Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar aktieri Vensānu Kaselu. Es zinu visus trikus

Par svarīgākajām filmām cilvēka dzīvē kļūst tās, kuras viņš ir skatījies agrā jaunībā. Saruna ar franču kinozvaigzni Vensānu Kaselu, kurš atveido galveno lomu vēsturiskajā kostīmdrāmā Parīzes imperators.

Latvijas kinoteātros ir skatāma franču režisora Žana Fransuā Rišē vēsturiskā piedzīvojumu filma Parīzes imperators/L’Empereur de Paris (2018). Šajā kostīmdrāmā Vensāns Kasels atveido leģendāro noziedznieku Ežēnu Fransuā Vidoku (1775–1857), kurš vēlāk kļuva par organizētās noziedzības apkarošanas vienības un Francijas policijas dibinātāju. Pēc aiziešanas no darba policijā Vidoks izveidoja pirmo privātdetektīvu biroju pasaulē. Filmas darbība risinās Napoleona laikā Parīzē.

Režisors Žans Fransuā Rišē ir krimināldrāmu un trilleru meistars. 2008. gadā viņš jau  sadarbojās ar Vensānu Kaselu diloģijā par 70. gadu franču gangsteri Žaku Mesrinu (1936–1979) – filmās Žaks Mesrins. Nāves instinkts/L’Instinct de mort un Žaks Mesrins. Valsts ienaidnieks numur viens/L’Ennemi public n°1. Par virtuozi nospēlēto Žaka Mesrina lomu aktieris saņēma Francijas augstāko kinobalvu Cēzars.

Ar elegantu seksapīlu, ellišķīgu pievilcību apveltīti nelieši, neatvairāmi bandīti, psihiski nelīdzsvaroti personāži un sadisti ir Vensāna Kasela specializācija jau vairāk nekā divdesmit gadu, sākot ar lomu Matjē Kasovica filmā Naids/La Haine (1995), kas nodrošināja aktierim pirmo lielo atzinību. Pēc tam bija Jana Kaunena Dobermanis/Dobermann (1997) un Kristofa Gansa Vilku brālība/Le Pacte des loups (2001).

Vensāns Kasels spēj sajūsmināt ģimenes auditoriju (režisora Kristofa Gansa pasaka Skaistule un briesmonis/La Belle et la Bête (2014) kopā ar aktrisi Leu Seidū) un šokēt pieaugušo auditoriju (režisora Gaspāra Noē eksperimentālais erotiskais psihotrilleris Neatgriezeniskais/Irréversible (2002), kas sākas ar ilgu, gandrīz nepanesamu izvarošanas ainu). Filmā Neatgriezeniskais Vensāns Kasels ir redzams ar savu toreizējo sievu Moniku Belluči.

Viņš ir pieprasīts Holivudā. Vensāns Kasels ir filmējies Stīvena Soderberga ironiskajās aplaupīšanas filmās Oušena ducis/Ocean’s Twelve (2004) un Oušena velna ducis/Ocean’s Thirteen (2007). Viņš ir redzams Darena Aronofska drūmajā baleta trillerī Melnais gulbis/Black Swan (2010), Deivida Kronenberga darbos Austrumu solījumi/Eastern Promises (2007) un Bīstamā metode/A Dangerous Method (2011), kā arī Pola Grīngrāsa grāvējā Džeisons Borns/Jason Bourne (2016). Franču aktieris pat otrā plāna lomas padara neaizmirstamas. Vensāns Kasels ir sadarbojies ar Eiropas režisoriem Liku Besonu, Žaku Odiāru, Žanu Žaku Anno, Mateo Garroni, Romēnu Gavru, Maivenu, Deniju Boilu.   

Viena no pēdējo gadu ievērojamākajām filmām ar Vensāna Kasela līdzdalību ir režisora Ksavjē Dolana godalgotā ģimenes kamerdrāma Tas ir tikai pasaules gals/Juste le fin du monde (2016), kurā savu izcilo talantu demonstrē franču zvaigžņu ansamblis – Natālija Beja, Mariona Kotijāra, Lea Seidū un Gaspārs Uljēls.

Nākamā filma ar Vensānu Kaselu būs mūsdienu veiksmīgāko franču komēdiju režisoru Olivjē Nakaša un Ērika Toledano jaunākais darbs Īpašie/Hors norme/The Specials (2019) – tā ir komēdija par autismu, kura 25. maijā tiks demonstrēta Kannu kinofestivāla noslēguma ceremonijā.

Kopš 2013. gada Vensāns Kasels dzīvo Brazīlijā. Uz turieni viņš pārcēlās kopā ar Moniku Belluči, tagad aktieris mīt Riodežaneiro kopā ar savu jauno dzīvesbiedri franču modeli Tīnu Kunaki, aprīlī viņiem piedzima meita.

Intervija ar Vensānu Kaselu notiek vēsā Parīzes dienā, mākslinieks žilbina ar Riodežaneiro saulē iegūtu iedegumu un ir gatavs brīvai, nepiespiestai sarunai.

Kā Riodežaneiro iedzīvotājs jūtas Parīzes imperatora lomā režisora Žana Fransuā Rišē jaunajā filmā par Ežēnu Fransuā Vidoku?

Ļoti labi! Ežēns Fransuā Vidoks ir reāls vēsturisks personāžs. Viss, ko redzat filmā Parīzes imperators, ir noticis patiesībā. Vidoks bija visvairāk meklētais vīrs Francijā – viņam 27 reizes bija izdevies izbēgt no cietuma. Vēlāk viņš kļuva par policijas – Sûreté nationale – priekšnieku. Tas nebija karjeras plāns – viņam vienkārši vajadzēja izdzīvot un izvairīties no apcietinājuma.

Jūsu varonis filmā ir spiests pārvērsties, mainīt identitāti un izgudrot sevi no jauna. Vai tajā ir saskatāmas paralēles ar jūsu personisko pieredzi? Cik bieži savā karjerā esat aizdomājies par to, ka jums būtu pilnīgi jāmainās?  

Nekad par to neesmu domājis, neesmu jutis, ka man būtu jāizgudro sevi no jauna. Savā darbā mēģinu neatkārtoties, taču diez vai tas nozīmē, ka man pašam kaut kā būtu jāmainās. Cenšos atvērt jaunas durvis savā arodā. Dažreiz tas izdodas, citreiz šķiet, ka izdodas, bet patiesībā – ne.

Jaunībā man bija sajūta, ka man ir jākļūst par kādu citu, kas es neesmu, ka man ir jābrauc uz Āfriku un jāpalīdz bērniem, taču drīz sapratu – ja vēlos paveikt kaut ko būtisku, nav jāceļo tik tālu. Cilvēkam ir jāpieņem dzīve tāda, kāda tā ir. Cilvēkam ir jāiemācās pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

Parīzes imperators ir vēsturiska kostīmdrāma. Taču katru reizi, uzņemot vēsturisku filmu, tās veidotāji vēlas izteikties par mūsdienu situāciju. Kāds, jūsuprāt, ir šīs filmas laikmetīgais vēstījums?

Režisors Žans Fransuā Rišē mums atgādināja: kad Žans Renuārs gribēja izteikties par savu laiku, kinoindustrijas sistēma neļāva viņam to darīt. Renuārs teica – labi, es uzņemšu filmu par Lielo franču revolūciju. Tas bija veids, kā viņš runāja par savu laikmetu. Vēsturiskajās filmās neizbēgami atbalsojas mūsdienu realitāte.

Iepriekš esat tēlojis citu reālu personāžu – banku aplaupītāju Žaku Mesrinu – divās Žana Fransuā Rišē filmās. Vai Mesrinam un Vidokam ir kas kopīgs?

Abi ir resni. Abi ir antivaroņi, kuri ir kļuvuši par varoņiem, var teikt, pret savu gribu. Mēs par to daudz runājām ar režisoru, gatavojoties filmas Vidoks uzņemšanai. Gan Mesrins, gan Vidoks darbojas vidē, kurā nav līdz galam skaidrs, ko drīkst un nedrīkst darīt. Domāju, ka no Mesrina sanāktu labs Vidoks, savukārt Vidoks nebūtu labs Mesrins, jo Vidokam patīk kārtība, viņam viss ir salikts pa plauktiņiem.

2001. gadā Francijā tika uzņemta režisora Pitofa kriminālfilma ar fantāzijas elementiem Vidoks, kurā titullomu atveidoja Žerārs Depardjē. Tā tika asi kritizēta, taču vēlāk iemantoja teju kulta statusu. Vai esat no tās kaut ko mācījušies?

Zinu, ka Žans Fransuā Rišē nav redzējis šo filmu. Starp citu, man tajā tika piedāvāta viena no lomām, taču es atteicos.

Vai jūsu un Žerāra Depardjē aktierspēles manierē ir kāda līdzība?

Es vēlētos, lai mums būtu kas kopīgs! Kad lasu Žerāra Depardjē grāmatas, mani bieži pārņem apjausma – es domāju tāpat! Viņš spēj precīzi formulēt arī manas domas. Es patiesi mīlu Žerāru Depardjē, esam kopā filmējušies Mesrinā. Apbrīnoju viņa brīvību, neprātīgumu, iztēli. Ļoti gribētu ar viņu atkal strādāt kopā.

To, kā gadu gaitā mainās aktieri, var redzēt viņu filmās. Par jūsu spoguli kļūst ekrāns. Vai ir grūti samierināties ar novecošanas procesu?

Man ir mājas kinoteātris, taču es neskatos savas filmas. Man neienāktu prātā rīkot Vensāna Kasela filmu retrospekciju! Nu, kā es tieku galā ar novecošanu kameras priekšā... Tu izmanto to, kas tev tajā brīdī ir. Atceros, ka agrāk dažās lomās man nācās krāsot matus sirmus. Pašlaik tādas vajadzības vairs nav, jau esmu nosirmojis.

Kā ar vecumu mainās dzīves uztvere un pieeja darbam? Vai mainās veids, kā izvēlaties lomas? Vai jūtat, ka laika vairs nav daudz, un cenšaties strādāt ātrāk, efektīvāk?   

Esmu sapratis, ka ar vecumu var pielikt mazāk pūļu, lai sasniegtu tādu pašu rezultātu.   

Vai rezultāts tiešām ir tikpat labs?

Galvenais, ka tagad darbs man sagādā lielāku baudu nekā jebkad agrāk. Es biju pieradis ciest pārāk daudz. Ziniet, tāds klasisks mākslinieku komplekss – lai radītu ko vērtīgu un interesantu, tev ir jācieš. Lēni, bet pārliecinoši es no tā atbrīvojos.

Dzīve tāpat ir pietiekami skarba, jums nav jāmeklē papildu ciešanas. Cenšos gūt gandarījumu no tā, ko daru. Cenšos izbaudīt procesu. Nāk apjausma, ka skaistākais, aizraujošākais un jautrākais brīdis ir tas, kad izdodas sevi maksimāli izpaust, atklāt, atkailināt, un tas var notikt neapzināti. Tajā brīdī tu nedomā par to, kas ir būtisks, tu vienkārši dari un lido, tu nedomā par to, kas ir svarīgs. Tā tu sasniedz kaut ko jaunu, pacelies nākamajā līmenī. Pēc tam attopies: ak, varbūt tomēr nevajadzēja to darīt, varbūt nevajadzēja to teikt. Tieši tā, kā es jums to tikko pateicu.   

Aktieri ir pieraduši būt cītīgi, viņiem ir jāpilda mājasdarbs, jāmācās lomas. Viņi nevar atļauties atnākt uz filmēšanas laukumu nesagatavojušies, tas šķiet neiespējami un nepieņemami. Pēkšņi kādu dienu tev vienkārši nav laika pamatīgi sagatavoties, un tev ir strauji jāielec tajā, kas ir jādara... Tu pārliecinies, ka arī tā spēj sasniegt tik daudz, varbūt pat sasniedz kaut ko pavisam citu un citādi nekā parasti. Tu vairs neesi kaut kādu iepriekš sagatavotu ideju, koncepciju un formulu varā, tevi nekas neierobežo, tu neesi sev neko priekšlaicīgi uzspiedis.    

Būt brīvam, ļauties instinktam un izmantot to, ko instinkts tev var dot, ir vērtīgāk nekā pārāk ilgi gatavoties, lai tikai justos svarīgs. Aktierspēlē daudz ko nosaka instinkts un konkrētais brīdis, kurā tu strādā. Visam, kas notika pirms tam, nav lielas nozīmes, tas nav pārāk interesants, ja tu to nespēj iemiesot un pierādīt šajā mirklī.

Kāpēc tik daudzi režisori piedāvā jums bīstamu varoņu lomas?

Neteiktu, ka varoņi, kurus esmu atveidojis, ir bīstami. Viņi ir cilvēki, kuri grib izdzīvot un kuri bieži saka "nē". Brīdī, kad tu saki "nē", sākas brīvība un sākas arī problēmas. Pēdējā laikā bieži domāju par Dzeltenajām vestēm. Tā ir revolūcija, tie ir cilvēki, kuri saka «nē», kuri vairs nevēlas un nespēj pieņemt sistēmu tādu, kāda tā ir. Viņi grib mainīt vidi, kurā dzīvo. Šie varoņi ir ļoti franciski, Dzelteno vestu kustība ir izteikti franciska. Frančiem patīk šādi varoņi, man tie arī vienmēr ir patikuši.

Dzīvē esat jautrs un smaidīgs, bet uz ekrāna bieži izskatāties pavisam citāds – brutāls un vardarbīgs.

Mūs kopš bērnības māca labi uzvesties un necelt troksni. Ik pa brīdim piedalos filmās, kurās varu tikt vaļā no iekšējās spriedzes, no visa, kas mani tracina un kaitina. Mūsos joprojām ir daudz dzīvniecisku īpašību un tieksmju, taču ikdienas dzīvē nevaram to izpaust, tas būtu bīstami apkārtējiem un mums pašiem. Tā ir daļa no manis, ko izpaužu uz ekrāna. Kino es pieskaros cilvēka dabas tumšākajai pusei, un tajā pašā laikā dzīvē varu būt patīkams. Dažreiz esmu saniknots un man gribas kādu nogalināt, taču es to atļaujos tikai uz ekrāna.

Vienmēr cenšos izvēlēties lomas, ieklausoties izjūtās, tajā, ko saka mana sirds. Kad biju jauns, nevarēju iedomāties, ka spēlēšu šādus varoņus. Man pašam tas šķiet dīvaini: kāpēc piedalos šajās drūmajās, vardarbības pilnajās filmās? Acīmredzot tā ir mana nepieciešamība izdzīvot uz ekrāna šādas rakstura īpašības, kuras nevaru parādīt realitātē. Es nevarēju paredzēt, ka savā profesijā došos šādā virzienā. Tikpat labi es varēju kļūt par komiķi.       

Pirmo lielo atzinību esat guvis Matjē Kasovica krimināldrāmā Naids (1995). Kopš tā laika esam pieraduši jūs redzēt emocionāli intensīvās, psiholoģiski satraucošās lomās, kurās nežēlojat sevi un pārsteidzat ar dziļu iemiesošanos raksturā. Vai kādreiz jums ir bijusi sajūta, ka kino atdodat pārāk daudz un varbūt sevi vajadzētu pasaudzēt, pataupīt spēkus dzīvei?

Man ir interesanta, piesātināta dzīve arī ārpus kino. Protams, karjeras sākumā tu domā tikai par darbu, gribi piepildīt sapņus, tu vēl neesi sasniedzis neko vērā ņemamu un centies tikt tuvāk mērķim, lai kāds tas arī būtu. Tu ne vienmēr apjēdz, ko tieši vēlies panākt, un turpini darīt cerībā, ka izdosies. Brīdī, kad tevi beidzot sāk atzīt par aktieri, tu vari izelpot un mazliet nomierināties: "OK, neesmu lūzeris, esmu spējīgs izdarīt kaut ko, kas cilvēkiem patīk." Tajā mirklī tu atslābsti, vairs nav tāda sasprindzinājuma kā agrāk, un tas ir svarīgi, jo tieši tad tu sāc pilnvērtīgi dzīvot ārpus kino. Tā ir mana pieredze. Sākumā man nebija laika nekam citam – ne ģimenei, ne attiecībām –, man bija tikai darbs. Es biju tikai aktieris un nekas cits. Es gribēju būt Roberts de Niro, gribēju būt Marčello Mastrojāni. Gribēju būt viņiem līdzās.

Es mīlu un apbrīnoju daudzus aktierus, taču sen vairs neesmu kaismīgs kāda aktiera fans. Jau tik daudzus gadus katru dienu daru šo darbu, ka zinu visus trikus.

Kas tie ir par trikiem?

Galvenais triks ir... Tad-ā-ā-ā-m! Patiesībā nav nekāda trika. Tu ļoti centies kaut ko izdarīt un neuztver sevi pārāk nopietni. Tu centies, lai tev pašam būtu jautri darīt to, ko dari. Triks ir tāds, ka to var darīt ikviens! Triks ir tāds, ka aktierspēle nav pārāk sarežģīta nodarbe. Sarežģīti ir pieņemt faktu, kas tas ir vienkārši. Tikai nevienam nesakiet, ka esmu jums to izstāstījis.

Vai aktiera profesijā vēl aizvien atklājat sev kaut ko jaunu?

Katram aktierim ir sava trajektorija. Es vairs neskatos filmas tā, kā to darīju agrāk. Ar laiku tas viss kļūst par kaut ko citu. Par svarīgākajām filmām cilvēka dzīvē kļūst tās, kuras viņš ir skatījies agrā jaunībā. Tajā posmā cilvēkam vēl nav pietiekami lielas pieredzes un filmas palīdz saprast gan dzīvi, gan sevi pašu, tās kļūst par atskaites punktu. Cilvēks var saprast, par ko vēlas kļūt un ko vēlas darīt dzīvē. Pēc tam cilvēks dibina ģimeni, viņam piedzimst bērni, viņš izšķiras, viņam ir mīlas dēkas, viņu piemeklē vilšanās, viņš piedzīvo melus un krāpšanu, zaudē draugus un tuvākos. Dzīves pieredze, realitāte kļūst spēcīgāka, iespaidīgāka par jebkuru filmu – un arī daudz svarīgāka.

Kuras jaunībā redzētās filmas ir kļuvušas par jūsu atskaites punktu?       

Es augu, skatoties Marsela Karnē Paradīzes bērnus, Federiko Fellīni Saldo dzīvi, Mārtina Skorsēzes Saniknoto vērsi, Mikelandželo Antonioni filmas. Es tās skatījos un sapņoju. Joprojām varu tās skatīties un izjust nostalģiju. Jā, taču dzīve kļūst svarīgāka par filmām, un labi, ka tā. Citādi tu pārvērties par kino frīku.

Saldā dzīve, šķiet, stāsta par kādu pavisam citu pasauli, kas ir tālu no mums. Vai klasiskās filmas nenoveco?

Kad pirmo reizi skatījos Saldo dzīvi, pasaule arī jau bija pavisam citāda, atšķirīga no tās, kurā dzīvoja un strādāja Fellīni. Kino ir interesants ar to, ka piedāvā romantizētu realitātes versiju. Realitāte ir nozīmīgāka par fikciju, izņemot gadījumus, kad šī fikcija ir poētiski uzlādēta, kad režisoram izdodas notvert kaut ko vārdos neizsakāmu.  

Jūsu nosauktās filmas ir uzņēmuši XX gadsimta dižākie meistari. Kuri ir mūsdienu kinorežijas giganti?

Neaizmirsīsim, ka Mārtins Skorsēze un Klints Īstvuds joprojām uzņem filmas. Darens Aronofskis ir izcils režisors. Gaspārs Noē ir ļoti īpašs mākslinieks, viņš noteikti ir mūsdienu kino gigants. Zinu, ka Žanam Fransuā Rišē patīk Kristofers Nolans un Alehandro Gonsaless Injarritu.

Ar kuriem režisoriem jūs vēlētos sadarboties?

Godīgi sakot, nezinu. Es par to tā nedomāju. Kino industrijā man vislabāk patīk tas, ka tajā neko iepriekš nevar paredzēt.

Varbūt jūs pašlaik iedvesmo kādu citu mākslas žanru pārstāvji?

Vienīgais vārds, kas man šobrīd ienāk prātā, ir franču fotomākslinieks JR. Mani saista veids, kā viņš redz pasauli un kā viņš izmanto to, lai radītu kaut ko ļoti pozitīvu. Tas ir interesanti. Viņa mākslas pamatā ir komunikācija. Mūsdienās tas ir pats galvenais – komunikācija, saikne ar sabiedrību, cilvēku iesaiste un viņu reakcija uz to, ko mākslinieki dara. Tā ir būtiskāka nekā jebkad agrāk, un JR darbs to pierāda.

Vai kino spēj iedvesmot un aizraut mūsdienu jaunatni?

Iespējams, mūsdienu jauniešus iedvesmo nevis kinozvaigznes un režisori, bet popzvaigznes un mūziķi. Iespējams, viņi skatās seriālus. Dzīves sākumposmā jūs vienmēr no kaut kā iedvesmojaties un gūstat sev svarīgus impulsus. Pamazām tas pāriet, jūs izveidojaties par pieaugušu cilvēku – tas būtu vēlamais scenārijs.

Vai jūs skatāties seriālus?

Ilgi centos pretoties, tomēr atvēru šo Pandoras lādi un pārliecinājos, ka seriālos ir tik daudz brīvības, enerģijas un radošuma, ko esam zaudējuši kino. Kino visu nosaka formāts, bargi vecuma ierobežojumi, ekonomiskais spiediens. Seriālu pasaulē šāda spiediena nav, jauniem projektiem tiek piesaistītas milzu investīcijas. Seriālos var teikt vārdu "fuck", var runāt par Dievu, var rādīt krūtis, locekļus un orģijas. Kino mēs to esam zaudējuši! Mums to vairs neļauj darīt.

Pat brīvdomīgajā franču kino ne?

Es tagad nerunāju par Franciju. Ja domājam par digitālo pasauli, vairs nav ne Francijas, ne kādas citas valsts. Ir internets un straumēšana. Jūs ievietojat savu darbu internetā, un to uzreiz redz visi. "Filmas pirmizrādes dienā kinoteātros esam pārdevuši tikai 30 000 biļešu!" – šādas žēlabas vairs nav aktuālas. Jūs ievietojat savu darbu Netflix, un pirmajā dienā to noskatās pieci vai septiņi miljoni cilvēku. Neviens par to nemaksā, bet tam neviens vairs nepievērš uzmanību, tas nav būtiski. Tā ir pavisam cita sistēma, pavisam cits biznesa modelis. Digitālajā pasaulē nauda tiek pelnīta citādi. Doma par to, ka mēs uzņemsim filmu un nopelnīsim ar tās demonstrēšanu, ir novecojusi. Tagad darbojas pavisam citi likumi, un tie ir jāpieņem.  

Vai esat gatavs šīm pārmaiņām?

Man ir 52 gadi, mani vienmēr ir fascinējis viss, kas ir moderns, viss, kas notiek tagad. Tas ir vienīgais veids, kā neatpalikt no dzīves tempa. Nedrīkst gremdēties nostalģiskās atmiņās. Brīdī, kad kļūsti nostalģisks, viss ir beidzies. Daudzi diemžēl nespēj atbrīvoties no savām vecajām atmiņām un ieradumiem. Ak, mēs tagad atkal klausīsimies vinila plates! Jūs varat klausīties plates, taču es priecājos, ka manā aifonā ir tūkstošiem dziesmu, kuras man patīk, un es varu lejupielādēt jebkuru jaunu skaņdarbu brīdī, kad tas kļūst pieejams. Tas ir veids, kā mēs tagad patērējam kultūru. Tā arī ir mūsdienu kultūras būtība ar visām tās sniegtajām iespējām.

Parīzes imperators ir filma ne tikai par Vidoku, bet arī par Parīzes vēsturi. Kāda ir jūsu paša Parīzes vēsture? Tagad galvenokārt dzīvojat Brazīlijā. Kā jūtaties, kad atgriežaties dzimtajā pilsētā?

Es it kā esmu atstājis Parīzi, tajā pašā laikā neesmu nekur aizbraucis. Parīze ir brīnišķīga pilsēta, no kuras var aizbraukt, bet kurā vienmēr var atgriezties. Ziemas vidū Parīzē traucos ar riteni pa šoseju, ieelpoju priekšā braucošā autobusa izplūdes gāzes un saprotu – cik forši, ka esmu mājās! Februārī pulksten sešos šeit jau ir tumsa, es staigāju pa rajonu Porte de Clichy, vēroju kolorītus transvestītus un nodomāju – cik skaisti! Es mīlu Parīzi.

Vai tā joprojām ir tā pati pilsēta, kurā esat uzaudzis?

Protams! Paskatieties – franči sarīkoja Lielo revolūciju, un tagad visi atkal ir ielās. Mēs joprojām protestējam, nepieņemam situāciju tādu, kāda tā ir. Dzeltenās vestes ir apsveicama iniciatīva, lai gan pat pašiem frančiem nav līdz galam skaidrs, ko šī kustība vēlas panākt, arī tās uzbūve nav pārāk skaidra, prasības netiek formulētas konkrēti.

Tā neprotestē tikai pret prezidenta Emanuela Makrona politiku, tā protestē arī pret iepriekšējo valsts līderu īstenoto politiku, kura ir bijusi vērsta par labu banku sistēmai. Iedzīvotāju pacietības mērs ir pilns. Katru reizi, kad tu atver kādas institūcijas durvis, tev ir jāsamaksā desmit eiro. Tas ir neprāts! Cilvēki visu laiku ir spiesti par kaut ko maksāt bankām. Visiem tas ir apnicis, tāpēc franči iziet ielās. Viņiem pietrūkst naudas, lai uzpildītu savas sasodītās mašīnas ar degvielu un aizvestu bērnus uz skolu. Tik vienkārši.

Jums patīk mūzika. Varbūt jūs arī vēlētos dziedāt un sniegt koncertus, kā to dara Žerārs Depardjē?

Žerārs dara visu! Ko daru es?... Ik gadu augustā Biaricā rīkoju brazīliešu mūzikas festivālu Onda Carioca. Šogad tas notiks ceturto reizi. Brazīliešu mūzika ir mana kaislība, un es vēlos tajā dalīties, turklāt daru to tajā vietā, kuru ļoti mīlu, un tā ir Biarica.

Vai jums joprojām ir sapņi?

Ja manā dzīvē viss varētu turpināties kā tagad, būtu lieliski. To es vēlos vairāk nekā jebko citu. Mani sapņi ir vienkārši – gribētos, lai būtu laba veselība, gribētos taisīt bērnus un pavadīt ar viņiem laiku. Gribētos, lai būtu pietiekami daudz laika draugiem. Gribētos, lai būtu pietiekami daudz naudas, lai justos brīvs. Jo kas var būt labāks par brīvību? Dzīve ir stāsts par brīvību.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai saņēmi informatīvo vēstuli par EP vēlēšanām?

Kopā nobalsojuši: 190

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja