Laika ziņas
Šodien
Sniegs
Rīgā 0 °C
Sniegs
Otrdiena, 23. aprīlis
Jurģis, Juris, Georgs

Ģirts Muižnieks: Tagad to vien mākslā dara kā taisa sevis mārketingu

Ģirts Muižnieks savā izstādē 5.7.32.34 piedāvā personisko alternatīvu sociālajiem tīkliem, kuros "tiek likta iekšā visāda draza", – sociālās lupatas

Ģirts Muižnieks (56) nāk no arodā prasmīgu un idejiski neordināru mākslinieku paaudzes, kas ienāca Latvijas mākslā XX gadsimta 80. gados un stipri mainīja tās ainu – primāri ar saviem darbiem, bet zināmā mērā arī ar savu arvien jauneklīgo cilvēcisko tēlu. Tās bija tādas personības kā Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe un Ieva Iltnere, kopā ar šiem māksliniekiem Muižnieks Mākslas akadēmijā veidoja domubiedru grupu, ko jauno mākslinieku aprindās pazina kā Holivudu, bet plašāka sabiedrība to iepazina izstādē Maigās svārstības 1990. gadā. Viss minētais un daudz citu interesantu laika liecību ir lasāmas nupat izdotajā grāmatā par pazīstamo gleznotāju. Tajā Muižnieka darbus vērīgi analizē Ivars Runkovskis, biogrāfisko līniju pārskatu sniedz Ieva Kalniņa savās intervijās ar mākslinieku un viņa laikabiedriem. Grāmata ir papildinājums līdz 2014. gada 11. janvārim Mūkusalas mākslas salonā skatāmajai Muižnieka darbu izstādei 5.7.32.34, ko iezīmē vietai piemērota materiālu (drānas ruļļu) un laikmetam atbilstoša satura (sociālo mediju glezniecisks pārfrāzējums) izvēle.

Jūs ļoti steidzāt uzlikt izstādi. Tad tomēr paspējāt?

Pēdējais brīdis mobilizē. Tā man ir vienmēr – brīdis, kad palikušas divas nedēļas līdz izstādei un saproti, ka nekā vēl nav. Varu sākt gadu pirms tam, bet nekas neiznāks, jo tas ir pārāk ilgi.

Mūsdienās tā šķiet reta cilvēku spēja sākt darbu laikus un pakāpeniski to izdarīt, nevis steigt pēdējā brīdī.

Katru reizi domāju, ka nākamo reizi gan izstādi taisīšu tikai tad, kad darbi būs gatavi laikus. Bet man tomēr ir 56 gadi, tā ka ir jautājums, vai varēs līdzšinējo praksi lauzt.

Vai nebūtu laiks nobriest?

Nu tad, kad pienāk piecdesmit, saproti, ka varbūt arī nevajag nobriest, jo citādi kļūsi vecs. (Iesmejas.) Man bija šoks rītā, kad pamodos un bija palikuši 50 gadi, – man bija neizprotams, ka tas ir noticis ar mani. Arī tagad man, tāpat kā bērnībā, šķiet, ka 50 gadu ir vecs cilvēks. Es uz sevi neattiecinu tos 50 gadus. Ar prātu, protams, saprotu, ka kļūstam vecāki. Bet iekšējais "es" nenoveco. Mana mamma 80 gadu vecumā teica, ka viņa jūtas kā astoņpadsmitgadīga. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai cilvēka domāšana un pasaules emocionālā uztvere kļūtu veca. Nekas jau īpaši nemainās kopš bērnības – vienkārši drusku vairāk zinām un esam rutinējušies.

Vai izstādes darbi ir radīti šai galerijai?

Vienmēr jādomā par telpu, un katra izstāde ir ne tikai darbu parādīšana, bet arī zināms scenogrāfijas moments. Šī telpa izceļas ar to, ka tai ir deviņus metrus augsti griesti. Man patīk strādāt ar lielajiem formātiem, un Rīgas galerijām parasti nav augstu griestu. Šī telpa šai ziņā atšķiras, un es nolēmu taisīt lielas bildes. Taču es strādāju mājās un tur nemaz nevaru taisīt lielos formātus, jo tiem nav telpas. Tāpēc to atrisināju ar tām lupatām, kas redzamas, – divi baķi, 80 metru kopā, apgleznoti ar detaļām. Es parullēju un kaut ko uzgleznoju, parullēju un uzgleznoju. Tā kā tās ir rullētas, es nevienu brīdi gleznojot neredzēju, kādas šīs bildes ir kopskatā. Un tas ir ļoti labi, jo tas nojauc iespēju domāt par kompozīciju. Pēdējā laikā esmu noskaņots... antikompozicionāli. Man kā skatītājam – jo sevišķi tēlotājmākslā – kompozīcija ir ierobežojošs faktors. Tās lupatas atļāva atbrīvoties no domas, vai gleznojums ir labi vai slikti iekomponēts. Šajā uzstādījumā ir maza daļiņa konceptuālisma, kaut arī konceptuālisms man nepatīk.

Jūsu jaunībā svaigi aktuālas bija gan instalācijas, gan video. Vai glezniecība bija skaidra izvēle?

Ar instalācijām kaut kas ir darīts, taču mani neinteresēja pastāvīgi pievērsties tēlniecībai – instalācijas lielā mērā ir tēlniecība. Mani tracina, ka ikviens var taisīt tos garlaicīgos videodarbus, neko nesaprotot no operatora tehnikas, režijas un gaismām. Es arī mācētu kādu diletantisku sūdiņu uztaisīt, bet kādēļ man tas būtu jādara?

Glezniecība arī atļauj vienam strādāt.

Tas ir ļoti svarīgi. Es pilnīgi nespēju strādāt kolektīvā. Kāpēc? Tāpēc, ka nespēju savu ideju uztiept citiem. Es drīzāk piekritīšu tam, ko citi ir izdomājuši. Vajag diezgan labas organizatora un izsišanas spējas, lai kolektīvā īstenotu savu vīziju. Strādājot vienatnē, neviens neko nevar iestāstīt... Man tēvs un mamma bija teātra mākslinieki, un tur viss bija ļoti saistīts ar citiem. Tur jābūt hierarhijai.

Bieži saka, ka māksla ir nedemokrātiska, bet nepaskaidrojot, kas ar to domāts.

Tā ir interesanta tēma par to demokrātiskumu. Es neuzskatu, ka mākslai vajadzētu būt demokrātiskai. Es neko labu par demokrātiju nedomāju. Man liekas, ka tā ir pret pasaules uzbūvi.

Vai jūs vēlētos dzīvot nedemokrātiskā režīmā?

Man šķiet, ka mēs dzīvojam tādā – mēs iekšēji neesam demokrātiski, mūsu valdība arī tāda nav. Demokrātija ir tikai ārējais ancuks.

Brīvas vēlēšanas tomēr ir, un valdībām ar to jārēķinās.

Brīvās vēlēšanas ir koks ar diviem galiem – izvēli nosaka nekompetenti cilvēki, pūlis. Tā, man šķiet, ir demokrātijas būtība. Un visas tā dēvētās attīstītās demokrātiskās valstis dzīvo uz citu rēķina – teiksim, ja visi dzīvotu kā amerikāņi, tad vajadzētu būt piecām zemeslodēm, lai apmierinātu cilvēku vajadzības. Dabā nav demokrātijas, tur viss notiek hierarhiski – Zeme riņķo ap Sauli, zvēriņi cits citu apēd.

Cilvēkiem jau jāatraujas no dabas, mēs nevaram būt dzīvnieki.

Bet pēc iekšējās uzbūves jau esam.

Atšķirībā no vairākuma dzīvnieku tomēr spējam domāt tālāk par pamatvajadzībām.

Jā, bet dzīvnieciskie instinkti ir spēcīgāki par prātu. Alkatība, modernā komunikācija – agrāk nebija pieklājīgi sevi slavēt, tagad to vien mākslā dara kā taisa sevis mārketingu.

Jūs laikam reklāmā neesat strādājis?

Nē (iesmejas). Bet jāatvainojas, ka es par demokrātiju runāju kā tāds lauku paps.

Reizēm ir novērojams, ka uzticība demokrātijai ir mazāka pēcpadomju valstīs nekā senākās demokrātiskās valstīs.

Laikam līdz tādai demokrātijai ir jāizaug. Tāpat kā līdz komunismam jāizaug, jo komunisma ideja nav cilvēciska. Kaut kas līdzīgs ir ar demokrātiju – tāpat kā, teiksim, Irāka izaugusi līdz demokrātijai, arī mēs Latvijā līdz galam neesam izauguši līdz tai – neesam pietiekami godīgi kā sabiedrības locekļi, jo egoisma instinkti ir ļoti spēcīgi.

