Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar diriģentu Mārtiņu Klišānu. Nekas nav iecirsts akmenī

Latvijas simtgades kods ir spēcīgs, atzīst XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku noslēgumkoncerta Zvaigžņu ceļā mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns.

Septiņdesmit pieci Vidzemes reģiona kori, Vidzemes pūtēju orķestri un deju kolektīvi sestdien, 1. jūlijā, pulcēsies Dikļos Neikenkalna dabas koncertzālē, lai jau trešajā ieskaņas koncertā atskaņotu visu nākamvasar gaidāmo Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta Zvaigžņu ceļā repertuāru. Šādi koncerti jau notikuši Talsos un Jēkabpilī, būs arī 21. jūlijā Rīgā, pie Brīvības pieminekļa. To mērķis ir sniegt skatītājiem izjūtas, kādas sagaidāmas gadu vēlāk Mežaparka estrādē.

"Tas ir satraucošs brīdis, sava veida pirmizrāde, kad dzirdēsim, kā lielajā kopkorī un brīvdabā skan viss koncerts, veidojas tā dramaturģija, dabiskie akcenti un kulminācija. Dikļos, Dziesmu svētku tradīcijai tik būtiskā vietā, pirmo reizi piedāvāsim pilnu koncerta programmu, iekļaujot tajā arī noslēguma koncertā paredzētās dejas," uzsver XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns.

Viņš ir arī viens no šī koncerta virsdiriģentiem, kā arī ir Cēsu apriņķa virsdiriģents un līdztekus Rīgas Doma zēnu kora vadīšanai (jau kopš 1998. gada) ir arī jauktā kora Valmiera diriģents. Kopā ar režisoru Uģi Brikmani viņš 2015. gadā uzvarēja 2018. gada Dziesmu svētku noslēguma koncerta koncepcijas konkursā.

 

Ko rāda Dziesmu svētku modelēšanas koncertu spogulis? Varbūt kāda komponista skaņdarbs vai deja tomēr jāmet ārā?

Divus gadus ikdienā strādājot kopā ar režisoru Uģi Brikmani un visu radošo komandu, pašiem viss šausmīgi iepatīkas, tāpēc labi, ka ir reāla iespēja uz to visu paskatīties no malas. Skaidrs, ka ir jāpiedomā klāt Mežaparka mērogs un vēl dažas lietas, piemēram, ērģeles ar Ivetu Apkalnu pie tām, kuras nevaram nodrošināt ieskaņas koncertos. Nevaram arī atrādīt visu, kas attiecas uz dejām. Tomēr ar lielāko daļu programmas rituma tiekam galā. Viena skaņdarba vēl nav. Ēriks Ešenvalds vēl raksta jaukto koru uznāciena mūziku. Tas, ko nevaram modelēt, ir koru uznākšana, jo Mežaparka estrādē pēc restaurācijas būs jaunas tribīnes un piebūves.

Kādi ir secinājumi un izmaiņas?

Pēc Talsiem un Jēkabpils jau bija nozīmīgas izmaiņas saistībā ar visu tekstuālo materiālu. Diezgan pamatīgi reducējām teksta nozīmību un daudzumu, jo mūzika runā spēcīgāku valodu un dzejas vakars estrādē nesniedz vajadzīgo rezultātu. Variējam arī programmas secību un kvantitāti. Ir jābūt tā, lai cilvēkam, kurš atnāk uz koncertu, patīk ar pirmo reizi. Lai viņam nav jāklausās trīsreiz, lai kaut ko saprastu un tiktu skaidrībā par mūsu loku un programmas bloku iecerēm. Koncerta vēstījumam jābūt skaidram un saprotamam.

Līdzko paņēmām nost tekstus, mūzikas valoda runā daudz skaidrāk un kļūst redzams, kas jāmaina secībā. Noteikti klāt vairs nekas nenāks, bet nevaru kategoriski apgalvot, vai vēl ņemsim kaut ko ārā. Gala lēmums droši vien sasummēsies no visiem trim koncertiem. Plānojam arī izdot glīti iesietu Svētku grāmatu, kurā visas repertuāra dziesmas jau būs publicētas pareizā secībā. Dziedātāji to droši vien saņems, ierodoties Rīgā.

Kā koncerta programmu vērtē virsdiriģenti?

Man ir prieks, ka virsdiriģenti kolēģi nāk ar aktīvu līdzdalību un jau sajūt savu dziesmu konkrētajā laikā un vietā. Veselīga līdzdalība procesā ir ļoti vērtīga.

Kādus konkrētus jauninājumus esi ieviesis koncerta formā un saturā?

Mana ideja bija pārcelt pūtējus uz koncerta sākumu. Pūtēju orķestri pirms koncerta ir izvietoti visā estrādē un spēlē 12 minūtes (pasūtījām Valtam Pūcem četrdaļīgu uvertīru). Tikai pēc tam sākas kustība. Kad tiks ienests Dziesmu svētku karogs, visas Latvijas diriģentu koris dziedās Alfrēda Kalniņa Ave sol. Šoreiz koncertu sāks vīru kori, tas ir balstīts Dziesmu svētku vēsturiskajā tradīcijā, ko Latvijā aizsāka vīru kori. Pēc aicinājuma … nāk meitene baltās zeķēs nāks sieviešu kori, un tālāk pakāpeniski izveidosies Latvijas simbols – kopkoris. Neviens nekur prom neies, nepārkārtosies, nebūs arī atsevišķu pūtēju un deju bloku. Visas dejas, izņemot vienīgi deju Krustimi dejama, ir integrētas koru darbos.

Kori nejūtas aizvainoti tāpēc, ka svētku noslēgumkoncertā jāļauj izpausties visiem, dažkārt pat vienam folkloras ansamblim solo pie mikrofona?

Es tam negribētu piekrist, jo šajā programmā korus neviens netraucē. Tādu solopriekšnesumu šoreiz nebūs. Kokles un tautas instrumenti spēlēs gan Uģa Prauliņa Dievainēs, gan Ērika Ešenvalda interlūdijās beigās. Tā būs vairāk kā krāsa.

Kā ir pārstāvēts un atsvaidzināts Dziesmu svētku mugurkauls – latviešu kormūzikas klasikas un jau aprobēto laikmetīgo dziesmu repertuārs?

No latviešu klasikas pirmo reizi skanēs Pētera Barisona dziesma Pa zvaigžņu ceļu. Arī Artūra Feila Aiz ezera augsti kalni ir apdare, kas nav dziedāta. Imanta Kalniņa Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš no filmas Sprīdītis, kas būs jau tuvu koncerta izskaņai, ir melodija, kuru zina visi un var dziedāt gan jauns, gan vecs. Šī dziesma ir emocionāli ļoti piemērota – uz zvaigžņu mājām aizejam visi kopā. Rihards Dubra šo mūziku pārlicis tā, lai dziedātu visas koru grupas, arī vairāk nekā simt bērnu (Rīgas Doma zēnu un meiteņu kori, Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu koris). Iveta Apkalna spēlēs ērģeles, pavadošajā sastāvā ir arī zvani un lielais tamtams. Ir tapušas arī redakcijas, piemēram, Jura Karlsona Ūdens sauca, akmens vilka, ko atskaņoja 2003. gadā, kad labākie novadu kori sadziedājās ar kopkori. Arturs Maskats sacerējis Precību dziesmu, par kuru sākumā pat nedomāja, ka tā varētu skanēt Mežaparka Lielajā estrādē. Ar lielās estrādes dziesmām ir dīvaini. Kādreiz tu esi par kādu skaņdarbu pārliecināts, bet kaut kas nav iekodēts pareizi un neskan. Bet citreiz gluži otrādi – dziesma negaidot aiziet uz kopkori. Parasti vislielākās problēmas ir sameklēt labu sieviešu koru repertuāru, kurš nav garlaicīgs. Te jaunums būs Valda Zilvera dziesma Es pārsviedu zelta zirni. Jaundarbs ir arī vīru koru uznākšanas mūzika, Uģa Prauliņa Es bij’ puika: viss sākas no stabulītes un izaug līdz pilnam kopdziedājumam, atsaucoties zēnu koriem, estrādē sanāk un dzied kopā visi vīri, arī jaukto koru dziedātāji. Kopskaņa ir ļoti laba, jo jaukto koru vīri piebiedrojas ar lielu prieku.

