Ieteikto rakstu topa pirmajā vietā bija materiāls par 1985. gadā pazudušas sievietes līķi, kas atrasts iemūrēts mājas sienā. Galu galā izrādījās, ka no sešiem ieteiktajiem rakstiem visi bija par vardarbību un nāvi, ieskaitot ziņu par seriāla Glee aktiera nelabo galu, Taliban sašautās meitenes uzstāšanos ANO, 22 indiešu skolēniem, kuri miruši no saindēšanās, un par tiesas spriedumu melnādainā pusaudža Treivona Mārtina nogalināšanas lietā.
Saraksts mani pārsteidza, jo no šiem sešiem rakstiem patiesībā mani varētu interesēt tikai tas par sienā iemūrēto līķi. Turklāt aizņemtības dēļ pēdējos mēnešus NYT lasu ļoti maz, lai gan laikraksta elektronisko izdevumu aiz inerces pasūtu. Lielākoties caurskatu izceltos virsrakstus un noskatos kādu video, teiksim, par pareizu citronzāles sagriešanu, ko es, protams, netaisos tuvākajā laikā griezt, un no ieteikumiem, šķiet, atceros tikai to, ka no citronzāles nevajag baidīties (un kopš šī video noskatīšanās vai varbūt pat agrāk es no tās patiešām nebaidos). Vienlaicīgi jāatzīst, ka arī bez avīzes ieteikumiem zinu, par kuru afgāņu meiteni un tiesas procesu ir runa, zināju arī par aktiera nāvi, jo šie gadījumi medijos bija "plaši atspoguļoti".
Ik pa laikam uzrodas cilvēki, kas ir sašutuši par to, ka avīžu un citu mediju ziņās tiek vēstīts tikai par "slikto", ignorējot "labo". Manuprāt, sašutuma pamatā ir kļūdains pieņēmums par ziņu funkciju. Mēs, protams, varētu vēlēties, lai tās atainotu dzīvi kopumā, bet nevarētu apgalvot, ka tas ir bijis ziņu uzdevums līdz šim. Kaut vai ikdienā, kad uzprasām kādam, kas jauns, mēs nebūtu īpaši priecīgi, ja pretī saņemtu sabalansētu stāstu par visu, kas noticis. Mēs gribam dzirdēt vienīgi svarīgāko.
Vai ir svarīgi zināt, ka kaut kur Ķīnā bērnam ir izrautas acis, Šveicē saskrējušies vilcieni, bet Bagdādē noticis kārtējais sprādziens. No vienas puses, atbilde varētu būt, ka to zināt ir svarīgi mūsdienu globalizācijas laikmetā, jo nebūtu brīnums, ja vismaz kāds no mums plāno braukt Šveicē ar vilcienu. Tomēr tas neizskaidrotu, kāpēc šādas ziņas interesē arī tos, kas neplāno tur braukt, un kāpēc īpaša uzmanība tiek pievērsta sevišķi traģiskiem gadījumiem.
Mans minējums būtu, ka mediji balstās uz psiholoģiskiem ieradumiem, kas savā būtībā ir racionāli. Proti, ja dzīvojam nelielā cilvēku kopībā, teiksim, ciemā, ir svarīgi zināt, kas, kur un kad ar vienu vai otru mūsu paziņu ir noticis, it sevišķi sliktais, jo tas varētu būt apdraudējums arī mums. Ziņot par slikto, kas mūs tieši neskar, nozīmē atraut šos ieradumus no to sākotnējās funkcijas, tāpēc tie arī šķiet dīvaini. Sliktās ziņas nav nekas slikts, ja vien nevienādojam medijus un dzīvi un protam tiem ierādīt vietu savā dzīvē. Šai vietai vajadzētu būt pieticīgai.