Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Intervija ar diriģentu Aināru Rubiķi. Čaikovska rūnu slāņi

Kur palicis tīrais attiecību stāsts? Diriģents Ainārs Rubiķis to vēlas izlobīt, veidojot Jevgeņija Oņegina jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā operā.

Šosezon Jevgeņijs Oņegins ir mana liktenīgā opera, saka Ainārs Rubiķis. Vēl pirms pāris nedēļām viņš šo Pētera Čaikovska operu nodiriģējis Berlīnē Vācu komiskajā operā pie tās intendanta Berija Koski veidotā jauniestudējuma diriģenta pults. Viņa muzikālajā vadībā tapis arī Jevgeņija Oņegina jauniestudējums Latvijas Nacionālajā operā, kura pirmizrāde bija skatāma 8. decembrī. Nākamais Jevgeņija Oņegina iestudējums Velsas operā 2017. gada rudenī.

Kopā ar savu dzīvesbiedri, aktrisi un režisori Rēziju Kalniņu, veidojot Jevgeņija Oņegina jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, Ainārs Rubiķis braukā uz Bāzeli. Tur Bāzeles teātrī viņš diriģē Džuzepes Verdi operu Likteņa vara. Starptautiski pieprasītā latviešu diriģenta ceļi šogad veduši pat līdz Kvīnslendai Austrālijā. Savukārt Krievijā, kur viņš trīs gadus (2012–2014) bija Novosibirskas Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra galvenais diriģents, viņš pagājušajā sezonā Maskavā debitējis Lielajā teātrī pie Modesta Musorgska operas Boriss Godunovs diriģenta pults, kā arī diriģējis izcilo Sanktpēterburgas filharmonijas orķestri. Šīs sezonas plānos ir arī debija Čikāgas Liriskajā operā un Somijas Nacionālajā operā.

Kas tevi visvairāk piesaista operā Jevgeņijs Oņegins?

Čaikovskis! Atverot jebkuru viņa opusu, šī mūzika vienmēr uzrunā pilnīgi savādāk. Un pat ne mūzika, bet notis, nošu raksts. Vienalga, vai tā būtu opera vai simfonija, katru reizi ir pilnīgi cits strāvojums un vienmēr šī partitūra stāsta pilnīgi citu stāstu. Nošu lapas ir kā dzīva būtne. Mainīgā dziļumā parādoties atsevišķiem "rūnu slāņiem", kur viens ir seklāk, bet cits – dziļāk, tas nenozīmē, ka pārējie slāņi kļūst mazsvarīgi. Tādas ir manas attiecības ar Čaikovski – ar šo ārkārtīgi brīnišķīgo dvēseli, ar kuru mums visiem pasaulē joprojām ir ļoti mīļas un tuvas attiecības. Tā ir mūzika, kura pārdzīvos paaudžu paaudzes. Tā man pietrūkst mūsdienu mūzikā. Ir vārdi, bet tālāko parādīs laiks – viens no spēcīgākajiem kritiķiem.

Kāpēc par izrādes atslēgu uzskati pirmo kvartetu un nevis Tatjanas un Olgas, bet Larinas un aukles sarunu?

Tāpēc, ka šajā dialogā atspoguļojas viss operas sižets. Stāstot par savu dzīvi, Larina izstāsta visu operu pašā sākumā. Jā, viņa ar laiku vīru ir iemīlējusi, taču jaunībā mīlējusi citu. Jā, tādi bija sabiedrības likumi. Šodien ir līdzīgi. Es nevarēju nepievērst uzmanību arī tam, ka Taņa lasa grāmatas tāpat, kā to kādreiz darījusi viņas māte. Bet, kad Ļenskis atzīstas mīlestībā Olgai, viņa atbild: mums tēvi jau tā bija lēmuši. Kur palicis tīrais attiecību, mīlestības stāsts? To mēs ar Rēziju vēlamies parādīt. Man vienmēr ir interesanti ar mūziku palīdzēt režisoram izstāstīt drāmas stāstu. Ja man būtu tāda vara, es droši vien iznīcinātu visus ierakstus. Tos klausoties, tā apjūc, ka vairs nevari atrast sevi. Laimīgi bija cilvēki laikā, kad vēl nebija izdomātas ne skaņuplates, ne radio. Tu tikai skaties partitūrā un radi savu, lecot iekšā nezināmajā. Tas taču ir brīnišķīgi, tāpat kā lasīt grāmatu. Man ir liels prieks, ka mūsu operas solisti nāk katrs ar savu pienesumu. Īpaši jaunie – ar savu naivumu un nezināšanu. Mēs, veči, to vairs nevaram izdarīt. Tāpēc man vienmēr patīk strādāt ar jauniešu orķestriem.

Atceros, ar kādu dedzību stāstīji par darbu Novosibirskas Valsts akadēmiskajā operas un baleta teātrī. Tagad nepietrūkst sava teātra vai orķestra?

Patlaban neesmu pielaulāts ne teātrim, ne orķestrim. Tas man bija ļoti nepieciešams. Varbūt man pašam likās, ka man tas nav nepieciešams, taču cilvēki, kuri ar mani strādā vienā komandā, aģentūras Askonas Holt vadītāja Rona Īstvuda, ļoti skaidri pateica: tev tagad vajag vienkārši atpūsties. Arī jebkuram darbaholiķim pienāk tāds brīdis. Es arī tīri ķermeniski jutu, ka atpūta ir vajadzīga. Tāpēc izvēlējāmies stratēģiju, kuru moderni sauc – freelancer. Brīvmākslinieks. Tā pagājuši divi gadi. Satiekoties vairāk nekā pusgadu pēc tam, kad beidzās Novosibirskas Tanheizera epopeja, Rona teica: tev beidzot atkal ir seja.

Sagrāva Tanheizera skandāls?

Ne tikai tas. Tur bija ieguldīts milzīgs darbs. Es strādāju kā darba zirgs un centos darīt vairāk, nekā ir manos pienākumos, un caur to iespaidot citu cilvēku pienākuma apziņu. Vispār jau nav neviena teātra, kurā nekad nekas nebremzējas, jo katrs komandas loceklis zina savu atbildību un iekļaujas kopējā kolektīva atbildībā. Novosibirskas operā nostrādāju trīs gadus diendienā, lai gan manā galvenā diriģenta līgumā bija noteikts, ka man teātrī jābūt tikai desmit nedēļu gadā. Ko cilvēks var izdarīt divarpus mēnešos sezonā, kas ilgst vienpadsmit mēnešu?!

Toties tev bija apskaužami daudz brīva laika starptautiskajai karjerai?

Jā, bet es pieļauju, ka viņiem Novosibirskā izkārtne bija svarīgāka. Reiz – gan ar humoru – teātra direktors man pajautāja: vai tu nevarētu, lūdzu, strādāt mazāk?

Jūties gandarīts brīvmākslinieka statusā?

Brīvmākslinieka statuss iedod telpu, bet neiedod laiku. Tā man nekļuva vairāk, varēju tikai visu laiku mainīt telpu. Šajos divos brīvmākslinieka gados esmu iepazinies ar ļoti daudziem fantastiskiem mūziķiem, dziedātājiem, orķestriem. Bet nav tā, ka nekas nenotiek, lai es atkal "salaulātos". Varu pateikt, ka tas būs teātris Rietumeiropā.

Cik liela nozīme tavā karjerā ir aģentūrai?

Rona regulē manu dzīvi. Viņa iedziļinās ne tikai manā profesionālajā darbā, kas saistīts ar diriģēšanu, bet arī manā fiziskajā un pat ģimenes stāvoklī. Pirms pāris gadiem, kad mūžībā viens pēc otra aizgāja abi mani vecvecāki, viņa man bija ļoti liels atbalsts. Tas mani vienkārši fascinē šajā sievietē.

Viņa tevi tik labi pazīst, lai gan jāapkalpo daudzi mākslinieki?

Aģentūra Ronai ir liela, viņa strādā tikai ar diriģentiem, mēs viņai esam deviņi bērni, un viņa visus mūs ļoti labi pazīst. Blakus fiziskajai pasaulei, kuru mēs redzam, būtiska ir metafiziskā pasaule, par kuru varam tikai nojaust.

Tā, kas virza nejaušību ķēdi?

Nekas šajā pasaulē nav nejaušs. Kas attiecas uz mūsu tandēmu, mēs viens otram tuvojāmies ļoti lēni. Tas nebija: "Hei, čau, tu šeit vari strādāt?" Mūsu sadarbība sākās ar sapratni, taču no diezgan lielas distances. Šodien mēs esam ļoti tuvi cilvēki un varam izstāstīt viens otram pilnīgi visu.

Līdz pat "virtuves sarunām"?

Mans priekšstats agrāk bija, ka aģents ir cilvēks, ar kuru tu tā lietišķi runā, vienojies, strādā kā profesionālā komandā. Mūsu galvenās attiecības, protams, ir darbs, plānošana, taču Ronai varu izstāstīt to, ko neizstāstītu nevienam citam. Mani izbrīnīja, ka sešos mūsu sadarbības gados tā izveidojies. (Aprīlī sarunā pie galda svinot šo sešgadi, mēs izstāstījām, ko viens par otru domājām mūsu pirmajā tikšanās reizē. Smējāmies.) Rona atbrauks arī uz Jevgeņija Oņegina pirmizrādi. Mēs ar Rēziju ļoti gribējām, lai viņa atbrauktu kopā ar savu brīnišķīgo vīru. Viņas vīrs Rekss Losons ir vēl viens fantastisks cilvēks, kurš ir ienācis mūsu dzīvē. Viņš ir ārkārtīgi gudrs, inteliģents cilvēks, sena dvēsele. Līdzās tam, ka viņš ārkārtīgi mīl savu sievu, viņš ir pianolas spēlētājs. Viņš pats garāžā izgatavo pianolas ruļļus un sniedz koncertus. Viņam mājās ir pianola, bet viņš spēlē arī uz koncertklavierēm, uzbīdot tām speciālu ierīci: ar kāju pedāļiem darbina mehānismu, bet ar rokām veido dinamiku un tempus. Tā ir īsta ķīniešu ābece! Rekss strādā ar pirmās paaudzes Macintosh, kam pats izveidojis datorprogrammu. Viņš ir uztaisījis ļoti skaistu Igora Stravinska Svētpavasara pārlikumu pianolai, es pats esmu redzējis šo rulli. Viņa milzīgajā kolekcijā ir arī vēsturiskie oriģinālie Sergeja Rahmaņinova ruļļi. Viņš uzstājas arī ar orķestriem, un es ļoti gribētu uzspēlēt kopā ar viņu.

Tava diriģenta prioritāte tagad ir opera vai simfoniskā mūzika?

Teātris. Atceros, ka, mācoties orķestra diriģentos Mūzikas akadēmijas trešajā kursā, es domāju, ka opera mani nesaistīs nekad. Kad satiku savu dzīvesbiedri Rēziju Kalniņu, viss mainījās, es saslimu ar teātri. Kad vēl strādājām pie Vāgnera Zīgfrīda (toreiz biju diriģenta Kornēliusa Meistera asistents), pianists, koncertmeistars Māris Skuja pēc dažiem skatuves mēģinājumiem teica: jums vajadzētu diriģēt operu. Atbildēju, ka mani šī lieta nesaista, bet viņš neatlaidās: bet jūs padomājiet. Operas pasaulē mani ievilka Arturs Maskats. Viņš mani uzrunāja pēc kāda koncerta Mūzikas akadēmijā, vai nevēlos pamēģināt roku operā. Arī viņam toreiz teicu, ka baigi turp neraujos. Taču šobrīd ir tā sanācis, ka es visvairāk dzīvoju pa teātriem.

Ar kuriem teātriem viesdiriģenta gaitās bijusi visnozīmīgākā vai aizraujošākā saskare?

Ar Lielo teātri Maskavā. Tur diriģēju vēsturisko Borisa Godunova iestudējumu un nākotnē būs arī kāda pirmizrāde. Borisa Godunova iestudējumā pieaicināta ļoti atsaucīga un atvērta dziedātāju jaunā paaudze. Bija un būs Liceu teātris Barselonā. Pārsteidza perfektā darba organizācija un disciplīna Tokijas Nacionālajā teātrī, kur diriģēju Karmenu. Dekorācijas uz citu izrādi tur nomaina 45 minūtēs! Man bija ilgi jāsagremo tas, cik ārkārtīgi liela ir atšķirība starp kultūrām. Dekorācijas tika nomainītas tajā īsajā brīdī, kamēr pēc izrādes pārģērbos un biju dušā! Man uznāca sentimentiņš pēdējo reizi uziet uz skatuves, bet tur nebija neviena cilvēka un jau stāvēja Bohēmas scenogrāfija! Strādājuši vismaz simt skatuves darbinieki. Tas bija kultūršoks, vēl jo vairāk salīdzinājumā ar lēno darba tempu Novosibirskas operteātrī.

Neparasts piedzīvojums bija opera ciematā?

Par operu iestudēšanu Oberammergavas ciematā Bavārijā varētu stāstīt un stāstīt. Tur man ir baigais azarts, un vietējie iesaistās kā brīvprātīgie. Divas vasaras pēc kārtas izrādījām Nabuko, nākamvasar iestudēsim Klīstošo holandieti, un Zentas lomu dziedās Liene Kinča. Agrāk viņi tur spēlēja dramatisko teātri, Nabuko 2015. gada vasarā bija pirmais operas iestudējums. Kad apkārt ir forša komanda un tu kopā kaut ko pirmreizēju radi, kad esi pie bērna dzimšanas, tu to iemīli. Nākotnes plānos ir daudzas operas, neraugoties uz naudas trūkumu.

Kā juties, strādādams pie jauniestudējuma Latvijas Nacionālajā operā?

Pirmkārt, man ir milzīgs prieks šeit atgriezties. Mani pārsteidz, ar cik niecīgiem resursiem un līdzekļiem šis teātris spēj strādāt. Tas ir vienkārši neticami. Kad vajadzēja no trupas sastāva atlasīt dziedātājus Jevgeņijam Oņeginam, likās, ka būs baigās ziepes, jo Lielajā teātrī ir sešsimt dziedātāju, bet te – tikai septiņpadsmit, un šis ir repertuāra teātris. Pirmais, ko jautāju meitenēm operas administrācijā: kā jūs vispār spējat saplānot izrādes? Es apbrīnoju šo cilvēku pacietību. Tieši tas pats attiecas uz dziedātājiem un orķestra mūziķiem. Tas, ka operas administrācija ar šādiem resursiem ir spējīga nodrošināt teātra darbību, nozīmē, ka viņi strādā par visiem 500 procentiem.

Varbūt tas šodien jāsaka par lielāko daļu Latvijas ļaužu?

Kad diriģēju Bāzelē, ierakstījām sarunu ar modes mākslinieku Dāvidu un, protams, uzdūrāmies šai sāpīgajai tēmai. Finanšu krīze daudziem likusi braukt strādāt uz Angliju vai Vāciju. Cik daudz ir mūziķu un daudzu citu profesiju pārstāvju, kuri diemžēl nevar strādāt šeit! Viņi aizbrauc un labākajā gadījumā strādā par taksistiem. Manuprāt, tas bija apzināts solis piespiest izbraukt. Pēc tam bija kaut kāds maldinošs aicinājums braukt atpakaļ uz dzimteni. Pirms dažiem mēnešiem pacēla elektrības rēķinus, jo nu ir jāmaksā Sadales tīklam. Tā nav nagu maukšana? Un jaunumi par nodokļiem? Lasu ziņās, ka pat lielie uzņēmēji dodas no Latvijas prom. Tas skar arī mani, es arī esmu pašnodarbinātais. Nu ko man darīt? Braukt piereģistrēties Igaunijā vai Krievijā?! Te spēlējas ar cilvēku dzīvību. Uz to visu skatos skumjām acīm. Pirms pāris dienām biju izgājis pastaigāties pa Bastejkalnu. Skatījos uz apsnigušajiem piemiņas akmeņiem Andrim Slapiņam, Gvido Zvaigznem un miličiem, kuri savulaik gāja pret savu tiešo varu. Par ko viņi atdeva savu dzīvību? Tagad runā par Saeimas atlaišanu. Nav jau stāsts par Saeimu. Stāsts ir par vēlētājiem.

Es runāju par pasaules situāciju. Ir divi ļoti skaidri piemēri: Brexit, kur tauta bija tiktāl novesta un viņu apmuļķoja, un ASV prezidenta vēlēšanas, kur tieši tāpat tauta bija novesta līdz šādai izvēlei. Man ir sajūta, ka nākamajās vēlēšanās pie varas nāks kreisie, jo labējie tautai ir līdz kaklam. Kad cilvēks ir novests līdz kliņķim un panikai, viņam viss ir pilnīgi vienalga un viņš grib tikai pārmaiņas. Pilnīgi vienalga, kādas, bet lai tikai kaut kas mainītos. Nu ko var gaidīt no cilvēka, kurš ir nospiests un vienkārši slīkst dubļos? Cilvēks, kuram tiek atņemts pat salmiņš, caur kuru šajos dubļos elpot? Valsts un tautas attiecības šobrīd ir ļoti tālu no cilvēcības. Es lepojos ar trombonistu un mikrouzņēmēju Vairi Nartišu, kurš nebaidījās sākt par to runāt. Kaut būtu vairāk cilvēku, kuri sāktu runāt un arī darīt.

Tomēr, par spīti visam, tu gribi šeit dzīvot?

Jā, gribu, un es šeit dzīvošu, kamēr mani neizsvēpēs. Valdība. Esmu sapratis: pirms tūkstošiem gadu, kad notika lielās tautu staigāšanas, katra cilts atrada to zemi, pleķīti, kur tā jutās vislabāk. Latvijas zemi pazīst tikai latvietis. To var apstrādāt tikai latvietis. Neviens dānis, krievs vai vācietis. Tāpēc, ka viņš pazīst šo zemi. Tā ir vislielākā kļūda – izšķirt divus tuvākos: zemi un latviešu cilvēku. Es runāju nevis par valsti, bet par Latvijas melnzemi, akmeni, kokiem, māliem, dubļiem un purviem. Mums tas ir asinīs. Tas ir mūsu kods. Latviešu cilvēku neinteresē angļu zeme. Viņu interesē latviešu zeme, mūsu kartupelis. Tā ir enerģijas apmaiņa. Nu nevar viņš apmainīties ar ķeltu cilts zemes enerģiju. Tā nenotiek.

Es gribu dzīvot Latvijā, jo es vienkārši sajūtu zemi. Kad pa to staigāju basām kājām, manī ienāk spēks. Man vajag vasarā gulēt zālē. Man to vajag taustīt, apmīļot, glāstīt. Man viņu vajag! Vasaras es pavadu tepat Mārupītē, un man pietiek ar to zemes pleķīti, kas tur ir. Es ļoti rūpīgi apkopju zālienu. Lielāko komplimentu dzirdēju no sava drauga celtnieka: tev gan ir nauda, «tepiķīti» (gatavu velēnu) esi nopircis? Nē, man patīk izaudzēt pašam. Kad no rīta vai vakarā pastaigāju pa auksto rasu zaļajā zālē, manī ienāk kosmoss. Bet Spānijā nekāda kosmosa nebūs. Es gribu būt kopā ar sev ļoti tuvu, dzīvu cilvēku, kuru sauc par zemi.

Pieļauj arī iespēju ieguldīt līdzekļus lauksaimniecībā?

Nē, no tā es neko nesaprotu. Kartupeli iestādīt, protams, māku, bet ar to lai nodarbojas cilvēki, kuriem tas ir aicinājums, kuri to grib. Bet viņi diemžēl jau ir ārpus šīs valsts. Tev liekas, nav tādu patieso zemnieku? Bet viņš šajā brīdī sēž kaut kur Londonā birojā vai strādā noliktavā. Vari iedomāties, kas viņam tās par mokām? Tas ir grēks, ka viņš nav pie savas zemes, ir izšķirts kaut kas svēts. Taču esmu optimistiski noskaņots un ceru, ka esam jau tik zemu nospiesti, ka zemāk vairs nevar – esam tuvu bezdibeņa dibenam. Dzīve virzās pa spirāli: jo augstāk tu kāp, jo zemāk un sāpīgāk krīti un, jo sāpīgāk krīti, jo augstāk pēc tam tiecies. Mūsdienās notiekošo var uztvert tikai filozofiski vai ar lielu humoru, un Dievs tomēr neuzliek vairāk, nekā vari panest. Tas, kas notiek, varbūt ir tāpēc, lai pasargātu tevi no smagākām traģēdijām vai nelaimēm. Esmu daudz domājis par vērtībām.

Kuras ir visbūtiskākās?

Mana ģimene un zeme.

Bet mūzika, teātris?

Mūzika man ir dzīvība. Tas droši vien ir kaut kas vairāk nekā vērtība. Reiz man bija forša saruna ar mūziķiem Novosibirskā, ko katram nozīmē viņa profesija. Pēc šīs sarunas visi kļuvām ārkārtīgi domīgi. Ja tu to profesiju esi izvēlējies un sācis ar to dzīvot, tad kas tev ir tava balss vai instruments – maizes devējs vai instruments, ar kuru tu dzīvo kopā? Tā nav attieksme. Tās ir sajūtas, ar kurām tu kāp uz skatuves. Vai tu ej ar kirzas zābakiem, košļādams košļājamo gumiju, vai tev pat vissmagākajā čemodānā ir līdzi maiņas apavi? Kas tev ir skatuve? Svētnīca vai vienkārši darba vieta, stanok? Tu kalpo skatuvei, vai tā kalpo tev? Robeža ir ārkārtīgi jūtīga un smalka.

 

Jevgeņijs Oņegins

LNO 9., 10.XII; 20.I; 16.II; 19.IV plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–45

Top komentāri

K
K
ko tad tu ļāvi savai oficiāli noformētai dzīvesbiedrei Čqaikovski ķēzīt? Zem sievišķa tupeles nekad nevar būt varonis...
jā tiešām
j
rubiķpāra tīrais mīlas stāsts ir detalizēti izstāstīts katrā dzeltenās preses numurā
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mantojumu lietas(3)

Ārdītāji un atjaunotāji var nebūt pretinieki. Iespējams, vieni bez otriem nemaz nepastāvētu.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja