Ūdens nonākšanai biržā trūkst pragmatisma

Pagaidām neizdodas

Atskaņās no Volstrītas pat dzirdēts par ūdeni kā "jauno naftu". Komentējot šādas runas, CBL Asset Management investīciju direktors Zigurds Vaikulis teic, ka ūdens stāsts "nav nekas jauns" un par tā potenciālo izsīkšanu un "iepakošanu biržas instrumentos" tiek runāts jau ilgi. Tiesa, pēc eksperta teiktā, līdzšinējie mēģinājumi novirzīt ūdeni biržā nav bijuši pārāk veiksmīgi. Šobrīd ir laiks, kad klajā nāk aizvien jauni finanšu instrumenti, piemēram, pēdējā laikā ļoti populārie biržā tirgotie fondi jeb modernā investoru valodā ETF (Exchange Traded Funds), kuru vērtības izmaiņa tiek pielāgota dažādiem biržas indeksiem, konkrētu uzņēmumu tautsaimniecības segmenta akcijām, izejvielām, obligācijām utt., līdz ar to acīmredzami ūdens ETF laišanai tirgū ir ļoti augsta konkurence. Turklāt investīciju eksperts vērš uzmanību uz ļoti nozīmīgu faktu, proti, ja biržā tiktu tirgoti ūdens kontrakti, nav skaidrs, kā varētu notikt "faktiskā ūdens piegāde" brīdī, kad kontraktam ir pienācis dzēšanas termiņš. 

Dzirdēti Volstrītas ekspertu komentāri par to, ka, pieaugot ūdens patēriņam, šīs dzīvībai vērtīgās substances tirgošana biržā liks atbildīgāk rīkoties ar šo resursu. Tomēr vienlaikus, ja no kvalitatīva dzeramā ūdens trūkuma cieš vairāk nekā miljards planētas iedzīvotāju, tad viņu gadījumā par kaut kādu lielāku taupību runāt ir visai amorāli. Vaikulis norāda, ka, domājot par ūdens tirdzniecību biržā, būtu jārīkojas sociāli atbildīgi un vienkārša ūdens kā publiska resursa "monetizēšana", viņaprāt, būtu vērtējama kā "kaitniecība". Tas var saasināt situāciju planētas sausākajos reģionos, jo var palielināt vēlmi kādam šauram iedzīvotāju slānim aizvien vairāk pārņemt kontroli ne tikai pār publiski pieejamiem ūdens resursiem, bet arī monopolizēt pazemes ūdeņu ieguvi. Ciemata iedzīvotāji Latīņamerikā, kuriem trūkst dzeramā ūdens, jo kāds dzēriena ražotājs izsūknē tuvējo kalnu ūdens resursus, vai upes ūdens novirzīšana rožu plantācijām Kenijā, tajā pašā laikā neļaujot vietējiem iedzīvotājiem pilnvērtīgi izaudzēt pārtiku, jau tagad ir skaudra ikdienas realitāte, bet, ūdenim nosakot biržas cenu, situācija var tikai pasliktināties. 

Vienlaikus Vaikulis par atbalstāmām uzskata biržas iespējas, kad ar publiska vērtspapīru tirgus palīdzību tiek veicināta ūdens resursu pieejamība, piemēram, kotāciju uzsāk uzņēmumi, kas veido irigācijas sistēmas. Tāpat noteikti ieguvumus radītu aizvien jaunu dzeramā ūdens ieguves tehnoloģiju nonākšana biržas sarakstos. Šeit vērts atcerēties notikumus ar naftas ieguvi. Proti, līdz šīs desmitgades sākumam nafta tika uzskatīta par ekskluzīvu resursu, taču, strauji attīstoties ieguves tehnoloģijām un tā rezultātā krītoties pašizmaksai, ir ievērojami pieaudzis piedāvājums un kritusies cena. Arī ūdens ieguvē ar laiku var notikt kaut kas līdzīgs, tomēr viss atkarīgs no sociālekonomiskās situācijas, kas lielā mērā noteiktu šādu tehnoloģiju rentabilitāti. Tā kā ar sausumu nākas saskarties arī uz pasaules fona salīdzinoši maksātspējīgajai Dienvideiropai, tad iespējas attīstīt ūdens ieguves tehnoloģijas šķiet visai daudzsološas. 

Biržai pārāk lēts