Laika ziņas
Šodien
Migla

Intervija ar Andru Manfeldi. Tu paliec viens

Literāte Andra Manfelde latviešu emigrāciju uztver kā lielu traģēdiju. Ne tikai tautai, bet arī cilvēka personībai. Viņas grāmata Dzimtenīte bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai prozas kategorijā. Jau top jauns romāns par Liepājas Karostas sievām un dzeja

Tas, kā mākslinieki nāk uz Kultūrkapitāla fondu, būtu filmēšanas vērts. Viņus var pazīt jau pa gabalu. Tādi bikli un tramīgi, ar mapītēm rokās. Saguruši un neizgulējušies, jo visu nakti rakstījuši projektu. Citiem pat zili riņķi zem acīm – rakstniece un dzejniece Andra Manfelde dalās tikko pašas pieredzētajā, sastapta tūliņ pēc projekta iesniegšanas Kultūrkapitāla fondā. Viņa cer iegūt stipendiju dzejoļu krājuma rakstīšanai. Tas sauksies Glorijas vēdeklis, iedvesma radusies no redzējumiem rakstnieces pašreizējā dzīvesvietā Liepājas Karostā. Savukārt viņas skarbā proza – grāmata Dzimtenīte (2012) – šogad tika izvirzīta Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) kategorijā Labākais prozas darbs.

Cik stabili vari plānot savu profesionālas rakstnieces dzīvi?

Pirmoreiz dzīvē man ir tik intensīvs trīsgadu plāns. Brīžiem jūtos tik drausmīgi aizņemta, noslogota, ka neko nevaru paspēt. Pārtikusi gan dzīvoju tikai vienu gadu, kad Nacionālajā teātrī spēlēja izrādi Adata. Pa to laiku paspēju piedzemdēt bērnu un izremontēt dzīvokli. Nav drošības, jo pat nezinu, kad būs nākamā nauda. Kaut ko paredzu, paļaujos uz Dievu un ceru, ka kaut kas izkārtosies. Par Ojāra Vācieša prēmiju ieliku zobus.

Pēdējā rītā pie Kultūrkapitāla durvīm tiešām varētu uzlikt kameru. Ja esi izdevniecības pārstāvis, tu vienkārši aizej un izdari savu darbu. Bet, ja esi mākslinieks un cīnies par stipendiju dzejoļu krājumam, tas vienkārši ir ārprāts. Ko gan lai ierakstu prasītajā ailē – mērķauditorija? Kā lai pamatoju "projekta nepieciešamību"? Agrāk arī pati gāju uz VKKF tramīgi, vairākas reizes esmu izsvilpta bez paskaidrojumiem – kāpēc. Man kādreiz pat bija ideja uztaisīt krekliņu ar KKF logo un uzrakstu: Atkarība. Ja neko nedabūšu, nenozīmē, ka rakstu slikti. Ja dabūšu, nenozīmē, ka rakstu labi. Bet kam tā sarežģītā māksla vajadzīga? Kas mainītos, ja tās nebūtu? Ko latvieši pērk grāmatu veikalos? Aktieru dzīvesstāstus, pavārgrāmatas un ceļojumu aprakstus. Izklaides masa aizpilda agrāko literatūras vietu. Esmu redzējusi, ka pensionāres ierauga jaunu pavārgrāmatu un metas virsū, neskatoties – desmit latu vai divpadsmit…

Dzimtenītē tu apraksti savas varones tik sulīgi, it kā pati būtu strādājusi Skotijas mazpilsētas zivju fabrikā! Cik tuvu esi savu romānu varoņiem?

Agrāk es nevarēju distancēties, bet tagad sāku saprast, kā to redz tas, kurš lasa. Ja kāds Meksikā lasa manu darbu, vairs nav svarīgi, tā bija vai nebija. Viņam būtiski, cik īsta ir mana pārradītā realitāte. Jūtos kā audēja, kas staigā pa mežu un lasa krāsiņas: kārkliņus, sūniņas, plastmasiņu. Beigās iznāk gobelēns, kur galvenais ir rezultāts, nevis sastāvdaļas. Atkāpies – paskaties, atkāpies – paskaties. Tikai ar gadiem spēju novērtēt bildes kopumu. Skotijā man būtu riktīgākā pieredze, bet es nevaru – man ir piecus gadus veca meita, un es viņu nedzemdēju tāpēc, lai atstātu!

Pie manis ciemojoties, sen neredzēta jaunības draudzene tik interesanti stāstīja par savu dzīvi Skotijā, ka iedomājos – kāpēc to nevarētu uzrakstīt? Tobrīd bija atlikuši trīs mēneši līdz Gerkena romānu konkursa noslēgumam. Jūlijā sēdēju pie datora – deviņas desmit stundas dienā –, kamēr piepampa kājas un sāku jau domāt par kompresijas zeķēm. Biju kā izžmiegts citrons, bet paspēju! Tēlos viss savijies kopā: arī es pati, citas sievietes un mans vīrs, kurš strādājis Anglijā un Zviedrijā. Jo ilgāk rakstīju, jo vairāk apzinājos, cik šī tēma ir sāpīga – ģimenes tiek izjauktas un sabradātas. Nevar būt tā, ka cilvēks pusgadu padzīvos prombūtnē un viss būs O.K. Plaisas neizbēgami rodas, mums arī bija ģimenes krīze, kad vīrs pusgadu bija prom. Viņš ir tipiskais emigrants, izbrīnīts par algu Latvijā. "Divsimts latu? Nedēļā?" – ir viņa teksts. Kad saņēmu Gerkena prēmiju, man bija neērta sajūta: bet tās beigas, tās beigas! Nē, tādu es izdot nevaru! Pēc gada atkal ir jūlijs, visi peldas, bet es rakstu. Darba stadijas ir tik interesantas – vispirms uz iedvesmas spārniem liekas: jā, es zinu, kā rakstīt, tas būs visģeniālākais un vislabākais darbs! Bet drīz jau ir sajūta – nekam neder! Man liekas, ka īstais romāns būs Virsnieku sievas – par Karostu septiņdesmitajos gados.

Jo vairāk iet dziļumā, jo vairāk atklājas detaļas un sajūtas. Tāpēc piekritu Dienas grāmatas piedāvājumam rakstīt romānu. Rakstīšana manā izpratnē tiešām līdzinās aušanai. Jau sākumā jāzina, kas tur būs, un nedrīkst piņķerēties. Tas ir ilgstošs, monotons darbs. Tāpēc romāns ir ļoti liels uzdevums. Vēl rakstot Dzimtenīti, domāju: ai, nē, vairs nerakstīšu nekādu prozu – grūti, negribu, sāp kakls, stīvs palicis.

Kāpēc tieši Dzimtenīte un šriftā, kas vizuāli līdzīgs burtiem lielveikalu Maxima izkārtnēs?

Tāpēc, ka dzimtene dziļākā izpratnē kā vērtība ir pazudusi un pārvērtusies latviešu iemīļotajā deminutīvā ar visām Maksimas sekām. Lielums zūd. Visur. Arī sirdī. Nosaukumam ir divas nozīmes, jo tā sauc arī kandžu. Biju lasījusi arī Viļa Lācīša darbu Stroika ar skatu uz Londonu. Mani apbūra viņa ironija, vieglums, valoda, bet beigās uznāca dusmas, jo nobeigums bija kosmopolītisks: tagad mūsējie te brauc biežāk… Es emigrāciju uztveru kā lielu traģēdiju. Ne tikai mistiskai tautai, bet cilvēka personībai. Viena no Dieva līdzības šķautnēm ir tautība, nacionalitāte. Ja cilvēks to pazaudē, viņš nevar būt laimīgs. Man ir mazliet žēl, ka Dzimtenītē par maz esmu parādījusi Latvijā atstāto bērnu sāpi. Kad sadomājos par bāriņu asarām, izraudātām spilvenos, man liekas, ka debesīs tās tiks saskaitītas un vainīgie atbildēs.

Draudzene ir atgriezusies?

Viņa jau desmit gadu ir prom un, liekas, Latvijā neatgriezīsies. Bet, ja kāds viņai jautā, vai braukt strādāt uz ārzemēm, atbild: ja gribi izšķirties un zaudēt ģimeni – brauc! Viņa nepārspīlē. Nezinu, cik ir jābūt stipriem un cik gadu jānodzīvo kopā, lai varētu dzīvot atsevišķi un viss būtu kārtībā. Tas ir nenormāli. Ģimenes tiek vienkārši iznīcinātas. Vispirms piegriež skābekli, lai cilvēki dotos prom… Bet cilvēks vienmēr tur būs emigrants. Grūti ir arī atgriezties. Daļa aizbrauc ar visiem bērniem un sūta viņus svešzemē skolā.

Bet Sibīrijas latvieši, tiklīdz radās iespēja atgriezties, pameta visu iekrāto iedzīvi, jo arguments bija: mani bērni mācīsies latviešu skolā! Tas bija galvenais arguments, un tad vairs nekā nebija žēl. Nesen vēlreiz noskatījos filmu Vai viegli būt jaunam?. Ārprāts, vēsture atkārtojas! Sistēma brūk, vecāki raujas vairākos darbos, bet ar bērniem neviens nerunā. Cilvēki pieraduši būt kā patērēšanas un baudu automāts. Bet cik ilgi? Kāre pēc lupatām un lietām pāriet. Vispirms kļūsti izvēlīgs, un tad jau neko nevajag. Un tad tu paliec savās ārzemēs ar "neko nevajag". Atgriezties pagātnē un Latvijā vairs nevari, draugu arī vairs nav, tu paliec viens. Britu mode ir katru piektdienas vakaru dejot pabā. Lielākoties proletariāts piektdienas vakaros kārtīgi piedzeras. Lūk, viss. Par grāmatu bija komentārs: autore laikam nav ieraudzījusi Skotijas skaisto dabu, viņa redz tikai atkritumus! Protams, redzēju skaisto, bet man bija cits mērķis.

Multikulturālismam un kosmopolītismam ir arī savas priekšrocības?

Tu tiešām gribi būt kosmopolīts, kas aiziet piekrāmēt pilnus ratus kopā ar citu rasu pārstāvjiem? Es varu kaut vai mūžam staigāt humpalu drēbēs, tikai lai būtu Latvijā. Mums taču ir tik skaisti. Mums ir pavasaris, vasara, rudens un ziema. Drēgnums, kas brīžiem drausmīgi kož kaulā. Bet nekur nav tā kā mums. Mēs te varam satikties un sarunāties. Reiz, ejot pakaļ meitai uz bērnudārzu, dzirdēju, kā viena meitenīte izmisīgi jautāja pa mobilo telefonu: mammīte, tu atbrauksi uz Ziemassvētkiem? Vecāmamma viņu norāja: nesaki tā, mammai jau tā grūti, viņa nevarēs pastrādāt. Bērns aprāvās, bet viņam nekad vairs nebūs Ziemassvētku piecu gadu vecumā…

Brīvie, izglītotie jaunieši dodas pasaulē ar domu par starptautisko karjeru. Par vērienu.

Labi. Būs tā karjera. Un tālāk? Tie, kas ilgi dzīvo projām, mainās. Mainās izturēšanās. Visi kļūst vienādāki. Dzīvot tikai savam komfortam?

Modernajā Eiropā dzimtenes jēdziens jau izplūdis. To aizstāj "valsts, kuru es pazīstu vislabāk".

Eiropa tāds milzis uz māla kājām vien ir. Un ja nu pēkšņi tas brūk? Ko tad darīt emigrācijā? Aizbraukt – tas nozīmē, ka bērns dzimto valodu vairs nelietos kā sirds valodu. Reiz rakstot sāku "runāt" tādā kurzemnieku valodā, kā mana vecvecmāmiņa Auguste, guļot salmu cisās, mēdza runāt stundām ilgi. Un man tas dod tādu gandarījumu! Kad viņa nomira, man bija tikai seši gadiņi, bet atmiņā viss ir tik dzīvs. Mani tas baro. Ja tu to nocērt, kā vari būt laimīgs? Bērnībā iekodējies šrifts, vecvecmāmiņas valoda, pēc 30 gadiem uzzied kā sēkla, atver citas durvis. Tas nav redzams, to nevar ne apēst, ne uzvilkt, bet tas baro. Esmu pret globalizāciju. Ja vairs nekopsim mūsu kultūru un identitāti, nāks citas tautas. Mēs izzudīsim, jo cilvēki vairs nav tik spēcīgi. Nebūs vairs Latvijas, kurā pārsvarā dzīvo latvieši, bet būs zeme, kurā dzīvo mazas marginālas grupiņas. Ja nav centra, identitātes, kur attīstība notiek dabiski, bez īpašas piedomāšanas, kā elpošana, Latvija tik vien būs kā tāds suvenīriņš.

Kas ir stipra nācija?

Tā, kam ir stipras ģimenes, kas godā savus vecākos cilvēkus, kas nelokās kā ūdenszāles un dod pretī. Mēs tikai piekrītam visiem no ārpuses: jā, jā, jā… Ģimeņu iziršana ir pats trakākais. Šķiršanās procents Latvijā ir ārkārtīgi augsts. Arī mēs ar vīru gandrīz izšķīrāmies, kamēr viņš pusgadu bija prom. Neizrunātais, nepateiktais sakrājas un nostājas kā siena. Pat Bībelē teikts: nešķirieties viens no otra uz ilgu laiku, lai velns jūs nekārdina. Bet te – izšķiras uz pusgadu, gadu un ilgāk. Bet ko dara veču kompānija piektdienas vakarā? Saldi dus? Skatās zināmus TV kanālus vai iet uz pabu. Ģimene un pēc tam jau sabiedrība – tas ir spēks. Ģimene ir ceļš uz mīlestību. Tas jākopj un jāsaudzē. Tas ir darbs. Taču tas ir ļoti skaists darbs. Kaut kas sakrāls starp diviem cilvēkiem. Kaut kas neizsmeļams. Es gribu skaistu, tikumīgu dzīvi. Es ticu, ka tāda ir iespējama.

Ar kādām idejām tagad dzīvo?

Šogad noteikti gribu pabeigt stāstu krājumu Okeāns Ilze, kas izaudzis savā ziņā kā turpinājums Zemnīcas bērniem, jo daudzi izsūtītie pēc grāmatas iznākšanas man uzticēja savus stāstus. Tie ir satriecoši ne tikai ar traģisko, bet arī ar senatno, īpatno... Bērnība, jaunība, pirmā mīlestība un kāzas, ceļš līdz zagsam vai partijas mājai pat putenī dienas garumā, vienalga – tā ir cilvēku jaunība... Jā, pat mirdz acīs vēl līdz šai dienai gan kā asaras, gan kā maigums. Un to es arī gribu uzrakstīt – par mirdzumu, kuru ciešanas nav spējušas aprīt un iznīcināt. Vēl tikai taustos, cik personīgi par citiem drīkstu rakstīt, jo gribu personīgi, jo man nav svarīgi hronoloģiskie notikumi, bet gan emocijas. Fakti mēdz sajukt, bet tas, kas aizskāris sirdi, iet cauri visu mūžu. Tāpēc gandrīz visos stāstos es ieskicēju šodienas tikšanos ar stāstnieku. Grāmata top ļoti lēni, jo ir jātiekas ar cilvēkiem un jāatrod laiks, lai rakstītu.

Pašreiz noslīpēju darbu, kas man šķiet liels uzdevums un noslēpums, – tā ir teksta radīšana Zigmara Liepiņa oratorijai, kas iemūžina patiesu notikumu pēc zemestrīces Japānā – kāds glābējs atradis mirušu sievieti, kura gulējusi, savādi saliekusies. Zem viņas miesām atrada trīs mēnešus vecu bērnu un mobilo tālruni, kurā rakstīta īsziņa: "Ja tu izdzīvosi, atceries – es tevi ļoti mīlu." Māte ar savu ķermeni bija aizsargājusi bērnu, devusi dzīvību otrreiz. Un mans uzdevums ir no ziņas uzrakstīt literāru tekstu. Liela tēma. Bet dzīve arī ir liela. Smaga un skaista. Mazliet bail no tāda uzdevuma, bet zinu, mūzika to var pacelt, izgaismot. Un es arī... esmu māte un esmu gulējusi drupās. Jo par dzīvu mani "zem adatas" nevarētu saukt.

Lai gan, rakstot Dzimtenīti, sev solījos vairs nekad nerakstīt romānu (man kā dzejniecei lielas formas padodas ārkārtīgi grūti), tomēr, kad Gundega Repše uzaicināja piedalīties Dienas grāmatas projektā XX gadsimta romāns, es nevarēju atteikt, jo mani ārkārtīgi interesē, kāda Karosta bijusi pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit. Tāds matrjoškas princips, aiz dzelzs priekškara vēl bomītis, un liepājnieki Karostā netiek, tikai virsnieki, viņu sievas un citi militārie. Romānu tā arī saukšu – Virsnieku sievas. Kāda virsnieka sieva, īsta slāvu Aspazija, ar kuru nejauši iepazinos, izkāpjot no autobusa, bija visu pasauli vīram līdzi izbraukājusi. Nekur ilgi nepaliek, soļo vien tālāk pa karjeras kāpnēm uz nākamo stratēģisko punktu. Un, kad viņai jautāts, kur tālāk brauksiet, pusčukstus atbildējusi – uz Liepāju, tas taču karjeras augstākais punkts! Cik svarīga PSRS bija šī robeža... Man arī gribētos gara acīm ieraudzīt, kā viņa gāja dejot kazačoku jūrnieku klubā, ko ierīkoja pareizticīgo katedrālē ar nozāģētajiem krustiem. Mani tiešām Karosta valdzina. Te ir īsts kokteilis. Gan cara impērijas ambīcijas, jo XIX gadsimta sākumā tā bija "logs uz Eiropu" – lepna, ambicioza. Zirgu izjādes rīkoja manēžā ar stikla kārniņu jumtu. Un visam pa virsu – jiftīgi zaļa krāsa no zemūdenēm. Tāda ir arī manā kāpņu telpā uz jūgenda puķēm! Mani arī ļoti interesē, kā tas ir – ja visi dzīvo totālos melos, kur gan jau kāds saskata patiesību. Un ko iesākt ar savu sirdsapziņu?

Kāpēc pati iemājoji Karostā?

Tiklīdz kļuvu pareizticīga un iestājos Lietišķajos (Lietišķās mākslas un dizaina vidusskola – red.) – tas bija ļoti sen, man bija divdesmit trīs gadi –, kartē ieraudzīju, ka Liepājā ir četras pareizticīgo baznīcas! Ar rupjmaizes doniņu un ūdens pudeli somā devos turp kā svētceļojumā. Divas atradusi, iekāpu mikriņā – un izkāpjot man mute palika vaļā. Visapkārt daudzstāvu mājas, un vidū – baznīca – kā raķete, iekritusi no debesīm. Turpat arī jūra. Tā vieta uzrunāja ārkārtīgi spēcīgi. Pēc tam jau kā dzejniece reiz ciemojos tur veselu nedēļu. Kurā pasaules malā vēl ir tādas vietas? Uz robežas ir ārkārtīgi skaists paceļamais tilts. Ja ostā ienāk kuģis, cilvēki netiek mājās. Kādu stundiņu vai divas ir jāpagaida. Pavasaros visi tur sēž, iedzer un gaida, kad tilts atkal aizvērsies: nebrauks jau apkārt! Es dzīvoju blakus slavenajam cietumam, kanāls ir trīs minūšu gājuma attālumā. Reiz sapratu, ka tā eļļa, kas kanālā peld pa virsu, ir nafta. Man patīk, ka tur ir ļoti kluss. Karostā, kur viss ir noplucis un cilvēki noguruši un nodzērušies, vienlaikus ir arī liels skaistums – saule, gaisma, jūra, katedrāle. Ja Dieva slava nepieskartos katram no mums ik dienas ar mazām lietām, mēs vispār nevarētu pastāvēt. Gloria! Bērnudārzā, kur vedu savu meitu, kādu meitenīti sauc Glorija. Viņas bizes sapin laiks ar vecmāmiņas pirkstiem. Lūk, mans topošais Glorijas vēdeklis. Savu četrdesmito jubileju 26. septembrī gribu svinēt zirgu manēžā. Satiksimies, lasot savus mīļākos dzejoļus.  

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja