Bārbija, Minecraft, Marvel komiksi, Super Mario un arī Karību jūras pirāti. Holivuda pārtiek no datorspēlēm, lellēm, atrakciju parkiem ar Džeku Sperovu, Ātrs un bez žēlastības, tā teikt, piecdesmit sestās daļas, daudzmiljardu korporāciju preču zīmēm, un mēs to visu patērējam. Un ironiski, ka šajā pēdējo gadu desmitu komercijas parādē "lielo studiju" kapitālisma šķēpus lauž viena no daudzmiljardu kompānijām – šoreiz Apple –, kas savā straumēšanas platformā Apple+ izauklējusi seriālu Studija/The Studio (2025). Tas šķauda, rāda ar pirkstu un izskremšķinās faustiskā situācijā, kurā mēs noliecamies naudas priekšā, bieži vien uzgriežot muguru kaislībai, talantam un radošumam.
Netipiska pieeja. Amerikāņu režisors Kristofers Nolans gatavojas savas jaunākās filmas Odiseja izrādīšanai netipiski agri, jau gadu pirms filmas oficiālā iznākšanas datuma.
Ikoniskā ASV Lielā kanjona veidošanās varētu būt saistīta ar meteorīta triecienu, kas pirms vairākiem tūkstošiem gadu radīja vēl vienu pārsteidzošu Arizonas veidojumu, liecina jauns pētījums.
Daudzmiljonu pilsētā Ņujorkā var piedzīvot burtiski visu – no interesantiem tipāžiem un negaidītiem piedzīvojumiem līdz neveiklām situācijām un īpaši nepatīkamiem laikapstākļiem. Šī pilsēta neļauj stāvēt mierā un vienmēr ļauj atrast arvien jaunus iespaidus, pat ja ne tuvu neesi te pirmo reizi.
Jaunas mājas. Komiķe un ilggadējā amerikāņu televīzijas raidījumu vadītāja Elena Didženeresa pirmo reizi kopš ASV pamešanas pagājušā gada nogalē parādījusies publiski un atklājusi, ka izvēlējusies Lielbritāniju padarīt par savu pastāvīgo dzīvesvietu.
Aizliegtais skūpsts. Slavenās britu grupas Coldplay koncertā 16. jūlijā Masačūsetsā ASV kāds pāris kļuva par interneta zvaigznēm, kad video tika noķerta viņu reakcija pēc parādīšanās uz lielā ekrāna skūpstu kameras laikā.
Tikai trīs nedēļas pēc koncerta, kurā rokgrupas Black Sabbath ikoniskais līderis Ozijs Osborns atvadījās no dzīves uz skatuves, Osborna ģimene ziņoja par mūziķa nāvi.
Rīgas jūgendstila arhitektūras tēmai 1995. gada 29. jūlija SestDienā pievērsās dramaturgs un arhitekts Gunārs Priede, vispirms citēdams divus citus autorus.
40 gadi – tā ir robeža, kad mūsdienu jaunieši cilvēku sāk uzskatīt par vecu. Nav pat svarīgi, cik daudz naudas iztērēts plastiskajās operācijās vai botoksa injekcijās.