Kas ir noteicošais – koncerta koncepcija vai dziesmu pašvērtība? Koncerta mākslinieciskais vadītājs nekļūst par režijas apkalpotāju?

Mūsu attiecības radošajā komandā ir ļoti atklātas. Uzreiz saku, ja man kaut kas nepatīk vai intuitīvi šķiet nepareizi. Dziesmu svētki ir pašvērtība pati par sevi, taču Latvijas simtgades konteksts ir spēcīgs, Zvaigžņu ceļš un tā loki (trīs Laika loki, Saules loks, Likteņa loks, Krustceles) ar dziesmām iet roku rokā. Ir dziesmas, kurām ir noteikti jāskan. Patriotiskā tēma vīru koros ir iekodēta, tās ir dziesmas, kuras vīriem patīk. Sieviešu koru repertuārs izauga no vīru un sievu koru salidojumu esences. Viss kopkora simbols – Zvaigžņu ceļa sākums – ir Dziedot dzimu, dziedot augu, arī J. Lūsēna Karoga dziesma.

Lielais Saules loks dod diezgan lielu vaļu, jo tur ir gan oriģināldziesmas, gan tautasdziesmas. Šoreiz izvēlējos mūsdienu aktīvo autoru apdares, nevis tradicionālās, visiem zināmās un tajā pašā laikā jaunatnei nezināmās dziesmas. Zelta fondu (brāļu Jurjānu, Cimzes un citu klasiķu apdares) izdziedāsim pēc koncerta beigām, sadziedāšanās daļā. Ir tikai loģiski, ka Saules loks nevar beigties citādi kā tikai ar Emiļa Melngaiļa dziesmu Jāņu vakars. Man arī bija skaidra sajūta, kam jābūt Likteņa lokā Latvijas simtgades un trimdas kontekstā. Tur nevar iztikt bez Lūcijas Garūtas un Emīla Dārziņa Lauztajām priedēm.

Bet vai koncepcijas tituldziesma, Pētera Barisona izsmalcinātā miniatūra Pa zvaigžņu ceļu, nav paņemta nosaukuma dēļ, nedomājot par atbilstību estrādes vērienam?

Ir dziesmas, kuras nedziedās visi, nedziedās B grupas kori, un šī ir viena no tām, jo izpildījuma smalkumam A grupas kvalitāte un spējas ir vairāk atbilstošas. Esmu optimists attiecībā uz šo dziesmu. Mani uzrunā šī naivā jūsma un labākie Barisona harmoniju krāsu paraugi.

Muzikālais saturs dzīvo savu dzīvi, lai kādu koncepciju tu rakstītu. Kaut kādai idejai ir jābūt, tomēr galvenais ir muzikālais saturs. Tas nosaka garastāvokli, kādā cilvēks aiziet no koncerta. Vai viņš aiziet saviļņots un apmierināts vai ne. Jābūt tādam mūzikas saturam, lai tad, ja vispār nekam nav naudas, var iet zaļā pļavā un dziedāt. Es gan piebildīšu, ka sākotnēji bija paredzēta arī ļoti skaista scenogrāfija, kuru naudas trūkuma dēļ tomēr nevar īstenot. Visa estrāde bija iecerēta kā liels šūpulis laika un likteņa lokos ar milzu arku, kurā mirdzētu zvaigznes.

Kopš Rīgas astoņsimtgades īpašā koru lielkoncerta turpinās diskusija: Dziesmu svētki vai šovs. Koncerts vai uzvedums?

Stipri mainās paaudzes un tas, ko grib redzēt jaunā paaudze. Šeit mums nekāda uzveduma nav, taču vienojošā doma ir svarīga, jo viss šis lielais kopums ir kaut kā jāvada. Vai arī mums vispār ir jāvienojas par citu modeli: vienkārši sēžam un dziedam tā, kā to dara igauņi. Vienkārši bauda dziesmu un šo brīdi, nedomājot par koncerta garumu.

Trīsdesmit sešas dziesmas koriem un arī klausītājiem nav par daudz? Koncerts atkal pārmērīgi neieilgs?

Tas ir daudz, taču 60 procentu ir jau zināmas, un ne visas ir grūtas dziesmas. Pirmais, ko cilvēki jautā, ir: cik garš būs koncerts. Koncerts ilgs trīs stundas. Spiediens uz koncerta ilgumu ir baigs, taču, manuprāt, Dziesmu svētkiem ar divām stundām būtu par maz, cilvēkiem gribētos vēl. Tāpat ir skaidrs, ka nevarēs izdziedāt visas dziesmas un izdabāt visiem nav iespējams.

Vēlamies disciplinētu klausītāju, kurš nestaigā pēc desiņām, bet cik ilgi, stāvot korī, iztiksi bez tualetes apmeklējuma?

To garu koncertu vidū ļoti veiksmīgi atrisina ar pūtēju bloku. To sauc par čuru pauzi. Šoreiz gan tādas nebūs.

Tavuprāt, Dziesmu kari tiešām varētu notikt mēnesi pirms Dziesmu svētku sākuma?

Šīs diskusijas ir pamatotas un vēl atklātas. Ceru, ka tie tomēr paliks svētku nedēļas ietvaros. Saprotams, ka šī nedēļa ir ļoti noslogota un dalībniekam būtu vairāk jājūtas kā savos svētkos, nevis kā paverdzinātiem māksliniekiem, kuri visu nedēļu mēģina no rīta līdz vakaram. Lai ļautu vairāk izbaudīt svētkus un kaut ko Rīgā apskatīt, vajadzētu atslogot dienas režīmu. Savukārt emocionālā sajūta, protams, ir cita: sabrauc starptautiska žūrija, sacenšas vislabākie kori. Bieži vien mēs vārāmies savā sulā, atrauti no realitātes, un tas, kas tajā dienā notiek konkursā Universitātes aulā, varbūt tikai mums pašiem liekas tik ļoti nozīmīgi. Vajadzētu pajautāt cilvēkiem, ko viņi vispār par to zina. Mums pašiem, bez šaubām, tā ir svarīga sastāvdaļa svētku nedēļā.

Viss atduras pret finālistu lielo skaitu. Visus noklausīties vienā dienā nav fiziski reāli. Manuprāt, laba ideja ir sadalīt koru konkursu, ieviešot pusfinālu un atstājot svētku nedēļai tikai Grand Prix izcīņu. Manuprāt, emocionālajai pusei un simboliskajai nozīmei noteikti ir lielāks svars nekā praktiskiem argumentiem.

Raimonds Pauls paudis, ka īstie, gaidītie Dziesmu svētki ir nevis noslēgumkoncertā, bet sadziedāšanās pēc tam, jo beidzot cilvēki var dziedāt to, ko vēlas.

Cilvēkiem vajag visu ko. Bet kas ir svarīgi? Svarīgi ir iemācīt jaunatnei nodziedāt Krauklīts sēž ozolā, Kur tu skriesi, vanadziņi, Rīga dimd, Tumša nakte, zaļa zāle, Mazs bij’ tēva novadiņis, Teici, teici valodiņa un citas. Tās ir dziesmas, ko mana un vecākas paaudzes zina no galvas, bet jaunatnei tās vairs nav pazīstamas, jo skolās nedzied un ne visur ir koris. Šis latviešu tautasdziesmu apdaru zelta fonds sadziedāšanās daļā būs noteikti. Par to atbild diriģenti Jānis Ozols un Juris Vaivods.

Pēc tam būs sava vieta arī ziņģei, popmūzikai un visam pārējam. Strādājot ar bērniem arī parastajā skolā, es zinu, ka Jāzepa Vītola Gaismas pili viņiem var iebarot "pa sētas durvīm". Ja ļauj viņam izpriecāties ar to, ko viņš grib dziedāt, saprot un kas viņā izraisa emocijas, viņš labprāt ņems pretī arī Gaismas pili.

Ir labi, ka Skolēnu dziesmu svētkos kopkoris dzied kopā ar jauniešu vidē populāriem Latvijas popmūziķiem?

Viss nāk un iet. Popmūzikas elki katrai paaudzei ir citi. Popmūziķus, kurus es cienu un uzskatu par grandiem, jaunieši nezina.

Iepriekšējo Dziesmu svētku veidotāji izslēdza Raimonda Paula Manai dzimtenei no svētku spēka dziesmu loka, uzskatot, ka šīs dziesmas laiks ir pagājis.

Mēs to iekļāvām, jo Manai dzimtenei ir laikmeta liecība tāpat kā Mārtiņa Brauna Mīla ir kā uguns un Zigmara Liepiņa rokopera Lāčplēsis. Emocionāli pozitīvai kulminācijai koncerta noslēgumā vajadzētu būt Imanta Kalniņa Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš, kam sekos Mārtiņa Brauna Saule. Pērkons. Daugava un Jāzepa Vītola Gaismas pils. Nekas nav iecirsts akmenī. Neesam arī spītīgi āži, kuri darīs kaut ko, kas muzikāli nerit, jo tas ir vissvarīgākais.

Patīkama atšķirība no Deju svētku veidotāju egocentriskās pozīcijas.

Vienkārši ir baigā atbildība. Ir ļoti svarīgi, lai mēs nezaudētu vienotības sajūtu ar cilvēkiem, ar kuriem kopā strādājam. Es taču nevaru nostāties pret cilvēkiem, ar kuriem ikdienā strādāju, braucot pa Latviju. Kā var izveidot Dziesmu svētku noslēgumkoncerta emociju, ja tā nav saprotama un visiem tuva? Ir jābūt sakabei. Uz papīra viss izskatās labi, taču nevar dzīvot kaut kādās abstraktās filozofiskās kategorijās, izgudrot simbolus un visu pievilkt tiem. Ir jānolaižas līdz tam, ko tu šinī brīdī saņem. Tu saņem muzikālu vēstījumu un emociju. Tam ir jābūt saprotamam, jāattīstās koncerta programmā un jānes emocionāls piepildījums.

Kā izvēlējāties virsdiriģentus? Kāds nav aizmirsts?

Mums bija liela cunftes aptauja, anketēšana. Sarežģītākais bija novilkt strīpu un stratēģiski saprast, kāds vispār būs virsdiriģentu skaits. Dominēja pārliecība, ka vairākos svētkos virsdiriģentu bijis par daudz. Tas ir gods, kas jānopelna. Svarīgi arī, kura dziesma kuram piestāv. Iejušanās katra ādā man prasīja daudzas negulētas naktis, jo katrai dziesmai un diriģentam ir savs konteksts un vēsture. Nu kurš gan cits varētu diriģēt Nāru dziesmu, ja ne Aira Birziņa, tiešākā Ausmas Derkēvicas darba turpinātāja? Raimonda Tigula Lec, saulīte! – protams, Māris Sirmais. Pats diriģēšu savus iebīdītos repertuāra jauninājumus: P. Barisona Pa zvaigžņu ceļu un I. Kalniņa Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš.

Goda virsdiriģentiem ir pa vienai dziesmai. Vairāk tikai Edgaram Račevskim un Jānim Zirnim, jo viņš ir aktīvs un ļoti populārs diriģents ne tikai sieviešu, bet arī jaukto koru vidē. Nevaru arī iedomāties, kurš gan cits, ja ne Edgars Račevskis, varētu diriģēt Lūcijas Garūtas lūgšanu Mūsu Tēvs un, protams, arī Valtera Kaminska Mūžu mūžos būs dziesma. Bet mūsu himnu, Dievs, svētī Latviju? Jānis Erenštreits, jaunās diriģentu paaudzes pamatlicējs. Goda virsdiriģentus izsauksim kopā pašā koncerta noslēgumā diriģēt Pūt, vējiņi!, katram pa pantam.

Šoreiz nav virsdiriģentu – debitantu?

Nav. Domāju, ka jauns pavērsiens noteikti būs nākamie Dziesmu svētki, jo nāk jauni, ļoti spēcīgi diriģenti, kuri uz šo pakāpienu jau stāv rindā.

Kā ar Dziesmu svētku procesa demokrātiju, diriģentu un dziedātāju iespēju ietekmēt dziesmu izvēli?

Pirms pusotra gada, kad notika visu Latvijas diriģentu konference, man bija atklāta koncerta Saules loka sadaļa. Lūdzu kolēģus piedalīties un iesūtīt mūsdienīgas latviešu tautasdziesmu apdares. Un cik es saņēmu? Tikai divus piedāvājumus! Līdzdalību ir tāda. Es paceļu karodziņu: ziniet, tas ir sūds! Bet ko es varu piedāvāt? Neko! Varu arī saprast, ka tikmēr, kamēr pats neesi iesaistīts tieši un atbildība nav uzkrauta, uzvar ikdienas aizņemtība.

Esmu daudz braukājis pa visu Latviju uz kopmēģinājumiem un redzu, ka ir ne tikai kori, kuri kaut ko nevar, bet ir daudz koru, kuri var daudz un grib vairāk. Viņi grib celt kvalitātes latiņu. Jāpabaro arī viņi. Tāpēc esam skaidri un gaiši izveidojuši koru A un B grupas, lai cienījamai kundzei tālajā ciemā vai pilsētiņā nav jādzied visgrūtākās dziesmas un jāstreso, kāds būs vērtējums skatē. Man tagad ir iespēja strādāt ar trim koriem, kuri Sing along projektā Eiropas koru olimpiādē jūlijā Rīgā ir uzņēmušies būt par pamatu Jozefa Haidna oratorijas Pasaules radīšana atskaņojumā. Viņi kolosāli dzied polifoniju vācu valodā!

Kopkorī Mežaparka estrādē viss būtu jādzied no galvas?

Es, protams, esmu par to, ka jādzied no galvas. Buršanās notīs brīžiem ir traģiska. Mēs to vērojam skatēs: kolektīvi, kas dzied no galvas, tikai iegūst. Dziedātāji mirdz, un viņiem ir kontakts ar diriģentu. Taču šodien to nevaram pieprasīt obligāti. Pavasarī Gido Kokars man teica: tu gribi par daudz demokrātiski. Vajag disciplīnu! Nevar darīt, kā varēja kādreiz, bet disciplīnai un atbildībai ir jābūt. Mums visu laiku šķiet, ka mums kaut kas pienākas. Visās sfērās. Ja kāds kaut ko neizdara, saceļam sevi debesīs un kurnam: kāpēc nav šī un kāpēc nav tā? Bet, johaidī, vispirms jāatnāk uz mēģinājumu, lai tu spētu dziesmu nodziedāt un nopelnītu godu stāvēt Lielajā estrādē, lūk, tas ir pienākums. Tāpat arī atnākt uz visiem kopmēģinājumiem novadā un Lielajā estrādē. Tā ir atbildības deva, kurai jābūt katrā dziedātājā. Jāizdara pēc vislabākās sirdsapziņas. Protams, ja dziedam ziņģes un koris ir tikai fona vokāla lomā, tad ir vienalga…

A cappella dziesmu ir pietiekami daudz, lai apliecinātu Dziesmu svētku unikālo kvalitāti, māksliniecisko vērtību?

Nu tad skaitām. Sanāk 25 a cappella dziesmas. Tātad lielākā programmas daļa.

Kāds ir mūsu koru un dziedāšanas stāvoklis emigrācijas un izglītības politikas kontekstā?

Pozitīvā lieta ir kopkora skanējums. Tas skan jauneklīgi, tajā ir foršas balsis, nav intonācijas problēmu un vecišķuma. Vīru kori sevi ļoti labi parādīja salidojumā, taču vīru balsu koros trūkst. Kad biju students, to netrūka. Ir bēdīgi, ka Talsu vīru koris Dziedonis, kurā savulaik dziedāja mans opaps, praktiski vairs neeksistē. Pāris jaukto koru pārtapuši par sieviešu koriem. Dziesmu svētku laikā gan parasti ir dalībnieku paisums, bet es jūtu, ka koru dalībnieki, kolektīvu balsts, kļūst arvien vecāki. Tomēr ir arī daudz superspēcīgu jauniešu koru. Izglītības sistēmas trūkumi, kopš jau deviņdesmitajos gados iznīcināja mūzikas stundu skaitu un skolas kora obligātumu, tagad nes augļus. Ir lietas, kuras nedrīkst ļaut izvēlēties, un nav pareizi, ka tas, vai skolā būs koris, atkarīgs no skolas vadības. Neviens taču neprasa, vai vēlies skolā mācīties matemātiku. Ir jādzied un jāmācās mūzika, tā palīdz arī visām pārējām jomām. Jāturas. Lai gan esam demogrāfiskajā bedrē, vidusskolas koru salidojumā Valmierā izdevās brīnišķīgs koncerts. Bet tas ir ķermenis bez kājām, jo problēmas ar dziedāšanas mācīšanu ir jau pamatskolā. Augļi ir acīmredzami. Piemēram, skolēns nonāk vidusskolā, ir jauktais koris. Forši, puikas un meitenes kopā dzied, es arī gribu! Bet viņš vienkārši nemāk dziedāt, jo nav to iemācījies pamatskolā, tur nav bijis kora.

Ko secini, vadot kori Valmierā?

Tur ir labi kori un diriģenti, forša konkurējoša atmosfēra. Nevaru sūdzēties, mana kora dalībnieku sarakstā ir 55 cilvēki. Ņemu gandrīz katru, kurš grib. Ja galīgi nevar, tad pats aizies, bet pārsvarā, ja cilvēks ļoti grib un pacenšas, viņš var daudz. Svarīgi, kāds katram kolektīvam ir mērķis. Riktīgi labam tautas korim ir jēga, arī sociālā jēga. Bet vienkārši nav.

Top komentāri

Vards
V
Lūdzu nesauciet nevienu koncertu par ģenerālmēģinājumu. Tas skatītājiem ir pazemojoši.
Zebiekste
Z
Interesanti, kas būtu tie rindāstāvētāji uz virsdiriģenta amatu? Ozols, Liepiņš, Cābulis? Arguments par klasiskajām tautas dziesmu apdarēm sadziedāšanās daļā, nevis koncerta programmā neiztur kritiku. Rīt brauksim klausīties!
Pūtējs!
P
...To garu koncertu vidū ļoti veiksmīgi atrisina ar pūtēju bloku. To sauc par čuru pauzi. Šoreiz gan tādas nebūs.... Normāls aizvainojums pūtējiem! Ceru, ka atvainosies mums!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja