Jaunā gada Latvijas ceļošanas piedzīvojumus gribējām uzsākt simboliski. Pirms pieciem gadiem, mājsēdes laikā, mēģinot saplānot dienu tā, lai paspētu kaut ko apskatīt un atgriezties mājās pirms «pašapliecinājuma» pildīšanas, nokļuvām Kaltenes kalvās, kur tad arī izdomājām turpmāk rakstīt par to, ko apskatīt Latvijā. Šīgada pirmajā janvāra nedēļā, kad nekas neliecināja, ka nedēļas nogalē būs putenis un vētra, izdomājām – aizlaižam uz Kolkas ragu, pa ceļam piestājot kādās mums jaunās vietās!
Mums vispār šis ceļš caur visiem ciemiem Tukuma novadā gar jūru ir laikam jau pats mīļākais Latvijā, un vismaz līdz Engurei zinām ļoti daudzas vietas, tāpēc šoreiz vairāk par to, ko redzēt posmā no Engures līdz Kolkai.
Kurzemes viesmīlība
Aiz borta (mēs taču esam piejūrā) plosās vētra, ceļu velk ciet, bet tas netraucē, jo sajūta, ka esi sevi «salauzis» un pierunājis kaut kur doties, ir ļoti laba. Pirmā obligātā pieturas vieta ir Engures Kukul – šīs bulciņas un arī kafiju pārspēt ir pagrūti!
Nākamais pieturas punkts – Mērsrags. Šeit vispirms jāpiebrauc pie zaļā gājēju trošu tiltiņa pāri Mērsraga kanālam, kurš savieno Engures ezeru ar jūru. Ziemā ir neparastāki skati, kā ūdens cenšas nesasalt un kādus zīmējumus veido, arī zaļais tiltiņš ainavā izceļas. Ja esat makšķernieks – te esot lieliskas vietas, kur tikt pie zivīm. Pie kultūras nama piestājam apskatīt lielās, baltās Mērsraga bākas mazo radinieci un vēl iebraucam arī ostas un jahtkluba teritorijā, jo pamanām, ka uz mola pusi kanālā peld apaļi ledus gabali. Uz mola kāpt šodien laikam nav labākā doma, pavērojam, kā pret to šķīst viļņi. Aizbraucam arī līdz lielajai bākai, kura būvēta Francijā un šurp no turienes atgādāta. Siltākā laikā ir iespēja uzzvanīt un tikt bākā iekšā, uzkāpt līdz pašai augšai.
Neesam vienīgie, kuriem šādā vētrā ir uznākusi vēlme pabraukāt gar jūras krastu, un kāds pat sēž pie piknika galdiem pludmalē. Tikmēr mēs iebrauksim ciemos pie Ineses, kura saimnieko viesu namā Priežlejas burtiski minūtes attālumā no bākas. Šeit ir fantastiska iespēja pārliecināties, ka nekādi raupjie un nelaipnie piekrastes kurzemnieki nav, gluži pretēji – rodas sajūta, ka esam Latgalē, viss ļoti sirsnīgi. Sākam arī nojaust, ka diena paies nelielā gastronomisko izvirtību noskaņā. Inese ir medniece un mūs cienā ar medījuma gaļas pīrādziņiem, fonā sprakšķ kamīns, klausāmies stāstus par jūru un šejienes dzīvi. Tā kā vakarā būšot vēl lielāka vētra, tiekam aicināti atpakaļceļā palikt pa nakti. Priežlejas ir skaists un plašs viesu nams, te tiek arī kūpinātas zivis – tāda kārtīga zvejnieku sēta mūsdienu izpildījumā, bet ar cieņu pret vēsturi. Ļoti kārdinošs piedāvājums! Vakarā, kad ceļš uz Rīgu ir tāds, ka uz tā iestumjam divas sliedes, strīķējot sniegu ar auto apakšu, šo ideju apspriežam vēlreiz. Mums gan šoreiz Priežlejām ir pārāk maz laika, jo jau kavējam nākamo sarunāto apskates un našķēšanās vietu – foreļu audzētavu Div’ziv’ Kaltenē. Bet atbraukt uz Priežlejām un izjust kurzemnieku nesamāksloto viesmīlību iesakām.
Foreles un kroņa vanna
Kaltenē Div’ziv’ ir atjaunojuši zivju audzēšanas tradīcijas, un ikvienam te uz vietas ir iespēja iegādāties varavīksnes foreles, audzētas bez augšanas stimulatoriem un krāsvielām – gan svaigas un atdzesētas filejas iepakojumā, gan karsti kūpinātas forelītes un auksti kūpinātas foreles fileju. Kad PSRS viedie prāti 1980. gados uzbūvēja tolaik lielāko zivju audzētavas kompleksu, viņiem neizdevās paredzēt, ka pašu zināšanas būs par īsu, lai viss izdotos, un projekts apstājās nesācies. Slavenā Gaiļu ģimenes «Lieldienu salas» māja uz Kaltenes mola tolaik bija paredzēta kā sūkņu stacija, bet šobrīd foreļu audzētava sālsūdeni iegūst no kilometru dziļa urbuma. Mums ir iespēja uzmest aci audzētavai, ļoti laipni viss tiek izrādīts un izstāstīts. Nopērkam svaigi ķertas foreles par neticamu cenu – tikai 7,5 EUR/kg! Katru nedēļu svaigas zivtiņas tiekot vestas uz Rīgu līdz katram klientam, kurš tās pasūtījis.
Kaltenē ir arī lieliska marinēto zivju un konservu rūpnīca Kaltenes zivis, kuras produkcija mums ir sava veida atkarība. Vēl Kaltenē ir vēsturiskā Kaltenes kluba ēka, būvēta 1890. gadā kā barona Nolkena vasarnīca. Pašlaik tajā izveidota informatīva izstāde par Kaltenes ciema un pašas ēkas vēsturi, apskatāms Rojas muzeja atklātais krājums Zvejniecība Ziemeļkurzemes piekrastē XX gadsimtā, ir arī ekspozīcija, kas veltīta šajā piekrastē būvētajiem buru kuģiem.
Tā kā vējš nerimst, uz mistikas pilnajām kalvām un akmeņu krāvumiem šodien laikam nav cerību tikt, tāpēc braucam uz priekšu, cauri Rojai, aiz kuras ir divas apdzīvotas vietas ar neparastiem lībiešu nosaukumiem – Žocene un Ģipka. Iegriežam Ģipkā, kur dodamies ciemos pie Ieviņas. Jā, tieši tā – Ieviņa Svitiņa ir izcili viesmīlīga saimniece, kura ļoti labprāt uzņem viesus savās mājās ar nosaukumu Joki (bet izrunājiet pareizi – pa lībisko modi!). Viņa piedalījusies Īstajās latvju saimniecēs, un šeit filmēta arī Lauku sētas sezona. Mūsu gastronomiskā diena turpinās ar izcilām, kā pie mammas ceptām pankūkām ar biezpienu. Iepriekš piesakoties, te var nobaudīt īstu un patiesu ēdienu ar bērnības garšu. Iespējams, visam papildu baudījumu iedod arī tas, ka Joku mājām ir vairāk nekā 200 gadu. Arī te var palikt pa nakti – ir gan lielāks viesu nams saimnieku sētā, gan divas skandināvu stila mājiņas tuvāk jūrai. Un, protams, jūra ir burtiski rokas stiepiena attālumā.
Pirms doties tālāk piestājam pie Ģipkas baznīcas. Tai ir neparasta vēsture, te notiek koncerti, bet apkārt esošajā kapsētā izveidots Dvēseļu dārzs, kurā atdots gods līdz šim kapsētas mežainajā daļā pamestajiem un apkritušajiem krustiem. To te ir gandrīz pussimts, vecākais – no 1740. gadiem. Pie baznīcas ir vēl kāds retums – kroņa vanna jeb metāla vainags tādā kā futrālī. Tas atjaunots ar Valda un Dainas Randu atbalstu.
Medījumi un skābeklis
Lai vēl pa dienasgaismu sasniegtu Kolkas ragu, dodamies tālāk, izlaižot pa ceļam esošo, nesen iekārtoto Baltās kāpas taku pie Pūrciema. Nākamā mums atkal jau ir gastronomiska pietura – medījuma gaļas pārstrādes vieta Wild’n’Free Melnsilā. Iespējams, būsiet kādos pasākumos redzējuši ļoti aktīvu burgeru treileru ar medījuma gaļas burgeriem – tie ir šie čaļi! Paši iet medībās, medījumus arī iepērk un ražo daudz dažādu lietu no gaļas, piemēram, pildītas pankūkas. Siltajā sezonā nobaudīt burgerus var tepat uz vietas, bet cauru gadu visu ražoto var pasūtīt ar piegādi vai nopirkt Āgenskalna tirgū. Lai gan kafejnīcas telpas Melnsilā vēl tikai top, ar saimnieku Justu arī ziemā noteikti ir iespējams kaut ko sarunāt. Mums vasaras plānā ir viens garāks velobrauciens uz šo pusi, un jau zinām, kur baudīsim gandrīz finiša vakariņas. Papildu punkti šai vietai no mums – par humoru un noskaņu.
Vēl iemetam aci Melnsila kempingā, kurš pēdējos gados ir pamatīgi izaudzis un piedāvā neparastas nakšņošanas iespējas – vairākās zemnīcās, kuterī ar skatu uz jūru u. tml. Te ir iespējams arī paēst, bet to atliekam uz vasaru.
Vēl 15 minūtes, un esam Kolkā. Vētrā Kolkas ragā redzēt, kur satiekas dižjūra ar līci, nevar, bet viļņi, vējš un sagāzušies koki kopumā rada sajūtu, ka esam uz citas planētas. Daudzi koki ir apledojuši, un lāsteku un ledus saspēli varētu pētīt un fotografēt stundām. Kārtīgi izvējojam plaušas, izejot pārsimt metru gar pašu jūras krastu, un braucam atpakaļ Rojas virzienā.
Pie Rojas upes tilta ir vairāki atmosfēriski namiņi, kur tiek piedāvāta supdēļu noma. Nu labi, siltajos mēnešos tiek piedāvāta supdēļu un laivu noma, kā arī tiek rīkoti pasākumi un koncerti uz peldošas terases upē. Šobrīd te ir lieliska iespēja nobaudīt ļoti gardu maltīti nedaudz hipijiskā vietā ar nosaukumu Spura. Alise un Jānis te visu uzbūvējuši paši savām rokām, viņi ir vieni no pirmajiem, kas vispār Latvijā sāka piedāvāt supdēļus. Mums paveicas satikt pašus saimniekus, jau pēc pusstundas liekas, ka esam pazīstami gadiem, un tā noteikti ir ar ikvienu, kurš te ierodas. Beidzot tiekam pie Wild’n’Free burgeriem, Dārta Karolīna ir laimīga par saldajiem kartupeļiem.
Kūkas, zivis, vīni…
Kamēr runājamies, Alise mums jautā, vai esam kādreiz izmēģinājuši Ķipīša meduskūku. Nē, neesam. Tad neesot variantu, mums esot jāpiestāj pie Ķipīša, kas ir vietējais veikaliņš, nu labi, tāds kārtīgs universālveikals. Šeit kārtējo reizi mūsu šīsdienas izbraucienā pazūd mīts par kurzemniekiem savrupniekiem. Ikviens iesaka, pie kā vēl aizbraukt ciemos, cits citu slavē, mēģina mums palīdzēt ar padomiem, un vispār liekas, ka visi cits par citu stāv un krīt, arī cits par citu priecājas. Pie meduskūkas mēs netiekam, jo tā ir izpirkta, taču biezpienmaizi vēl tagad atceramies ar nelielu siekaliņu. Ķipītim plaukti lūst no pašu ceptiem labumiem. Ir arī daudz gatavo salātiņu, gaļas ēdienu, varot dabūt arī Cīrulīšu saimnieces Guntas marinēto zivju delikateses, tāpat – XXXL izmēra jūras makšķeru spoles. Ķipītis sit pušu daudzus citus lielveikalus.
Pie Guntas Kaltenes Cīrulīšos mums sarunāta pēdējā pieturvieta. Šeit ir gan mājīgs viesu namiņš, gan iespēja nobaudīt saimnieces brūvētos mājas vīnus – dzērveņu, ķiršu, ērkšķogu, plūmju, pieneņu, pīlādžu, vīnogu, cidoniju, rabarberu, ķirbju… Ja ciemos pieteiksieties laikus, var sarunāt, ka jums tiek uzklāts degustācijas galds ar Guntas gatavotajām zivju delikatesēm. Tik neparastas marinādes un pasniegšanas veidus sen nebijām redzējuši!
Neplānotais izbrauciens paskatīties vētru Kolkā beigās ir izvērties mazā «restorānu nedēļas» piedzīvojumā ar fantastiskiem cilvēkstāstiem.
Kas mēs esam
Četri ceļo gardi ir ģimenes piedzīvojumu blogs. Mēs – Jānis, Dita, Kārlis un Dārta – ceļojam gan tepat Latvijā un Baltijā, gan pa Eiropu.
Braucam bez milzu plānošanas, nekad neuztveram ceļošanu ar bērniem par traucēkli un visu dzīvi uzlūkojam gardi – kā piedzīvojumu.