Vietējās feministiskās mākslas scēnā Rasai Jansonei jau ir sava, nekļūdīgi atpazīstama balss jeb individuālais stils, kas no ekspresīvi depresīvas glezniecības pārgājis mērķtiecīgā kolāžas apropriācijā. Tās pamatā ir raibs mākslas vēstures un populārās kultūras vizuālo resursu mikslis. Pirms diviem gadiem turpat galerijā Alma bija skatāma Rasas Jansones izstāde Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael, kuras vēstījums – Dievmātes kā ideālās mātes savdabīga dekonstrukcija ar zināmā augstās renesanses klasiķa gleznu un citu materiālu palimpsestiem. Darbi no šīs izstādes iekļauti arī Igaunijas mākslas muzeja Kumu izstādē par mātbūšanas tēmu, kas plānota šī gada novembrī. Kā liecina autores iegūtais profesionālās doktorantūras grāds Latvijas Mākslas akadēmijā (2024) par pētījumu Starp Jaunavu Mariju un Mēdeju. Mātbūšanas reprezentācija Latvijas laikmetīgajā mākslā, šī tēma nav nejauša un balstās ilgstošā izpētes darbā.
Aptuveni ainaviska vide
Jauno izstādi Jēzus māsiņa var uzskatīt par iepriekšējās skates loģisku turpinājumu, izvērsumu vai modifikāciju, kas, no vienas puses, zināmā mērā riskē ar agrāku atradumu tiražēšanu. No otras puses, tā var arī šos atradumus attīstīt un pilnveidot. Nelielajā galerijā, kas savā ziņā ir allaž demokrātiski atvērta, ļaujot darbus apskatīt arī caur fasādes stiklojumu, ja vien pārāk netraucē atspīdumi, eksponētas četras gleznas intensīvi sarkanos un zilos toņos. Darbu gleznieciskais komponents – dinamisku, enerģisku, platu triepienu radīta aptuveni ainaviska vide, kurā var nojaust zemi, debesis, kādu mākoni vai priekšmetu, – ir Rasas Jansones rokrakstam gana tipisks un izaug no jau pasenajiem gleznu cikliem par mātes un bērna attiecību ne vienmēr rožaino pieredzi.
Vienlaikus tas nav absolūti unikāls un saistās ar noteiktu segmentu Latvijas jauno gleznotāju uznācienā XXI gadsimta sākumā, piemēram, izstādē Našķu bumba (2007), īpaši Daigas Krūzes un arī īslaicīgi pavīdējušās Evijas Ķirsones stilistikā. Vienojošais ir spontāni ekspresīva žesta potenciāls, kas pretendē uz tiešuma, svaiguma un nepastarpinātu emociju paušanu pretstatā amatnieciskai pabeigtībai un perfekcijai.
Šaubas un pārtapšana
Tomēr atšķirībā no neoekspresīvi vai neofovistiski orientētu "tīro" gleznotāju meklējumiem Rasas Jansones tēlu veidojums ar kolāžas līdzekļiem nereti piešķir tiem teju emblemātisku noslēpumainību un neļauj aizmirst par noteiktu vēstījumu. Lai arī nevienam nevar liegt koncentrēties uz izolēti glezniecisku efektu – krāsu, faktūru, triepienu – apceri, tas noteikti nav izstādes galvenais mērķis.
Autores komentārs atklāj iedvesmu no feminisma klasiķes rakstnieces Virdžīnijas Vulfas spekulācijām par dramaturga Šekspīra iespējamo māsu un viņas neapskaužamo likteni patriarhālajā sabiedrībā. No šejienes dzimst jauna spekulācija par Jaunavu Mariju, kas gaida vēl vienu bērnu un vēlas "laist to pasaulē tādēļ, ka Marija pati tā vēlas, nevis tādēļ, ka viņa ir kāda liela, grandioza "Visuma centra" iecerēta plāna daļa" (no izstādes anotācijas).
Skatītāji, iespējams, sagaidītu, ka šis stāsts par Jēzus māsiņu četru gleznu ciklā attīstās secīgi no kreisās puses uz labo atbilstoši Rietumu tekstuālajai un vizuālajai uztverei, tomēr tā gluži nav. Varbūt pat ir tieši otrādi, apvēršot uztveres ieradumus? Jo, sākot ar pirmo gleznu no labās puses, zināmu loģiku iespējams nolasīt. Tajā redzamā sieviete ar renesanses mākslā "aizlienētu" seju, ko mēģina apgrābstīt ņudzošu roku kolāža, kailām kājām stāv uz airu laivas sēdekļa pozīcijā, kādā grūti noturēt līdzsvaru. Tas acīmredzami draud ar laivas apgāšanos un kritienu ūdenī, ļaujot to uztvert kā šaubu un nedrošības stāvokļa vizualizējumu.
Nākamajā gleznā Marija acīmredzami ir stāvoklī un viņas seja daudzkāršojusies gandrīz britu gleznotāja Frānsisa Bēkona eksistenciāli murgaino portretu stilā. Savukārt aizmugurē stāvošais zēns varētu būt arī pusaudža gadus sasniegušais Jēzus. Secību apstiprina trešā glezna, kurā Marija ar renesanses apgaroto, rāmo seju jau tur rokās Jēzus māsiņu – laimīgi smaidošu, manāmi tumšādainu meitenīti –, kuru aptvērusi neskaitāmām rokām līdzīgi daudzrokainai hinduistu dievībai. Visbeidzot kreisajā pusē Marija pārtapusi vilcenē ar divām galvām, orientālie mājieni turpinās bērniņa skulpturālās galvas veidolā, kas pieder akmens Budas tēlam no Tanu dinastijas laika Ķīnā. Savukārt Marijas kājas uzgleznotas reālistiskā manierē ar ērtajiem 'krokšiem". "Ainavas dziļumā mājiņas skurstenis kūpina dūmus. "Varbūt viņai vairs nav jābēg, varbūt Jāzeps tur vāra savai ģimenei sautējumu?" māksliniece retoriski vaicā." (No izstādes anotācijas.)
Vardes skaistums
Pati Rasas Jansones ideja runāt par laikmetīgām problēmām kristietības tēlu ietvarā var šķist vienlaikus gan pašsaprotama, gan varbūt ilgstošās sekularizācijas kontekstā ne īpaši aktuāla. Pirms nedaudz vairāk nekā gada sanāca piedalīties starptautiska projekta apspriešanā. Tas mazliet līdzinās Latvijas kultūras kanonam, tikai Eiropas mērogā. Projektā tiek atlasīti vērtīgākie mākslas objekti, ko varētu popularizēt digitālā vietnē un publikācijā.
Diskusija paredzami izvērtās par atlasi – iekļaut visiem zināmus Mikelandželo, Rafaela un citu korifeju kanoniskos šedevrus vai pārlikt akcentus uz perifēriju un mazāku valstu sniegumu? Šedevru aizstāvībai Itālijas pārstāve minēja varbūt pārsteidzošu faktu, ka "visiem zināmi" šie objekti šķiet mākslas vēsturniekiem, bet, piemēram, Mikelandželo skulptūra Pietà lielai daļai šodienas publikas nozīmē vienkārši kādu sievieti ar vīrieti klēpī, jo sižets vairs netiek atpazīts. Negribētos apgalvot, ka Latvijas publikai Jaunava Marija varētu būt tikai kāda (nezināma) sieviete ar bērnu. Taču paradoksālā kārtā Rasas Jansones alternatīvā Bībele tieši rosina iztēloties Mariju vienkārši kā sievieti ar nu jau diviem bērniem. Tiesa, bez oriģinālā stāsta zināšanas šis vēstījums riskē zaudēt lielu daļu efekta.
Ja ar Dievmātes ikonogrāfijas pazīšanu viss šeit varbūt nav tik slikti, mākslinieces individuālā simbolika var radīt vairāk mulsuma. Te der atgriezties pie iepriekšējās izstādes Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael; piemēram, spilgtās, indīgās, tropiskās vardītes, kas figurē gan uz sievietes ķermeņa, gan apkārtējā vidē, arī šeit acīmredzot simbolizē ilgas pēc "vardes skaistuma", ko baudīt no attāluma, bet labāk nepieskarties. Savukārt Marijas pārtapšana divgalvainā vilcenē, šķiet, neslikti pārfrāzē duālistiskos mitoloģiski reliģiskos priekšstatus par vilku kā bara dzīvniekam raksturīgā ģimeniskuma un vienlaikus neatkarības un izturības simbolu, tiek transformēts arī kristietībā sastopamais vilka kā ļaunuma un sātana iemiesojuma metaforiskais slānis.
Feminisma pētniece un kuratore Jana Kukaine izstādes Jēzus māsiņa anotācijā secina: "Lai arī Marijas tēla traktējumā arvien jūtama spriedze, ko pazīstam no Rasas Jansones iepriekšējiem darbu cikliem, mākslinieciskajā interpretācijā arvien vairāk ienāk postkritiskas iezīmes. Tās tiecas izlīdzināt zaudējumu un dziedināt ievainojumus, kā arī uzsver mātbūšanas jutekliskos aspektus un atklāj mātes pieredzē ietverto rīcībspēju."
Rasas Jansones jauktā glezniecības un kolāžas tehnika, kas saliedē neoekspresionistisku temperamentu ar dadaismā sakņoto attēlu kombinēšanas praksi, patiešām ir ne tik daudz tradicionālās Jaunavas Marijas noliegums kā papildinājums. Viņa nebūt neatsakās no Pasludināšanas vēstītā cēlā uzdevuma, tomēr nevēlas aprobežoties tikai ar to.
Rasa Jansone
Izstāde Jēzus māsiņa
Galerijā Alma līdz 13.III