Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Sliktās meitenes labās gleznas

Izstāžu tūrisma galamērķi Nīderlandē – divdesmitgades plašākā gleznotājas Marlēnas Dimā izstāde Stedelijk muzejā Amsterdamā, pēc 10 gadu rekonstrukcijas atvērtais Rijksmuseum un Marka Rotko retrospekcija Hāgā

Rudens ir īstais laiks, lai dotos izstāžu ceļojumā uz Nīderlandi. Oktobris, novembris ir retais gada brīdis, kad tūristu pieplūdums ir jūtami mazāks. Nedaudz apsīkusi pat nebeidzamā "van Goga tūristu" straume. Līdz ar to ir iespējams izretināties tā, lai nebūtu jāskatās uz šedevriem kādam pār plecu.

Rotko publicitāte vairs nav nepieciešama, nu jau šķiet, ka viņš ir visur. Arī Nīderlandē, līdzīgi kā Latvijā, grāmatnīcās jaunumu kaudzītēs sakrauts Annijas Koenas- Solalas pētījums Marks Rotko. Arī uz Rijksmuseum diez vai kāds īpaši ir jāskubina. Tur vienkārši uz dienu vai vairākām gribas izritināt savu meditācijas paklājiņu holandiešu vecmeistaru saviļņojošās meistarības pakājē. Cilvēku no XXI gadsimta paviršības laikmeta tāda filigranitāte apstulbina. Bet uz Marlēnas Dimā plašo retrospekciju jūtu pienākumu un aicinājumu ar dažām ceļveža piezīmēm norādīt.

Marlēna Dimā dzimusi 1953. gadā Dienvidāfrikā, Keiptaunā. 70. gados devās uz Nīderlandi, kur Hārlemā studēja Ateljē’ 63/Ateliers’63. Šeit viņa dzīvo joprojām. "Amsterdama ir laba vieta māksliniekiem," saka Dimā, kurai ir īpašas attiecības ar Stedelijk muzeju. Šeit 1978. gadā grupas izstādē pirmo reizi bija skatāmi viņas darbi. Drīz pēc tam – muzejs sāka iegādāties viņas darbus. 2012.–2013. gadā muzejs izveidoja savā kolekcijā Dimā "solo galeriju". Marlēnai Dimā rīkotas izstādes ievērojamākajās izstāžu telpās visā pasaulē. Daudzo apbalvojumu vidū nesenākā ir Johanna Vermēra balva (2012). Sociāli aso motīvu dēļ tos mēdz saukt par politiskiem komentāriem, viņas rokraksts izpelnījies apzīmējumu urbānais un intelektuālais ekspresionisms.

Kāpēc es esmu šeit?

Marlēna Dimā mazliet atgādina mūsu Viju Celmiņu. Tieši personība. Viņā nav nekā sentimentāla, jūtelīga, sīkumaina vai koķetējoša. Viņa nāk no 60. gadu paaudzes, kas studēja strukturālismu, filozofiju, priekšplānā izvirzot ideju, nevis dūmakaina mirkļa jutoņu. Dimā mākslas pasaulē racionalitāte veido suģestējošu kombināciju ar jūtīgumu. Iespējams, tieši tajā meklējams iemesls, kāpēc viņas plašo retrospekciju "sausām kājām" izstaigāt nav iespējams. Tā ievelk. Pašu nīderlandiešu par vannu iesauktā Stedelijk muzeja otrajā stāvā eksponēts apmēram 200 gleznu un zīmējumu no vēlīnajiem 70. gadiem līdz pašiem jaunākajiem darbiem. Marlēnas Dimā izstāde ir sastapšanās ar atskārtu, cik neatvairāmi skaists ir neatkarīgi domājošs cilvēks.

Savā studijā Marlēna Dimā piespraudusi amerikāņu aktrises, dziedātājas un dramaturģes Mejas Vestas aforismu: "Labās meitenes dodas uz debesīm, sliktās – jebkur." Dimā gadījumā "jebkur" vai – kā latviski biežāk tulko – "kur vēlas" nozīmē, ka viņas mākslā nav tabu zonu. Spilgts piemērs ir Dimā cikls Great Men (2014, tika izstādīts Manifesta 10 Sanktpēterburgā). 16 tušas zīmējuma portretu – Čaikovskis, Tenesijs Viljamss, Džeimss Boldvins, Oskars Vailds u. c. Visi savā laikā cietuši par savu "nepareizo" orientāciju. Lai arī Dimā, protams, nav bijis iespējams izvairīties no apzīmējuma "provokatīva", viņas izaicinājuma daba ir atšķirīga. "Dimā māksla uzdod vairāk jautājumu nekā sniedz atbildes," pirms izstādes Losandželosā 2008. gadā rakstījusi Hantera Drohojovska-Filpa. Jā, viņa ir nepieradināta, ārpus dogmām, noteiktas konfesijas un vēlmes zīmēt pastkartīšu skaistumu (skat. viņas autentiskos, fizioloģiski pietuvinātos zīdaiņu portretus). Dimā atļaujas ieraudzīt Jēzus seju gan savu paziņu un draugu vīriešu vaibstos, gan par ideālāko Dievu atzīst savu vecmāmiņu. Kopā ar fotogrāfu Antonu Korbeinu Dimā dodas uz pornoklubu, kur viņš fotografē, savukārt viņa zīmē, taču Dimā atšķirībā no citiem provokatoriem nekliedz un nesludina. Jā, viņa glezno nāvi. Vardarbīgi nogalinātos un pašnāvību upurus. "Kritušas slavenības". Tādu Merilinu Monro jūs vēl nekad nebūsit redzējuši… Bet šos nāves tuvplānus it kā pārsedz maiguma palags. Kaut ko līdzīgu var sajust Lusjēna Freida neērtajos, mazliet slīkonīgajos portretos. Dimā netīksminās un nebiedē naturālistiskā tiešumā vai ekspresionistiskā kliedzienā. "Patiesībā mani dzīvē vienmēr ir nodarbinājuši divi jautājumi: kāpēc es esmu šeit? Un kāpēc man šeit ir jābūt?" Šos jautājumus Dimā darbi pārraida tālāk.

Times un nāve pirms televīzijas

Viens no Dimā galvenajiem ierosmes avotiem ir avīžu attēli. "Lai kur es lidotu, vienmēr nopērku Times," stāsta Dimā. Dokumentālajā portretfilmā māksliniece darbnīcā izrāda savu milzīgo arhīvu – neskaitāmas tematiskas mapes: Galvas, Sieviešu galvas, Ķermeņa valoda, Jēzus, bin Ladens u. c. Atsevišķi noglabāts raksts par Monas Lizas smaidu, roka leģendas Patijas Smitas portreti, kas mākslinieci valdzina ar savu androgīno seksualitāti. Franču filozofes Simonas de Bovuāras attēli – viņa bijusi mo delis kādam portretam. "Es saglabāju visu. Vēstules, avīžu izgriezumus, fotogrāfijas," stāsta Dimā. Viņas asociāciju montāža ir daudzslāņaina. Dimā filmā dalās ar stāstu, kā tapusi titulglezna The Image as Burden/ Attēls kā nasta. Vīrietis uz rokām tur jaunu sievieti (bērnu?), atliektu galvu. Dimā atklāj, ka šis tēls radies no viņai būtiskajām kino asociācijām – konkrēti traģiskā mīlas stāsta Kamilla (1926). Kompozīcijā var saskatīt arī atsauci uz sakrālās glezniecības Pietà. Bet tikpat nozīmīgs ierosmes avots viņai bijis arī pirms desmit gadiem Beslanas bērnudārzā notikusī traģēdija.

"Tas ir par jūsu pašu mirstīgumu," uzsver Marlēna Dimā. Tas nav par citiem – anonīmiem upuriem kādā tālā pasaules vietā. Varbūt tāpēc viņas darbi ķer/trāpa tik nepastarpināti.

Māksliniece nejūt pienākumu būt priecīgai un apliecināt optimismu patērētājsabiedrības izpratnē. Viņas zīdaiņi neguļ rožsārtā nevainībā kāpostu lapās kā smukās kartītēs. Viņas jaunās sievietes neizskatās pēc pārliecinātām amazonēm, pie kuru kājām ir visa pasaule. Viņas vīriešos nekūsā primitīva mačo enerģija. Viņos visos ir kāds "skrāpējums", kļūda, ievainojamība, vientulība. Kāds varbūt teiks, ka viņi nav skaisti. Pati Marlēna Dimā gan apgalvo, ka vēl nekad savā mūžā nav sastapusi nevienu neglītu cilvēku. Cilvēki viņas darbos izskatās apjukuši. Kaili, bez šoping tūtām rokās. "Gleznošana ir par cilvēcības pieskārienu," uzskata māksliniece. Viņas skats un ota sniedz šo pieskārienu. Vai tas būtu morgā, pornoklubā vai pašam savā ķermenī.

P.S. Marlēna Dimā nepieder māksliniekiem, kuriem zobu sāpes sagādā darbu nosaukumi un kuri izlīdzās ar daudzpunkti vai mūžīgo "visēdāju" – Bez nosaukuma. Ar īstu lingvistisko nervu un literāro kaislību Dimā, netaupot arī diezgan vīrišķīgo humora izjūtu, sacer savu darbu nosaukumus – Piedzērusies nāra, Ūdensizturīgā skropstu tuša (par jaunas sievietes portretu, kuras acis pārplūdušas asarām) u. c. Gribētos palasīt viņas neesošos dzejoļus.

Rotko pie jūsu kājām

"Kā mākslas studentu mani ārkārtīgi kaitināja visa tā runāšana par spirituālu pieredzi Rotko darbu priekšā. Tas vienkārši nevar būt, es domāju. Tā taču ir tikai eļļas krāsa uz audekla! Līdz es pie kāda mākslas kolekcionāra mājās ieraudzīju White, Yellow, Red on Yellow. Tas mani burtiski notrieca pie zemes," nīderlandiešu laikrakstam NRC Handelsblad (20.–21.09.2014.) savā pieredzē saskarsmē ar Marka Rotko darbiem dalījies tēlnieks Folkerts de Jongs. Domāju, daudziem ir līdzīga pieredze.

Līdz 1. martam Hāgā Gemeentemuseum ir reta iespēja vienkopus redzēt 50 Rotko gleznu un agrīno figuratīvo darbu uz papīra, kuros "īsto" Rotko grūti atpazīt. Tie drīzāk izskatās pēc bikliem mēģinājumiem atdarināt Pikaso.

Šī ir lielākā Rotko retrospekcija Nīderlandē 40 gadu laikā, Nīderlandē pastāvīgās muzeju kolekcijās atrodas tikai divi Rotko darbi.

Izstādes rīkotāji rēķinājušies, ka daudzi gribēs "īsto" Rotko ieraudzīt uzreiz. Tāpēc izstādes dramaturģijā paredzēti divi ceļi – viens ļauj izsekot mākslinieka rokraksta evolūcijai soli pa solim (racionālais ceļš). Recenzente Sandra Smallenberga trāpīgi raksta, ka šie Rotko meklējumi 40. gados, kad kontūras izplūst un formas izšķīst krāsu pleķos, salīdzināmi ar vājredzīga cilvēka klīšanu pa muzeju bez brillēm. Otrs piedāvātais ceļš ir uzreiz taisnā ceļā doties pie Rotko slavenajiem lielformāta darbiem (sajūtu, emocionālais ceļš), lai ļautos intensīvo krāsu laukumu iedarbībai, ko F. de Jongs salīdzina ar "garīgu pieredzi". Krāsa sāk virmot kā gaiss virs ugunskura – uz robežas, kur kastaņbrūns pāriet tumši zilā. Var teikt, ka Rotko krāsa ir stāvoklī. Tur "spārdās" kāda dzīvība.

Untitled (Umber, Blue, Umber, Brown 1962) tiek uzskatīts par vienu no viņa melanholiskākajiem darbiem. Bet izstādē skatāmi arī "jautrāki" krāsu salikumi, piemēram, sarkans ar spirgti zaļu un dzeltenu.

Interesants ir fakts, ka visi darbi ir izstādīti 15 cm zemāk, nekā ierasts. Tas darīts, lai panāktu iespējami tiešu kontaktu, lai gan jautājums par Rotko darbu ideālo izstādīšanu paliek atklāts arī pēc šīs plašās parādes. Lai arī darbu šeit ir nesamērojami vairāk, manuprāt, Rotko pirmatklāsmi labāk piedzīvot mūsu pašu Daugavpilī. Hāgā brīžiem traucē intensīvi baltās sienas, kas neplānoti kļūst par vēl vienu krāsu Rotko gleznās. Un tā ir pārāk brutāla iejaukšanās Rotko pasaulē, kurā pārdomāts ir ik milimetrs gleznas audeklā.

Marlene Dumas. The Image as Burden 
Amsterdamā, Stedelijk museum
Līdz 2015. gada 4. janvārim
www.stedelijk.nl

Mark Rothko
Hāgā, Gemeentemuseum
Līdz 2015. gada 1. martam
www.gemeentemuseum.nl

Nīderlandes Valsts muzejs Rijksmuseum
www.rijksmuseum.nl

*Paldies par palīdzību raksta tapšanā tulkotājai Aijai van Hofai. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja