Šī vairs nav vīriešu pasaule?

Negribētos vēlreiz atražot nodzeltējušus stereotipus, ka kamera sievietei ir par smagu, ka kinomāksla ir kolektīva amatniecība, kuras procesā nepieciešama stingra roka, vai vēl daudzus citus, taču tos nākas piesaukt, ja jārunā par feminismu kino. Par sievietēm abpus ekrānam pēdējā laikā spriests daudz, un ir fiksējamas arī pārmaiņas, tiesa, visnotaļ molekulārā līmenī.

Sandjego Universitātes Sieviešu televīzijas un kino pētniecības centrs pirms gada publicēja pētījumu Šī ir vīriešu (celuloīda) pasaule (It’s a Man’s (Celluloid) World) par 2018. gada visvairāk nopelnījušajām filmām ASV. Tajā norādīts, ka tikai 35 procentos no kinodarbiem desmit vai vairāk sieviešu varoņu runā. Salīdzinājumam: 82 procentos filmu vismaz desmit vīriešiem bija iedalīti dialogi. Šo statistiku minot, zīmīgs šķiet fakts, ka pērn gada nogalē publicētā BBC 100 labāko sieviešu režisoru uzņemto filmu topa galvgalī atrodas Džeinas Kempiones izcilais darbs Klavieres/The Piano (1993) – tā galvenā varone, Holijas Hanteres atveidotā Ada, ir mēma.


Par balss koncepciju

Disney, labojot savas pagātnes kļūdas sieviešu padarīšanā par objektiem, rimeikā Aladins/Aladdin (2019) princesei Jasmīnai (Neiomija Skota) "dāvājis" dziesmu Speechless jeb Mēmā. Tā korporācija cer apliecināt savu "progresīvo imidžu", sievietei piešķirot "balsi", bet vienlaikus saglabājot ierasto vēstījuma shēmu.

Šāds gājiens vērtējams duāli, jo jāatgādina, ka multikulturālisma reprezentācija un tā dēvētais iekļaujošais kino ir rentabls. Kalifornijas Universitātes pētījumā Holivudas dažādība (Hollywood diversity, 2019) secināts, ka 2018. gadā filmas ar 31 līdz 40% etnisko minoritāšu pārstāvniecību ieguvušas augstākos kases ieņēmumus. Atliek vienīgi nolūkoties uz Disney/Marvel supervaroņu lielekrāna seriālu un pēdējo gadu nostalģijas filmu rimeikiem: tajos neatrast rasisma, seksisma un mizogīnijas paliekas – neko, par ko kādreiz Disney pārmests. Līdz ar to Jasmīnas "balss" piešķiršanas akts ir tikai viens no daudzajiem piemēriem.

Tomēr šādi Disney aprēķina soļi, kā arī tādas vienlīdzības akcijas kā dzimumu kvotu princips nacionālo kinematogrāfu līmenī, jau atkal apelējot pie neviennozīmīgās konkurences attiecībā uz vīriešiem, rada pretestību. Par piemēru var minēt 5050 x 2020 projektu, kuru 2016. gada Kannu kinofestivālā aizsāka Zviedrijas Filmu institūts, iestājoties par vienlīdzīgu dzimumu pārstāvniecību arī citās nozarēs un 1 : 1 dalījumu darba vidē. Kaut vai tas pats BBC saraksts ar sieviešu režisoru filmām, apkopojot 368 kinoprofesionāļu viedokļus no 84 valstīm, – kāpēc gan atsevišķi būtu jāizdala viens no dzimumiem, sievieti atkal pozicionējot kā "citu" vai "svešo", kā tas tik ilgi vēsturiski jau darīts?