Bet tajā pašā laikā cilvēks arī ir bara dzīvnieks, tā ka vienmēr ir šīs divas puses – individuālā un sabiedriskā. Spriedze droši vien īpaši ir izjūtama mākslinieku dzīvē – dzīvot savā individuālajā pasaulē un tajā pašā laikā pastāvēt sabiedriskā, pragmatiskā veidojumā.

Tā ir tā konjunktūra.

Kurai, kā saprotu, neesat īpaši ļāvies?

Tas nav iespējams, jo kaut kam to mākslu taisi un attiecīgi vēlies, lai to novērtētu. Māksla ir bīstama lieta, jo darbs sanāk tikai tad, kad ne ar vienu nerēķinies.

Jūs minējāt mārketinga nozīmi mākslā šodien. Vai varat, lūdzu, izvērst šo tēmu?

Māksla mūsdienās ir kļuvusi mazliet savādāka – precīzāk, pieeja mākslai kā procesam ir citāda. Mārketings ir tikai viens no elementiem šajā attīstībā. Māksla ir kļuvusi ļoti merkantila, tā ir kļuvusi par biznesa nozari. Māksla vairs nav ideālistiska – tā nav māksla, ko baudām un no kuras gūstam emocionālu gandarījumu.

Vai tā nav bijis vienmēr?

Nē, un man liekas, ka, ļoti aptuveni runājot, lietas mainījās pēc Otrā pasaules kara. Laikmetīgā māksla ar saviem galvenajiem virzieniem izveidojās 60. gados. Konceptuālā māksla tad nebija orientēta uz tirgu – viņi uzspļāva pasaulei un taisīja vienkārši to, kas viņiem patika. Tad vēl mākslā bija iespējams uztaisīt jaunas, nebijušas lietas – neviens vēl mistkastmaisus nebija izstādījis. Tagad jau viss mākslā ir bijis – mēs vienīgi varam pieķerties tehnoloģijām. Tās savukārt ātri noveco. Venēcijas mākslas biennāles satelītpasākumā Prada fondā bija izstāde When Attitudes Become Form. Viņi bija uztaisījuši Haralda Scēmaņa izstādi – viņš bija ģeniāls kurators, kurš ir kūrējis arī Venēcijas biennāli. 1969. gadā viņam bija izstāde Bernes Kunsthalle, tagad tā izstāde ir pārnesta uz Pradas fondu, mēģinot uztaisīt kā toreiz, skrupulozi un korekti atdarinot pat sienas un pakāpienu izmēru. Tur tika rādīta melnbaltā filma, kurā tiek intervēti mākslinieki – viņu vidū arī tāds Lorenss Veiners. Tagad viņš ir pavisam vecs, bet tajā filmā viņš bija jauns džeks ar gariem matiem, kas dzēra aliņu un kala no sienas apmetumu – metrs reiz metrs. Tam laikmetam tas nebija ierasti, tas bija pats konceptuālisma pirmsākums. Kāpēc viņš to apmetumu kala? Ne jau tādēļ, lai kļūtu pasaulslavens un nopelnītu baigo naudu, bet viņš vienkārši nodarbojās ar sev patīkamu mākslu. Intervētājs viņam uzdod jautājumu: "Kāda tam ir jēga?" – un viņš atbild: "Jēga ir nokalt to kvadrātmetru apmetuma." Un viss. Prada fondā arī ir nokalts tas apmetums kāpņutelpā. Par laimi, es to filmiņu biju redzējis un speciāli meklēju to izkalto laukumiņu, jo tas man ļoti patika un, iespējams, sagrāva manus iepriekšējos priekšstatus par mākslu. Atradu to izkalto sienu. Bet mani paziņas, kas tur bija bijuši, bija pagājuši garām tam laukumam, jo tas nekādi neiekrīt acīs. Mazums kas – sienā viens kvadrātmetrs savādāks. Man māksla vienmēr ir bijusi forma, nevis saturs, un tāpēc jāskatās, kā darbs ir uztaisīts. Šis, man šķiet, ir gandrīz vienīgais darbs, kurā ir svarīgs arī saturs, jo tam darbam jau, īsti ņemot, nav nekādas formas. Saturs ir tā darba minimālistiskajā jēgā – nokalt kvadrātmetru apmetuma. Tajā pašā laikā var lasīt par Higsa bozonu, jaunatklāto elementārdaļiņu, kas piešķir masu un ļauj pārskatīt telpas un laika attiecības, vai par hadronu paātrinātāju un par to, ar kādām lietām nodarbojas zinātnieki, – tās visas ir lietas, kas ir šausmīgi nozīmīgas un intelektuāli ietilpīgas, bet te džeks, dzerot aliņu, kaļ apmetumu un atbild, ka jēga ir apmetuma nokalšanā. Rezultātā man tas darbs emocionāli atstāj ne mazāku iespaidu kā hadronu paātrinātājs.

