidmašīnas.
Viena vēlāk tika sadauzīta, bet divas kalpoja ilgi. Vēl divas lidmašīnas atkāpjoties bija pametusi Sarkanā armija. 1919. gada jūlijā visas atradās Spilvē un bija nonākušas baltā kņaza Līvena rokās. Tās bija nolemts aizgādāt uz fronti, tāpēc tika novietotas uz liellaivām un pārvestas uz Andrejsalu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 24. - 30. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!