Lielā mērā tas ir, pateicoties Dreiberga un Ligitas Lukstraupes scenārija fokusam: caur nacionālo takti, ko iemieso 1957. gadā formētā TTT sieviešu basketbola komanda (tā attīstījās no kluba Daugava), kas drīz kļūst par kontinenta sensāciju, nonākt pie basketbolistes Dzidras Uztupes-Karamiševas varones, kuru apbrīnojami titāniskā rāmumā un spēkā iemieso aktrise Agnese Budovska.
Dreiberga Dvēseļu putenis (2019) ar scenārija shematismu atstāja nacionālromantisma blokbastera pēcgaršu, savukārt Tīklā piedāvā intensīvu, motivētu scenāriju ar uzmanības mezglus sasienošiem varoņiem un zināmām atkāpēm no vēsturiskās realitātes, kuras aprakstījuši citi kolēģi. Tieši Budovskas ekrāna klātbūtne ir tā, kas aizsedz filmas tukšos plankumus, piedāvājot raksturā balstītu darbu, atkāpjoties no latviešu sporta drāmu līdziniecēm, piemēram, Aigara Graubas Sapņu komandas 1935 (2012), kur komanda iemieso nāciju, bet pati filma ir kā mačs par uzvaru ar augstām likmēm. Tāpat baltiešu basketbola komandu «uzvaras stāstu» kontekstā jāizceļ samērā nesenā igauņu režisora Oves Mustinga Kalev (2022), kas ieveda 90. gadu sākuma pašnoteikšanās laikmetā.
Tīklā. TTT leģendas dzimšana nav par uzvaras naratīvu, kas parasti ir tipiski nacionālajām vēsturiskajām melodrāmām. Filma artikulē sportu kā daļu no politiskā mehānisma padomju okupācijas gados – vietumis panaivi, citkārt trāpīgi, bet pāri visam arī personīgi, izceļot Budovskas varoni. Zem PSRS basketbola formas Dzidra kaldina padomju izlases slavu, tomēr iekšēji viņā briest pretrunas. Uzaugot atmiņās par vecāko brāli (lomā Raimonds Celms), kurš Otrā pasaules kara laikā tika iesaukts leģionā, viņa nonāk nacionālkomunistu tīklā un kļūst par jaundibinātās TTT komandas kapteini. Dzidras likteni formē viņas un vīra, rallijista Aleksandra Karamiševa (Jēkabs Reinis), attiecības, jaundzimušais bērns un abu nacionālisma pilnā pārliecība (tā gan reizēm šķiet idealizēta), allaž kā ēna sekojošais sporta funkcionārs Pauls Strazds (Artūrs Skrastiņš), kurš iemieso nacionālkomunista tēlu, un arī metistofeliskais visurgājējs Krasnovs (Arturs Smoļjaņinovs), kura plakanā tēlveide nemaz netraucē.
Mani personīgi visvairāk fascinē Dzidras varone kā filmas emocionālais centrs – sieviete, kurai ir karjera, atpazīstamība un nomenklatūras nodevu rūpes, bet vienlaikus ilgas pēc gadiem neredzētā brāļa, kurš šķietami ir Parīzē, un zaudētā (lasi – arī Latvijas), attiecības ar vīru un jauniemantotajām kolēģēm TTT komandā, jo īpaši Skaidrīti Smildziņu (lomā Evelīna Otto). Svarīga ir filmas performativitātes dimensija, kas pēdējo nedēļu nokaitēto sarunu kontekstā par sieviešu tiesībām filmā ļauj ieraudzīt varoni, kas performē sev, valstij un komandai. Ko izvēlas pati Dzidra? Tas ir zīmīgs filmas scenārija vadmotīvs, saglabājot varonē individuālo, nevis standartizējot dramatismu.
Dreibergs ar komandu iegremdē filmas sižetu čekas visuresamībā, rusifikācijā, šovinistiskās dialogu apmaiņās ar iebraucējiem no citām padomju republikām, jau par kino štampiem kļuvušos padomijas dzīvoklīšos, interjeros un laika zīmēs – tā ir 50. un 60. gadu mijas Latvijas realitāte. Vietumis tā varētu šķist pārlieku piepildīta ar visām iespējamajām tēmām un sociālekonomiskajiem procesiem, tomēr nemainīgi uzmanības centrā ir Budovskas varone – viņas eksistenciālie mērogi iemanto citu uzmanības magnētismu. Un tā ir viņas kā aktrises uzvara.
KINO IZLASE
SENTIMENTĀLA VĒRTĪBA/ SENTIMENTAL VALUE (2025) ★★★★★
Norvēģis Jūakims Trīrs (Oskara nominācijas kontekstā pamanītā dramēdija Pasaulē sliktākais cilvēks/The Worst Person in the World, 2021) šī gada Kannās saņēma Grand Prix, apliecinot savu jūtīgumu un briedumu, izvēršot dinastijas stāstu par meitu (lomās Renāte Reinsve un Inga Ibsdotere Lilleāsa) atkalsatikšanos ar ģimenes tēvu, ievērojamu režisoru (Stellans Skašgords). Satriecoša ģimenes drupu simfonija.
MIRSTI, MANA MĪLA/DIE MY LOVE (2025) ★★★
Lai gan skotu režisorei Linnai Remzijai (Mums jārunā par Kevinu/We Need to Talk About Kevin (2011) u. c.) vairāku gadu garumā pieder manas simpātijas un katra viņas filma ir notikums, jaunākais darbs ar Dženiferi Lorensu un Robertu Patinsonu destruktīvu jauno vecāku lomās, apelējot pie sirreālā, dabas un psihes krustpunktiem, šķiet kā ambicioza filma ar C vitamīnu tabletēm līdzīgiem aktierdarbiem. Tie nesasniedz savu galamērķi.
SOLOMAMMA (2025) ★★★★
Aiz tipiskās skandināvu kino fasādes – ierasti tās ir dramēdijas – ieraugāma tipiska pašpietiekamā sieviete (lomā Līsa Lūvene Kongsli) un viņas dilemma. Tomēr norvēģiete Janike Askevolla izvēlējusies šo standartu savā debijā padarīt par daļu no ironijas, atsedzot tēmu par spermas donorēšanu un sava bērna bioloģiskā tēva iepazīšanu. Centrā ir varones lēmumi un izvēlētais ģimenes modelis, un filmas izvēles pārliecina.