Ko var darīt ar tukšumu? Un ko tieši jūs iesāktu ar tukšu telpu, ja jums tādu iedotu? Uzreiz piepildītu vai atstātu, kā ir, – lai dzīvo savu dzīvi un pati sevī atrod pilnību?
Savu pirmo 1. septembri atceros ļoti skaidri. Biju sarkastiski noskaņota pret visu apkārt notiekošo, bet īpaši pret skolotājas droši vien visnotaļ labi domāto dāvanu – papīra gaili zīmuļa galā; uzreiz ieņēmu vietu pēdējā solā, uz ilgiem gadiem noslēdzot ne tikai nesalaužamu mīlestības derību ar šo novietojumu gan mācību iestādēs, gan jebkurā citā auditorijā, bet arī blakussēdētājiem; un visbeidzot – tā arī paliku neizpratnē, kāpēc tieši 1. septembris ir tas sākuma datums.
Cik drošticamas zināšanas, jūsuprāt, ir par to, vai Zeme ir apaļa? Un ko īsti domājat par gravitācijas teoriju? Esat pārliecināti? Redz, ir cilvēki, kas mēģina pārliecināt vēl arī citus, ka Zemes apaļums ir sazvērestības teorija un plakanums ir īstais virziens. Ko jūs tādiem atbildētu, kā argumentētu savu nostāju (protams, ja tā ir citāda)?
Ir bijuši ļoti bagāti sēņu gadi, ir bijuši gadi, kad sēņu ir maz, bet tādus gadus, kad būtu jau augusta otrā puse un joprojām tikai gailenes un tās pašas ne katrā gaileņu vietā, es īsti neatceros. Ja es dzīvotu tālu no Latvijas, tad, šito dzirdot, droši vien domātu, ka nu jau visus sēņu mežus paguvuši izcirst, tāpēc sēņu nav. Tā kā es dzīvoju tepat, tad man ar šādu vienkāršu izskaidrojumu nepietiek, jo es zinu, ka manas sēņu vietas vēl stāv neaiztiktas, tikai pašu sēņu kā nav, tā nav – pat slepenākās baraviku vietas tukšas, tikai pa izkaltušai ērcei mētājas.
Zāle ja ne zaļāka, tad noteikti bija mīkstāka, jūra daudz plašāka, saldējums vispār nu krietni garšīgāks, spēles interesantākas, par citām lietām nemaz nerunājot. Ir kaut kas ar tām atmiņām par bērnību – varbūt tāpēc, ka tad tik daudz kas bija pirmo reizi.
Gandrīz svēta, teju himnai blakus stāvoša un tikai īpašos mirkļos dziedama vai tomēr kroga dziesma par naudas nodzeršanu? Pūt, vējiņi!, šķiet, vienmēr kaut kādā ziņā iemiesojusi latviešu cilvēka dilemmu
par to, ko gribētos un kas patīk, un to, ko vajadzētu un kas būtu piedienīgi.
Pietika Latvijai ar dažām tiešām karstām dienām, lai būtu arī pārkarsušie. Tā jau laikam vienmēr – galu galā to, kas pa vidu, tak sen zināms, ka izspļaus. Tātad – vai nu karsts, vai auksts. Vidus nekam neder.
Kurā brīdī jūs pazaudējāt jūsmu par puķītēm? Kad pieķērāt sevi, ka pēkšņi vairs neesat tas, kurš brīnās, bet gan tas, kurš ar šķībi viszinīgu smaidu klausās, kā to dara kāds cits? Un vai tas kaut kā saistīts ar to iekšējo bērnu (negantnieku, kāpēci, saulstariņu) sevī, ko tik bieži mūsdienās kādam prātniekam patīk atgādināt kā absolūti nepieciešamu vienību? Dzīvo viņš kaut kur vēl jūsos vai sen jau aizbēdzis zilajās tālēs (uz vulkāniskām salām, piemēram, lai interesantāk)?
Kāda ir dzīves jēga? 104 gadus vecā Marta Melgalve uz to atbild īsi un konkrēti: neesi blēdis, neesi skau-dīgs, tā arī būs tā jēga. Otrus simt gan viņa dzīvot negribētu. Grūti.
Ārstu streiki, sarunu skandāli, šķiet, nebeidzami garas diskusijas par nodokļiem, negaidīta Valsts prezidenta uzruna pēc diviem gadiem amatā utt., u. t. jpr. Ziņas virknējas garā lentē, neļaujot nesteidzīgi sajust zemeņu dzelzi asinīs, bezrūpīgi spļaut ķiršu kauliņus un klausīties putnu dziesmās, sēžot kaut kur prom no pasaules uz kādas zuduša laika stacijas mājas jumta, piemēram. Ir liels kārdinājums klusi nopūsties, paziņot, ka esmu vājais dzimums, un vienkārši tālāk vairs ne par ko neinteresēties. Bet nesanāk jau. Gribas, lai problēmām būtu gudri risinājumi, lai visas tās lielās lietas sakārtotos. Kā to varam ietekmēt mēs?
Nesen aizsēdējos kādā stacijā. Biju vienā Latvijas galā (varētu teikt otrā, bet kas tad būtu pirmais?), biļetes uz tuvāko vilcienu, kam bija nolikts traukties uz galvaspilsētu pēc pāris stundām, jau bija izpirktas, nācās gaidīt vēl nākamo – pēc četrām. Jums šķiet, ka četras stundas ir daudz? Nebūt ne – brīvam cilvēkam brīvā valstī tā ir tikai iespēja vērot, prātot un beidzot aizmirst, ka kaut kas un kaut kur būtu jāpaspēj.
Nezinu, cik tajā no daudz piesauktās latvju dzīvesziņas, bet pirmsjāņu laiks ir kā visu Latvijas iedzīvotāju pozitīvās noskaņas esence – parasti tik nerunīgie skatieni vēršas draudzīgāki, un, šķiet, visos jau dzirkstī kaut kas no tām ugunskura oglēm, kas vienmēr ļaus sagaidīt rītu. Laimas slotiņas aizslaucījušas visu slikto, Saule nešķiro, spīd visiem vienādi (pat ja aiz mākoņiem), un pavisam parastos jumtos pēkšņi var saskatīt sargājošo Dieva zīmi.