Jūs nupat sacījāt, ka jums konceptuālisms nepatīk.

Nav jau tā, ka es būtu pret kādu žanru, tikai kopumā man tas šķiet garlaicīgs. Tas nav orientēts uz vizuālo, un tas nav uztverams emocionāli – tur ar prātu ir jāpieiet. Man liekas, ka mākslai nevajag daudz ar prātu darboties.

Jūs esat teicis, ka jūs interesē tradicionālā glezniecība un nenodarbojaties ar novatorismu, bet savulaik 1984. gadā piedalījāties izstādē Daba. Vide. Cilvēks, kas tika iezīmēta kā robežšķirtne latviešu mākslā.

Bet ar to jau es tieši domāju to tradicionālo glezniecību – proti, glezniecība kā tāda ir tradicionāls žanrs. Ne jau gluži tā, ka mani interesē tikai renesanse vai tamlīdzīgi. Bet tagad jau vairs nevienu žanru nevar nosaukt par netradicionālu. Jo pat jaunākie ir radušies jau XX gs. 60. gados.

Vai pats esat aktīvs mākslas vērotājs?

Es cenšos skatīties, un daudz kas patīk, bet masa ir konjunktūristiska, un atrast labu nav viegli. Savukārt, ja pašam top izstāde, daudz skatīties citus ir traucējoši, jo neviļus sāc domāt viņu virzienā. Man sanāk vairāk skatīties, nekā pašam gribas, – braukāju līdzi Daigai (dzīvesbiedre Daiga Rudzāte – aut.), jo viņa ir kuratore un raksta par izstādēm.

Ko meklējat citu mākslā?

Meklēju talantu, kas paceļas pāri vispārējiem uzstādījumiem. Piemēram, Tērnera balvu ieguva mākslinieks Mārtins Krīds ar darbu, kur telpā tiek automātiski ieslēgta un izslēgta griestu lampa, kas telpā bijusi no laika gala. Man ļoti patika tas darbs. Man patīk daudz kas tāds, kas uzrunā. Un mākslā jau uzrunā nevis izdomātais, bet emocionālais.

Grūti runāt par talantu – ieslēgt, izslēgt gaismu.

Jā, bet vajag nonākt līdz tam, ka netiek inscenēti gaismas efekti, bet ieslēgta un izslēgta vienkārša spuldze.

Jums it kā nepatīk konceptuālisms, bet pats apbrīnojat tādus māksliniekus, kas nodarbojas ar konceptuālu performanci.

Es neko tādu nespēju izdomāt, tāpēc nodarbojos ar to, ko māku, – glezniecību. Performancē jābūt zināmām aktiera dotībām, es esmu pārāk nedrošs tam.

Jūs sacījāt, ka mākslā nemeklējat ar prātu, bet ir grūti nodalīt prātu no sajūtām, jo īpaši minētajā Mārtina Krīda darbā.

Bet tas nodalās. Ar prātu tādu sajūtu nedabūsi. Rīgas Laika festivāla nedēļā bija diskusija par domāšanas veidiem mākslā, un, kā jau filosofi, viņi runāja un runāja, līdz kļuva garlaicīgi, un es pārraidi izslēdzu. Man liekas, ka mākslā tā domāšana ir savādāka. Var jau darbu izdomāt ar prātu, un to dara kuratori. Mūsdienu vidusmēra kurators, kas iekļaujas visās konjunktūrās, rēķina ar prātu – kā matemātiskā mašīna. Bet mākslas darbs jebkurā gadījumā iedarbojas emocionāli – vai tas patīk vai nepatīk, nav prāta, bet emociju jautājums.

Kā jūs vērtējat kuratora profesiju?

Man liekas, ka viņi īstenībā nav vajadzīgi... Lai gan viņi ir vajadzīgi šajā mārketinga laikmetā, kad viss ir orientēts uz masu, peļņu. Bet būtībā viņi ir daudz ko sagandējuši. Agrāk tomēr mākslinieks bija galvenais, tagad kurators taisa savu izstādi, kas ir atsevišķs mākslas žanrs. Viņš grib kaut kādā veidā būt oriģināls – taču kurators nav tik talantīgs kā mākslinieks un tāpēc uztaisa sliktāku izstādi.

Bet ar ko atšķīrās jūsu minētais kurators Scēmanis?

Kā jebkurā lietā, starp simt netalantīgajiem bija viens ģēnijs – viņš izcēla mākslinieku. Tagad kuratori pārsvarā izceļ sevi – cik viņi ir gudri un oriģināli.

Jūs dzīvojat kopā ar kuratori – vai viņai ir viegli pieņemt jūsu nievājošo attieksmi pret šo profesiju?

Nekad neesmu par viņiem neko nievājošu teicis, taču tie kuratori, kurus pēdējā laikā esmu saticis, man par sevi ir atstājuši minēto iespaidu.

Lasot ievadtekstu tikko izdotajā grāmatā par jums, vienreiz redzēju vārdu "konjunktūra" arī jūsu sakarā – ka izstāžu karjeras sākumā jūsu darbā varēja saskatīt Induļa Zariņa un Edvarda Grūbes darbu iezīmes.

Tad jau bija padomju laiks. Izstādēs bija pārsvarā divas žūrijas – mākslinieku un Kultūras ministrijas žūrija. No vienas puses, tika nodrošināts kaut kāds profesionālisms, no otras puses, netika laisti cauri nekādi rietumnieciski izlēcieni – teiksim, instalācijas netika pieņemtas. Tas ļoti atstāja iespaidu uz to, kā strādāju, – ja vēlējos savu darbu izstādē, tad vistiešākajā veidā bija jādara tā, lai viņiem tas patiktu.

Bet vai tā neriskējāt zaudēt sevi?

Ja tajā laikā jauns mākslinieks vispār vēlējās kļūt par mākslinieku, viņam vajadzēja izstādīties. Citādi māksla tiešām varēja palikt par tādu iekšējo nepieciešamību. Ja gribēji parādīt sevi kā mākslinieku, vajadzēja iekļauties padomju konjunktūrā – ar visu to pieradināšanu un to, cik lielā mērā drīkstēja stilizēt. Vistiešākajā veidā bija robežas, kurās drīkstēja stilizēt, teiksim, roku vai seju, – un, tā kā Pikaso, tā noteikti nedrīkstēja stilizēt. Vārdu un jēdzienu perspektīvā tad bija sociālistiskais reālisms, bet tagad to pašu aizstāj vārdu kombinācija "laikmeta vēstījums". Sociālistiskajā reālismā arī runāja tikai par laikmeta vēstījumu. Tagad tas pats – ja nav laikmeta vēstījuma, tā nav māksla.

Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka laikmetīgās mākslas teorētiskajam diskursam pamatu savulaik lika marksisti. Jūs sakāt, ka nav atšķirības, kā strādāt, starp padomju laiku un mūsdienām?

Nē, tas vairāk attiecas uz mākslas teorētiķiem un kritiķu redzes prizmu. Bet vienā teikumā nevar atbildēt par atšķirībām starp darbu padomju laikā un tagad – ir šausmīgi daudz dažādu aspektu. Tur var veselu grāmatu rakstīt. Nenoliedzami ir brīvība, un vari visu ko atļauties. Vai mākslinieki tāpēc kļuvuši laikmetīgāki un labāki? Province mēs esam bijuši vienmēr – arī PSRS laikā nebijām Maskava. Tā nu tas ir, un tas nu mums jāapzinās, ka mēs vienmēr skatāmies uz Rietumiem. Arī šodien ar to brīvību mēs nekādā veidā nevaram kļūt par pasaules centru, jo Rietumi uz Austrumiem un ziemeļiem skatās kā uz atdarinātājiem. Īstenībā jau tā arī ir. Jo visas saknes ir dzītas Rietumos. Tas ir tas provinciālisms. Taču jebkurā vietā un žanrā ir tādi, kas izceļas un parāda ko interesantu. Jūs jautājāt, ko meklēju tajās izstādēs, – tas ir personiskais elements un talants.

Grāmatā par jums ir pieminētas trīs fāzes, kurām jūsu radošā darbība gājusi cauri, un teikts, ka tagad, iespējams, atkal atrodaties radošā robežšķirtnē pēc pēdējā, tā dēvētā tēmu posma. Cik lielā mērā jūs tam piekrītat?

Nezinu. To Ieva Kalniņa ir rakstījusi. Es nekad tās fāzes neesmu īsti nodalījis un pat nezinu, vai tās var tā dalīt. Bet vai tagad ir pagrieziens? Es tiešām uz šādu jautājumu nemāku atbildēt, jo nemēģinu ar prātu izdomāt, kā tagad rīkošos, lai gan droši vien tas būtu iespējams. Bet labi būtu, ja tas pagrieziens notiktu, jo vispār ir labi, ja kaut kas notiek. (Iesmejas.)

Ko nozīmē izstādes nosaukums 5.7.32.34?

Man vajadzēja minūtes laikā izdomāt nosaukumu izstādei un pateikt to Daigai (Rudzātei – aut.), kura tieši tajā brīdī par to runāja pa telefonu. Tā kā es iepriekšējā dienā joka pēc biju skatījies kaut kādas numeroloģijas lietas internetā un pierakstījis savus "laimīgos" skaitļus, tad nosaucu tos. Cik tas nopietni, es nezinu. Bet kāpēc ne? Tas nav nekas verbāls, un arī māksla nav vārdos izsakāma.

Vai jūsu teiktais, ka šī izstāde ir jūsu "sociālā lupata", nozīmē, ka tā atspoguļo jūsu attiecības ar sabiedrību?

Tagad modes lieta ir sociālie tīkli, kuros liek iekšā visādas drazas, tāpēc iedomājos par tām lupatām – jo zīmēju visu, kas man ienāca prātā, bez jelkādas dziļākas domas.

Jūs apmeklējāt šīgada Venēcijas biennāli. Kādu iespaidu tā atstāja uz jums?

Šogad nekas tāds īpašs neieķērās prātā. Patika franču darbs (Ravel Ravel Unravel aut.) Vācijas paviljonā, krieviem bija labs darbs (Golden Showeraut.)...

Pārāk sociāli vulgārs tas šķita ar tām uz galvas birstošajām monētām.

Bet viņi jau uz to vulgārismu apzināti iziet. Nevienam nevajag krievus tādus pašus kā rietumniekus. Viņi to apzinās un tāpēc tā taisa. To arī Oļegs Kuļiks teica, ka nevienam nevajag krievu konceptuālismu vai somu ekspresionismu. Krievs zina, ka viņš ir vulgārs un ka to no viņa prasa, un attiecīgi tas ir viņu trumpis. Latviešiem tāds trumpis vēl nav atrasts. (Iesmejas.)

Ko sacīsit par latviešu paviljonu?

(Īsu brīdi domā.) Es domāju, ka bija OK. Vizuāli labs, bet pārāk, kā lai to pasaka... Pārāk pareizs – nu, tā kā vajag. Proti, lai iekļautos tajā kopējā laikmetīgās mākslas ainā. Pārāk maz huligānisma – tā man likās. Tas, kas visai latviešu mākslai vienmēr bijis raksturīgs, – nostrādātība, amatnieciskums, pareizība. Tā arī latviešu glezniecībā ir – krāsot tā, lai būtu smuki, lai būtu faktūriņa, lai nebūtu šķībi, lai labi izskatītos.

Bet jūs pats nu gan neesat "pareizs" gleznotājs.

Es cenšos to latviešu tradīciju lauzt, nepabeidzot savus darbus. Jo nepabeigtāks darbs, jo lielāks potenciāls tajā.

Ģirts Muižnieks

Dzimis 1956. gadā Dailes teātra mākslinieku – aktrises un režisores Noras Vētras-Muižnieces un scenogrāfa Oskara Muižnieka – ģimenē.
1982. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju.
Izstādēs piedalās kopš 1980. gada. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja