Kamēr nu jau šķietami mūžvecais Zelta mikrofons kādā Rīgas austrumpuses forštates lielveikalā atzīmēja savu trīsdesmit gadu jubileju un pērn iedibinātā balva Gamma izsludināja nākamās ceremonijas datumu, kokā grebtā Austras figūra jau sāka ceļu pie saviem īpašniekiem – trio alejas. Sāka ceļu, nevis nonāca tieši rokās, jo balvu fiziski saņēma stalts, metālā kalts bruņinieks, kamēr paši aleju dalībnieki tieši tovakar spēlēja koncertu kultūras namā Wiktorija Liepājā. Protams, tur nevarēja būt arī visi tie, kuri sekoja līdzi Austras balvai, bet nekas vēl nav nokavēts – piektdien, 26. septembrī, apvienība alejas uzstāsies Vagonu zālē Rīgā.
Orientēšanās pēc ierastās gadskaitļu sistēmas gan mazliet nojukusi, jo aleju godalgotais albums Ardievu, ledus laikmet! iznāca 2024. gadā, bet tāds nu visādu globāla rakstura apstākļu iespaidā šobrīd ir izveidojies tas laika nogrieznis, kurā izdotie albumi tiek izvērtēti. Nespēju palaist garām iespēju lieku reizi uzsvērt, ka Austras balvas desmitnieks šoreiz bija, no jebkura rakursa lūkojoties, veldzējuši svaigs un šībrīža patieso, nevis vadošo mediju sagrozīto mūzikas ainu Latvijā patiešām atspoguļojošs un pelnītā balva alejām nevienam nebija pārāk liels pārsteigums.
Ar savu daiļradi visos trijos līdz šim iznākušajos albumos alejas audiovēstījuma valodā aizraujoši un daudzkrāsaini definē laikmetu, kurā mūziku ir kļuvis bezjēdzīgi, kaitinoši un pat kaitīgi dalīt kategorijās jeb žanros, ja talantīgākie mākslinieki ir no to robežām brīvi un ļaujas jebkam, kas mūzikas radīšanas brīdī šķitis pašiem aktuāls. Grupas dalībnieki bijuši gana aktīvi arī ārpus alejām – Spāre Vītola spēlē vijoli vēl vienā trio (Kalnejas), izdod ierakstus un paretam uzstājas kā solo performanču māksliniece, papildus visam tam vēl veidojusi muzikālo ietērpu kinobalvas Lielais Kristaps ceremonijai. Savukārt savu pirmo dzejas krājumu te nu ir tā vasariņa nupat izdevis aleju dziesmu vārdu autors un vokālists Kirils Ēcis.
Arī nākotnes prognozes rādās gana labas. Turpinot nodrošināt svaiga gaisa ieplūšanu Latvijas sen iestagnējušajā muzikālajā telpā, šoruden savu daudzu gaidīto otro albumu ar ģeniāli vienkāršu nosaukumu Mazāk nekā trīs izdos Keitija Bārbale. Tajā viņa vairs nebūs solodziesminiece ar akustisko ģitāru kā jau godalgotajā debijas albumā Akmens Dievs, bet ar pēdējiem singliem pārliecinoši arī meinstrīma popmūzikā ienākusi māksliniece. Abi novembra sākumā gaidāmie koncerti Jaunajā Rīgas teātrī jau izpārdoti, un pienācis laiks Keitijai sākt uzstāties uz lielākām skatuvēm ne tikai kā vienai no Kartupeļpalmas dalībniecēm vai iesildītājai jau sen populāro grupu Dzelzs vilks un Baložu pilni pagalmi koncertos kā līdz šim. Vēl jau arī izpārdotie Edgara Šubrovska ilgi klusējušās grupas Hospitāļu iela atgriešanās koncerti, kā arī abi grūti pieradināmie festivāli – Skaņu mežs un Zemlikas pēctecis kaut kur nevienam nezināmā vietā – ielūdzami pie šā rudens mielasta galda, kur tiek pasniegtas tikai delikateses, bet aicināts pievienoties un tās nogaršot jebkurš.