Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar dejotāju Lizbetu Gruvezu. Dzeja un muskuļi

"Dejā es varu būt viss – vīrietis, bērns, vista, klavieres. Jebkas!" saka pasaulslavenā beļģu dejotāja un horeogrāfe Lizbeta Gruveza.

Šai vajadzēja būt videointervijai, lai varētu redzētu, kā Lizbeta Gruveza kustas un žestikulē, cik artikulēts ir viņas ķermenis. Brīžam pat aizmirstas, ka jāklausās sacītais, lai arī tas ir ļoti interesanti. Vienkārši – plaukstu zibeņošana nolaupa uzmanību. Brīžam viņa pielec kājās un pārstaigā Liepājas koncertzāles Lielais dzintars mākslinieku istabiņas dažus kvadrātmetrus te kā kaķis, te – suns, te – vista. Līdz smiekliem precīzi.

Lizbeta Gruveza sāka dejot klasisko baletu, kad viņai bija seši gadi, un profesionālas dejotājas izglītību turpināja, studējot Stedelijk Instituut voor Ballet un P.A.R.T.S. Beļģijā. 1999. gadā dejotāja sāka strādāt slavenā, provokatīvā beļģu multimākslinieka Jana Fabra deju "laboratorijā". Jans Fabrs īpaši Lizbetai Gruvezai iestudēja savu skandalozo dejas izrādi Quando l’uomo principale è una donna (2004), kurā viņas kailais dejotājas ķermenis, aizvien pārsteidzot skatītāju ar neiedomājamu virtuozitāti, dejas laikā vairākkārt transformējas no vīrieša par sievieti, no cilvēka par dzīvnieku, no taisnas līnijas aplī utt. Tieši ciešā sadarbība ar Janu Fabru Lizbetai Gruvezai atnesusi pasaules slavu.

Kopā ar mūziķi un komponistu Mārtenu van Kauvenbergu Lizbeta Gruveza 2007. gadā Beļģijā izveidoja laikmetīgās dejas un izrādes grupu Voetvolk, kura uzstājusies Aviņonas festivālā, Gugenheima laikmetīgās mākslas muzejā Bilbao, Venēcijas biennālē un citās pasaules mēroga kultūrtelpās.

Pateicoties Lielā dzintara mākslinieciskās vadītājas Baibas Bartkevičas zināšanām, gaumei un sakariem, izrādi Lizbeta Gruveza izdejo Bobu Dilanu vienu vakaru, 29. septembrī, bija iespējams redzēt Liepājā. Baiba Bartkeviča Lizbetu Gruvezu dēvē par "mākslas gigantu". Tas ir kaut kas ļoti skaists, kas īsti nepakļaujas aprakstam. Ar tādiem pašiem panākumiem varētu mēģināt aprakstīt, piemēram, ziemeļblāzmu. Viņa tiešām līdzinās dabas parādībai ārpus konkrētā dzimuma, vecuma, telpas un laika. Pēc izrādes rodas pārliecība, ka nevar izteikt savu attieksmi pret laikmetīgo deju, kamēr neesi kustībā redzējis Lizbetu Gruvezu.

Pilnīgs minimālisms un totāla ekspresija. Viņa neilustrē Dilana mūziku (šādas bažas, protams, bija). Nevar teikt arī, ka pati pārvēršas par mūziku. Tas būtu pārāk patētiski. Vienkārši šķiet, ka Dilans jau būtu rakstījis notis, rēķinādamies, ka kādreiz uz viņa planētas dzīvos arī Lizbeta Gruveza. Dejotāja tiek dēvēta arī par vīrišķīgu. Tas, ko viņa dara, nebūtu iespējams bez spēcīga atlētisma. Taču tas ir tāds atlētisms, kas nākamajā brīdī pārvēršas par putekli prožektora gaismas kūlī vai visdrīzāk par to šņācošo neilgo klusuma brīdi, pirms uz plates ir uzlikta adata, bet mūzika vēl neskan. Trausla, smeldzīga laimes sajūta. Bet kāpēc īsti? Atbildi zina tikai vējš.

Lizbeta Gruveza atkorķē vienu kolu arī man un apsēžas pretī pozā, ar kuru psiholoģijas grāmatā varētu ilustrēt atvērtu un sarunā ieinteresētu cilvēku.

Vai jums ir iznācis aiziet līdz jūrai?

Nē, man bija laiks mazliet pastaigāties tepat ap koncertzāli, tāpēc ka mēs ieradāmies vakar vienos naktī. Pamodos, bet gāju atpakaļ pagulēt, jo vakarā ir izrāde.

Vienu no jūsu izrādēm sauc Jūra tevī/ The Sea Within, tāpēc iedomājos, ka jūra jūs īpaši iedvesmo?

Jā, tā ir, bet Liepājā jūru neredzēšu, jo mēs tūlīt pēc izrādes braucam tālāk.

Uz kurieni?

Uz Romu. Ar izrādi Kļūs aizvien sliktāk un sliktāk, un sliktāk, mans draugs/It’s going to get worse and worse and worse, my friend uzstāšos brīvā dabā Terme di Diocleziano. Tā ir deja kā runa. Man bija iespēja atbraukt uz Latviju un redzēt festivālu, bet grafiks ir ļoti saspringts.

Liepājas mākslas forums pagaidām ir jauns, neliels starptautiskajā mākslas notikumu kartē vēl nezināms festivāls. Kāpēc pieņēmāt uzaicinājumu?

Man vienmēr patīk atklāt jaunas teritorijas. Parasti man patīk satikt cilvēkus. Tas nav manā dabā – vienkārši atbraukt un aizbraukt. Šis ir īpašs gadījums.

Tātad esat pasaulslavena, bet ne augstprātīga?

Nē! Es esmu pieejama, man patīk satikt un sarunāties ar cilvēkiem no dažādām aprindām, izstaigāt pilsētu. Parasti, ja man pietiek laika, piedalos arī meistardarbnīcās jaunajiem māksliniekiem. Žēl, bet šoreiz tam nebija laika. Būs jāatgriežas.

Turēsim jūs pie vārda. Pieminējāt, ka Romā uzstāsities brīvdabā. Kādās telpās jūs jūtaties vislabāk?

Jaunībā biju ļoti strikta un gribēju, lai tā ir perfekta "melnā kaste", jo darbs ir ļoti intensīvs un ir nepieciešams koncentrēties. Tagad meklēju iespēju, kā izkāpt no tās ārā, vēlos atrast citus veidus. Kā, piemēram, Romā, – brīvdabā. Savukārt Penelope notiek ostā.

Laikmetīgā deja tiek interpretēta ļoti dažādi. Kā jūs to izprotat?

Mani dēvē par ekspresionisti. Salīdzina, piemēram, ar vācu ekspresionisma dejas iedibinātāju Mēriju Vigmani XX gadsimta 20. gados. Neesmu īsti droša, ka tas ir īstais apzīmējums. Mani tā sauc, jo tiešām izmantoju visus muskuļus, pat sejas. Jā, tā ir tiesa, bet neesmu īsti horeogrāfe, jo es ļoti esmu iekšā savā priekšnesumā. Tas ir sarežģīti. Nezinu, kurā lauciņā īsti esmu. Horeogrāfs ir vairāk precīzs laikā, bet es vairāk strādāju ar improvizāciju. Esmu staigājoša pretruna.

Vai atceraties brīdi, kad apzinājāties, ka vēlaties dejas pasaulē iet savu atšķirīgu ceļu?

Es nekad sev neesmu uzdevusi šādu jautājumu. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka man ir jādara tas, kas ir jādara. Nekad neesmu skatījusies uz citiem cilvēkiem, man nav bijuši varoņi. Esmu sekojusi savai intuīcijai un radījusi to, par ko man šķitis, ka par to ir jārunā vai tas ir jāizdara. Nekad neesmu vaicājusi sev, kā tas izskatās vai kādam stilam es vēlētos pieslieties. Kļūs aizvien sliktāk un sliktāk, un sliktāk, mans draugs gribēju parādīt ekstāzi, kas rodas starp oratoru un publiku. Skatījos uz Hitleru, Obamu, tagad mums ir Tramps, vēroju viņu kustības.

Es viņus it nemaz nekopēju, tikai iedvesmojos no viņu žestiem. Tas viss saplūst kopā un kļūst par valodu, kurā runāju. Pēc tam es, protams, atrodu izrādes formu. Bet tas nav fiksēts, tā tik tiešām nav horeogrāfija, tas vairāk attiecas uz vārdu "priekšnesums". Kad jūs iecerat izrādi, jums ir koncepcija, kuru uzzīmējat uz papīra, vēl neko nedejojot. Man kā dejotājai ir svarīgi to uzreiz improvizējot pārbaudīt praksē. Manī ir šī pretruna – es neesmu īsti horeogrāfe un neesmu īsti dejotāja.

Tādā gadījumā – kādās proporcijās jūsu mākslā sadzīvo spontanitāte un analītiskais prāts?

Šo esmu nozagusi no Marijas Kallasas, kura teica: 50 procentu jābūt absolūti koncentrētam šeit un tagad, vēl 50 – esi prom kaut kur citur. Tas ir garīgs vingrinājums, lai reizē kontrolētu un atslēgtos. Tā rodas telpa, kurā var notikt jebkas laikā un telpā. Tā es saprotu deju.

Dejotāji, man šķiet, ir tuvi draugi savam ķermenim. Varētu tā teikt?

Jā, tiesa. Bet tās ir mīlestības un naida attiecības. Ķermenis ir arī tavs instruments. Mūziķis jau arī kādreiz spēlē, spēlē un nomet vijoli zemē. Dejotājam ir šīs abas puses – viņš gribētu lidot, bet ir jāpadara darbs. Es teiktu, ka laikmetīgā deja ir mīlestība pret intuīciju – tu nezini, kur tevi kustība aizvedīs. Tev ir forma, bet viss notiek ļoti spontāni. Ja ir izdevusies laba izrāde, nav nekādu robežu, tu esi pati enerģija. (Atdarina raķetes palaišanas skaņu – U. A.). Tas ir ļoti atkarīgs no mūzikas, auditorijas, esmu kā sūklis, kurš to visu uzsūc.

Vai savās izrādēs vēlaties paust kādu konkrētu vēsti, ideju? Cik svarīgs jūsu mākslā ir tiešais saturs?

Jā. Tas ir pamats. Katrai izrādei ir sava tēma, problēma, konflikts un konteksts. Piemēram, Kļūs sliktāk un sliktāk, un sliktāk, mans draugs es atsaucos uz populistiem, tādiem kā Marija Lepena, kura vienmēr saka "mīļie draugi", bet tas, ko viņa pasaka, ir supernežēlīgi. Izrādē bija redzama jauka persona, kura mūsu acu priekšā sevi pazaudēja kaut kādā delīrijā. Izrādes tēma – tāda cilvēka bīstamība, kuram ir spēks un nepareizas idejas. Saturs noteikti ir ļoti svarīgs, pēc tam tikai nāk klāt intuīcija un enerģija.

Tātad māksla jums nav tikai pašrefleksija? Vai jums raksturīgs arī sociālkritisks patoss?

Es cenšos netaisīt izrādes tikai par sevi, bet piemērot poētisku filtru plašākai pasaulei. Tas ir visgrūtāk, lai tā nebūtu māksla vienam cilvēkam. Par labu uzskatu tikai tādu darbu, kuram izdodas problēmu padarīt universālu, lai cilvēki tajā varētu ieraudzīt arī savas problēmas. Tajā pašā laikā netaisu manifestus, tik un tā esmu dzejniece. Piemēram, Jūra tevī ir izrāde ar desmit dejotājām, kurā mēs runājam par to, kā atrast kontaktu ar vidi, citam ar citu. Dejotāju grupa visu laiku pulsēja, no tās kāds nemitīgi atšķēlās, un bija jāmēģina ar viņu atkal savienoties. Nenāku savā mākslā ar politiskiem paziņojumiem, vairāk esmu filozofe.

Kāda tēma ir izrādei Mēs esam sasodīti tālu no OK/We’re pretty fuckin’ far from okay? Kritiķi raksta, ka tā ir daļa no triptiha par ekstātisku ķermeni (Kļūs sliktāk un sliktāk, un sliktāk, mans draugs un AH/HA). Ko jūs saprotat ar jēdzienu "ekstātisks ķermenis"?

Jā, tas ir triptihs. Trīs izrādes, kas tuvplānā koncentrējas uz cilvēka uzvedību. Visas notiek uz paklāja, spilgti izgaismotas. AH/HA ir veltīta smiekliem un ekstātiskiem stāvokļiem. Arī smiekliem ir sociāls konteksts – ar tiem mēs varam cilvēkus gan pulcēt kopā, gan atgrūst. Varam smieties kopā vai – par kādu. Izrādē viens sāk smieties, tālāk smiekli izplatās. Tā grimase vienā mirklī var izskatīties arī kā sāpju vai orgasma kliedziens. Pēc tam tas atkal pārvēršas atvieglojumā – ah! Mēs pilnīgi nemaz neizmantojam pašu smieklu skaņu.

Mēs esam sasodīti tālu no OK ir par bailēm. Parīzē un Briselē notika terora akti. Gribēju uztaisīt izrādi par tādu situāciju, kurā mums visu laiku ir jābūt uzmanīgiem. Izrādes ķermenis visu laiku ir nepārtrauktā kaujas gatavībā. Runāju par to, ka ir iespējama arī baiļu ekstāze. Jūs esat tā nobijies, ka nevarat normāli funkcionēt un neko apkārt neredzat. Bailes ir ātrākais veids, kā būt atšķeltam (atvienotam) no sevis un pasaules, un tā ir ļoti vientuļa sajūta. Triptihs tika pabeigts, un tas izrādījās ļoti tumšs un skaudrs. Biju no tā visa nogurusi un vēlējos iet uz gaismu. Uztaisīju Jūra tevī – kā nebaidīties un nejusties atvienotam. Tā ir ļoti labi novērtēta izrāde.

Cik saprotu, jums nav vienas metodes vai tāda estētika, kuru visu laiku variējat un pilnveidojat?

Man ir raksturīga estētika tādā ziņā, ka man patīk nelielas gaismas, minimāla scenogrāfija tikai tik, cik nepieciešams, lai skaidri atklātu ideju. Tēmas gan mainās, jo esmu atvērta un iesaistīta daudzās lietās.

Jūs esat zināma arī kā Jana Fabra aktrise. Ko uzskatāt par vērtīgāko jūsu sadarbībā?

Ja godīgi – disciplīnu. Viņš varēja pateikt – apklusti un tikai dejo! Fabrs bija pirmais, kurš man pateica – tu esi kā enerģijas stacija, bet tev ir jāfokusējas. Viņš pret mani bija ļoti stingrs, bet tas bija labi. Tas man palīdzēja, un es daudz iemācījos – daudz vingrināties, pārkāpt robežas, būt atbildīgai par materiālu un improvizēt. Fabrs man iemācīja, ko nozīmē radīt uz skatuves. Piedāvāja jaunu ideju, ka tas nenozīmē tikai cītīgus treniņus.

Viņš mēdza man tikai stundu pirms izrādes piedāvāt jaunu ideju – Lizbeta, pamēģini šādi! Nespēju to izdarīt… Atceros, stāvēju pie mikrofona un vairs neatcerējos tekstu. Viņš bija ļoti, ļoti dusmīgs – tu pat vārdu nevari pateikt! Robežu atcelšana un disciplīna – tas ir mantojums no Fabra.

Ko jums iemācījusi sadarbība ar marokāņu un beļģu izcelsmes horeogrāfu, mūsdienu dejas autoritāti Sidi Larbi Šerkaui?

Viņš ir ļoti interesants horeogrāfs – maigs, vairāk ar garīgu pieeju. Fabrs nav tik garīgs. Viņi ir dažādi mākslinieki. Piedalījos Larbi izrādē par reliģiju Ticība/ Foi.

Lasīju interviju, kurā viņš teica, ka ikvienam mākslā vajadzīga sava sala. Tas sasaucas ar to, ko sākumā runājāt par sava ceļa iešanu.

Viņš ir nopircis salu Indonēzijā.

Tiešām! Tad jau tā nav tikai metafora.

Jā, tas ir apsolījums ikvienam, ka tas ir iespējams.

Visbeidzot par galveno intervijas iemeslu – izrādi Lizbeta Gruveza izdejo Bobu Dilanu. Kāpēc tieši Dilans, nevis Deivids Bovijs, Džonijs Kešs vai Toms Veitss? Esat dilanomāne?

Sākumā mēs ar Mārtenu daudz devāmies viesizrādēs, un viņš visu laiku spēlēja Dilanu. Man nepavisam nepatika, nevarēju ciest, bet sāku kustēties šīs mūzikas pavadībā. Viens mūsu kolēģis to redzēja un teica – Lizbeta, tev ir jādejo Bobs Dilans! Nē, man riebjas tā mūzika! Pienāca jauns gads, un tad pēkšņi, nezinu, kaut kas notika. Veids, kā viņš dzied, ir ļoti neparasts un nenotverams. Pat divreiz uzliekot vienu un to pašu disku, šķiet, ka viņš katrreiz dzied savādāk. Klausos viņa balsī un mēģinu tai sekot.

Te ir nepieciešama jūsu minētā spontanitāte, lai noķertu Dilana balsi?

Jā. Mārtenam ir liela ierakstu kolekcija. Katrreiz, kad iestudējam jaunu izrādi, klausāmies viņa diskus un mēģinām saprast, kādu šoreiz vēlamies atmosfēru. No tā arī radās izrādes ideja – likt diskus vienu aiz otra, kā mēs dzīvē patiešām arī darām. Pasaule ir tik digitāla, kaut kas zūd, un izlēmām, ka liksim vinila plates. Izrāde ir veltījums draudzībai. Telpa ir intīma un mirdzoša kā dzīvojamā istaba.

Vai esat redzējusi Keitas Blānšetas Boba Dilana interpretāciju filmā Es neesmu šeit?

Jā. Es to redzēju tad, kad mana izrāde jau bija pabeigta. Man patika dualitāte, ka viņa, būdama sieviete, spēlē vīrieti. Savā izrādē centos būt ārpus dzimuma un identitātes. Es izdejoju vīrieša balsi, bet publika manī var saskatīt gan vīrieti, gan bērnu vai varbūt kaķi.

Bobs Dilans savā Nobela balvas lekcijā min trīs literārus darbus, kas viņu dziļi ietekmējuši. Vai jūs arī sevī apzināties kādu īpašu mākslas ietekmi?

Ko viņš nosauca?

Mobiju Diku, Odiseju un Rietumu frontē bez pārmaiņām.

Visi lieli darbi. Jā, mani arī ir daudz kas ietekmējis, ne tikai kaut kas viens. Piemēram, pie koncertzāles atrodas trīs karoga masti. Vējā troses trīs, un rodas tik skaista skaņa. Karogi tur šobrīd nav uzvilkti, bet sēdēju, smēķēju un klausījos jaukajā džinkstošajā skaņā. Daudz kas iedvesmo. Arī dzīvnieki, kā viņi kustas. Mani ļoti fascinē vistas. Pētu un aizņemos no viņām veidu, kā kustēties. Man pašai mājās ir daudz kaķu. Patīk vērot dažādas formas dabā – mākoņus, jebko. Man mamma vienmēr teica – tev bērnībā nebija vajadzīgas rotaļlietas, tu biji aizņemta pati ar sevi un apkārtni. Man tas ir raksturīgi joprojām. Es gandrīz nemaz nelasu. Atveru lapaspusi, izlasu trīs teikumus, un man ar to ir pietiekami ilgam laikam. Kādreiz dzirdu kādu sarunu, grāmatu vai gleznu – tas viss iedvesmo. Glezniecība mani ierosina vairāk nekā literatūra, īpaši tad, kad veidoju izrādi.

Pastāstiet, lūdzu, par jūsu topošo izrādi, kuras darba nosaukums šobrīd ir Debisī projekts.

Es pirmo reizi vēlējos sadarboties ar pianistu. Otrkārt, vēlējos, lai skan Debisī mūzika. Klausījos un biju pārsteigta, cik moderni tā skan. Uzgāju partitūras, kur komponists uzrakstījis piezīmes, lai pianists vai pianiste, kas skaņdarbu spēlēs, interpretē to, kā vēlas, lai lasa starp nošu līnijām. Tas atkal ir stāsts par intuīciju.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vējonis nākamo nominēs:

Kopā nobalsojuši: 889

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja