Ceļa virsotne Pēterburgā: 20 gadi kopš Latvijas uzvaras pār Krieviju

Patiesībā Latvijas hokeja izlasei ir bijušas pēc sižeta aizraujošākas un svarīgākas uzvaras, taču neviens cits panākums nav radījis tādu rezonansi. Apspēlēt īpatnējo kaimiņu desmit gadu pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas parakstīšanas, turklāt viņu teritorijā – revolūcijas šūpulī Sanktpēterburgā –, tas tolaik uzjundīja tik daudz emociju, ka pēcspēles himnas atskaņošanas laikā acīs sariesās asaras un spēlētāju godināšanai ieteica pat sarūpēt Triju Zvaigžņu ordeņus. Politkorekto vārdu salikumu "īpatnējais kaimiņš" sarunā ar SestDienu izvēlējās spēles galvenais varonis hokeja vārtsargs Artūrs Irbe, savukārt uz emociju viļņa tolaik ordeņu tēmu sāka šķetināt toreizējais Dienas sporta nodaļas vadītājs Arturs Vaiders. Tautai savi varoņi ir jāzina, tāpēc, Latvijas un Krievijas spēles divdesmit gadu jubileju sagaidot, būs vērtīgi vēlreiz atvērt vienu no spožākajām Latvijas hokeja lappusēm.

Pirmo reizi īsta izlase

"Emocionāli noteikti," bez domāšanas atbild Irbe, kad viņam tagad vaicāju, vai 2000. gada spēle ar Krieviju bija visnozīmīgākā spēlētāja karjerā. Līdzjutēji ar stāžu noteikti atcerēsies Artūra teikto Sanktpēterburgā, ka šo brīdi viņš ir gaidījis 33 dzīves gadus un par to atdotu visu savu mūžu. Pirms 2000. gada Irbem bija spožas spēles pasaules spēcīgākajā hokeja līgā NHL Sanhosē Sharks komandas sastāvā, un 2002. gadā ar Karolīnas Hurricanes viņš bija dažu soļu attālumā no prestižākās hokeja balvas – Stenlija kausa. Hurricanes finālā zaudēja Detroitas Red Wings.

"Ko nozīmē ar Karolīnu iekļūt finālā? Tās ir 82 spēles regulārajā čempionātā un pēc tam vēl 13 uzvaras Stenlija kausa izcīņā, no kurām es laukumā biju 11 spēlēs. Mums bija fenomenāla sērija pret Toronto, lai tiktu finālā. Tāpat bija solīda sērija finālā pret Detroitas "old stāriem" (patiesajā nosaukumā – Red Wings), bet bija nedaudz par īsu. To visu atceroties, nav vienas tādas spēles kā pret Krieviju. Tas bija ceļš. Principā mums visa dzīve ir ceļš. Es tagad izteikšos filozofiski, bet arī sporta žurnālists reizēm nevar tikt pie intervijas, ja viņš nav ieguldījis lielu darbu un nezina drēbi ilgtermiņā no iekšpuses un ārpuses. NHL play-off bija ceļš, un spēle ar Krieviju arī savā ziņā bija viena ceļa kulminācija. Man tas sākās trīs vai četru gadu vecumā, kad es apzinājos, ka vēlos kļūt ne tikai par hokejistu, bet hokeja vārtsargu. Neprasi man, kas mani tajā visā tik ļoti saistīja, bet tas bija priekš manis. Sanktpēterburgā mēs nezinājām un nesapratām, kāds mums ir atbalsts un cik svarīga tā spēle ir visai valstij, bet mēs tās spēles lielumu tā vai tā apjautām tur uz vietas kā komanda. Un tā patiešām bija komanda. Pirmo reizi īsta Latvijas izlase," tā Irbe.

Izlase bez Znaroka

Bija pagājuši jau septiņi gadi kopš Latvijas hokeja valstsvienības atgriešanās pasaules čempionāta apritē. 1996. gadā pēc uzvaras vērtā neizšķirta ar Šveici tika izcīnīta ceļazīme uz augstāko grupu. Pēc tam hokeja elitē jau bija atņemts punkts grandiem Kanādai (3:3) un Zviedrijai (1:1), divreiz sagrauta Vācija (8:0 un 5:0), apspēlēta ASV izlase (3:2), taču jāpiekrīt Artūram, ka šīs hokeja paaudzes ceļa virsotne tika sasniegta Sanktpēterburgā.

2000. gadā Latvijas izlasē spēlēja hokejisti ar savulaik Krievijā iegūtu rūdījumu. No padomju laika Rīgas Dinamo sastāvā bija 12 spēlētāju: Artūrs Irbe, Sergejs Naumovs, Andrejs Maticins, Normunds Sējējs, Viktors Ignatjevs, Harijs Vītoliņš, Aleksandrs Beļavskis, Aleksandrs Kerčs, Vjačeslavs Fanduls, Juris Opuļskis, Grigorijs Panteļejevs un Aigars Cipruss. Vēl deviņi – Rodrigo Laviņš, Kārlis Skrastiņš, Igors Bondarevs, Aleksandrs Semjonovs, Leonīds Tambijevs, Sergejs Seņins, Artis Ābols, Aleksandrs Ņiživijs un Atvars Tribuncovs – bija rūdījušies Starpnacionālajā hokeja līgā, kas tika izveidota pēc PSRS sabrukuma. Tikai astoņpadsmitgadīgais Jānis Sprukts un Vācijā par hokejistu izaugušais trenera Haralda Vasiļjeva dēls Herberts nebija iepazinuši Krievijas vīru hokeju. Pret Krieviju Sprukts palika uz rezervistu soliņa, savukārt Herberts Vasiļjevs no aizokeāna atbrauca tikai uz ceturtdaļfināla spēli ar Čehiju.

No padomju laika Dinamo varēja būt vēl viens spēlētājs, kurš pēc savas meistarības atbilda augstākajam līmenim, taču galvenais treneris Haralds Vasiļjevs izlēma sastāva modeli būvēt bez iepriekšējo gadu kapteiņa Oļega Znaroka. Sākumā daudziem tas bija nesaprotami, tomēr beigās izrādījās tālredzīgs lēmums.

"Oļegu atstāt mājās bija pārdrošs solis," atceras aizsargs Rodrigo Laviņš. "Haralds izlasē ienāca ar nolūku kaut ko mainīt, jo pirms tam izlasē vairāk bija tāda čomu būšana un spēle pārsvarā balstījās uz emocijām." Par trenera Vasiļjeva palīgu strādāja Vjačeslavs Nazarovs, kuram ar Znaroku labas attiecības bija jau no astoņdesmitajiem gadiem Rīgas Dinamo komandā. 1983./1984. gada sezona pieredzējušajam aizsargam Nazarovam bija pēdējā Dinamo sastāvā PSRS čempionātā, savukārt Znaroks tajā sezonā debitēja Rīgas komandā.

"Tas raisīja jautājumu: kā tagad būs? Mēs visi zinājām, ka, salīdzinot ar Vasiļjevu, Znaroks ir lielāka autoritāte," uz diskutablo situāciju norāda Nazarovs. "Oļegam bija ietekme uz visu komandu un, manuprāt, arī uz treneri. Es piekrītu izteiktajiem apgalvojumiem, ka reizēm izskatījās, ka Oļegs vada komandu. Kad atnāca Haralds, viņam arī bija ambīcijas. Visu laiku strādājis Vācijā, viņš gribēja sevi parādīt. Tajā pašā laikā viņš saprata, ka, komandā esot Oļegam, nebūs iespējas sevi pilnībā apliecināt. Tomēr dzīvē gadās, ka tā brīža situācija visu izšķir. Teikšu godīgi, ka Haralds ar mani neapspriedās par Znaroku."

Artūrs Irbe uzskata, ka Vasiļjeva lēmumam atstāt ārpus sastāva Znaroku bija izšķiroša nozīme jaunas izlases veidošanā. Sastāvs būtiski nebija mainījies, toties mainījusies bija hierarhija komandā. "Nenoliegsim, ka Oļegs Znaroks ir īpaša personība hokejā. Oļegs bija līderis. Oļegs mācēja savākt džekus. Viņš zināja, uz kuriem viņš var uzspiest un kuri atkal ir jāpabalsta. Es domāju, ka līdzīgi viņš strādā kā treneris. Kamēr Oļegs bija izlasē, tā bija nevis [Leonīda] Beresņeva vai kāda cita trenera, bet īstenībā Znaroka izlase. Lielā mērā tā bija Oļega komanda. Viņš diezgan daudz izlēma un noteica. Lai arī Oļegs vēl bija spēcīgs hokejists, kurš būtu varējis turpināt spēlēt, pasaules čempionāts nebūtu izdevies, jo vienkārši nesaskanētu."