Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar dramaturģi Justīni Kļavu. Anturāža ap Latviešiem

Dramaturģe Justīne Kļava iestājas par tiesībām remontu saukt par parastu, nevis eiroremontu, autobusā neiekāpt kā cīņas laukā un ģimeni neveidot pēc principa – kurš pār kuru valdīs

Jaunā dramaturģe Justīne Kļava, kuras autordarbs Dvēseļu utenis tikko pārliecinoši ieguva Spēlmaņu nakts Grand Prix, kopā ar režisoru Tomu Treini piedāvās uz kanonisku apgaismības laikmeta tekstu – Garlība Merķeļa Latviešiem (Die Letten, 1796. Pilnais nosaukums – Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās) – palūkoties no paradoksālās un komiskās puses. Pirmizrāde – Nacionālajā teātrī 28. martā.

Vai latvieši bija stūrī iedzīti nodzērušies nabadziņi vai viltīgi mēģināja iežēlināt dižo Merķeli, kurš toreiz bija vien ideālu pārņemts vācbaltu jauneklis.

Vēsturnieks Jānis Stradiņš Merķeļa Latviešus dēvē par "izcilu politisku pamfletu, pirmo publicistikas paraugu Baltijā ar Eiropas vērienu" (Latvijas Vēstnesis, 31.10.1996.). Laikā, kad tas vairs nav muižnieku sirdsapziņas spogulis, interesanti aizdomāties, kas ir tā dzimtbūšana, ko varam atcelt katrs sevī. Šodien.

Justīne Kļava ir sava laika un paaudzes balss teātrī, kas uzrunā arī vecākās paaudzes. Viņu nevar apmānīt ar gataviem viedokļiem, jo viņa pastāv uz savām tiesībām uzdot jautājumus. Vērīga un antropoloģiski dziļurbjoša, reizē – jauneklīgi atsperīga un "nepareiza". Sentimentālismam un jūtelībai liek pretī dzirkstošu ironiju un pašironiju, ja vajag – arī melno humoru un gaumīgu cinismu. Justīne seismiski izjūt laikmeta kroplības un pārspīlējumus, tā, piemēram, viņai ir svarīgi likt sava stāsta varonim "atriebties biezo pankūku pannai, izcepot tajā cīsiņus". Saknes burvīgajai detaļai – pieredze Šveicē, kur nav varējusi "pareizi" nomazgāt traukus, jo katrai deserta karotītei mazgājamā mašīnā bijusi sava īpaša gropīte.

Reaģējot uz mūsu tikšanās vietu – Vilhelma Ķuzes kafejnīcu –, ekspromta jautājums. Garlībs Merķelis noteikti būtu ļoti pārsteigts un priecīgs, ka kāds latvietis no "sūnu būdas", uz kuru viņš "ar skumjām aizved", tik tālu nonācis un viņam ir sava saldumu fabrika?

Jā, viņš īsti neticēja, ka mums būs sava kultūra. Merķelis bija pārliecināts, ka mēs visi eventuāli kļūsim par vāciešiem. Tas viņam būtu ļoti liels pārsteigums, ka mums ir sava kultūra, valsts, turklāt vēl diezgan veiksmīgi funkcionēt spējīga.

Vai interpretēt no jauna Merķeļa Latviešus bija jūsu iecere vai teātra piedāvājums?

Mums ar Tomu [Treini] bija skaidrs, ka gribam kaut ko darīt kopā. Latvijas valsts simtgades ietvaros tēmu loks saistījās ar kādu kanonisku latviešu literatūras darbu. Mums bija vairāki varianti, kurus piedāvājām teātrim. Mums pašiem īpaši patika Garlība Merķeļa Latviešu variants, un arī teātris mūs ļoti atbalstīja.

Savā parafrāzē spēlējaties ar laikiem un literatūras skolotājas tēlu. Kāda jums pašai ir skolas laika pieredze saistībā ar Latviešiem un pārējo obligāto literatūru?

Latviešus, protams, vajadzēja lasīt. Manuprāt, pamatskolas beigās. Tajā vecumā man bija ļoti grūti ar literatūru vispār. Obligātās literatūras sarakstā nekur sevi neredzēju. Nespēju atrast identifikācijas vietu, ar Merķeļa Latviešiem bija līdzīgi.

Iedziļinoties no jauna, kas jums atklājās citādi?

Šo darbu ir ļoti grūti lasīt, jo tas ir uzrakstīts klasicisma manierē, tur ir skaļi, lieli vārdi, sarežģītu konstrukciju teikumi. Daudz interesantāka man šķiet anturāža ap Latviešiem – kā mēs tos uztveram, interpretējam –, konteksts, kādā šis darbs ir sarakstīts. Šis bija aspekts, kuru abi ar Tomu pētījām visvairāk. Vācām materiālus, mums bija garas sarunas ar vēsturniekiem. Ļoti daudz laika pavadījām bibliotēkās.

Var pamanīt, ka ir studēti vietvārdi, arī Janīnas Kursītes Tautlietu vārdene.

Jā. Tas vairāk attiecas uz formu. Tas man bija ļoti sarežģīti, jo brīžiem likās, ka ir jāiemācās rakstīt citā valodā. Man bija jāpiemeklē pareizie vārdi. Konteksta ziņā pirmais, ko sākām pētīt, bija Merķeļa ģimene – Daniels Merķelis un viņa sieva Ģertrūde. Kāda bijusi viņu vieta sabiedrībā, kā viņi tikuši uztverti. Daniels Merķelis sabiedrībā ir bijis ļoti nemīlēts, jo viņam bijusi raksturīga slikta izturēšanās pret savas draudzes biedriem. Savukārt Garlība Merķeļa mamma ir no ļoti slavenas, aristokrātiskas dinastijas. Man pats interesantākais ir pētīt cilvēku rīcības motīvus. Manuprāt, tā ir dramaturģijas esence. Pētījām, kā Merķeļa ģimenes izcelsme ir veidojusi Garlība personību. Viņš bija ļoti jauns, kad sarakstīja Latviešus.

Divdesmit četri vai divdesmit pieci gadi?

Jā, divdesmit četri. Viņš ir bijis arī aktieris Jelgavas teātrī. Iemīlējās vienā prīmā, viss beidzās ļoti bēdīgi, kopš tā laika viņam laime ar sievietēm nekad nav izveidojusies. Pētījām, kā šis darbs ir tapis un kāpēc. Ir daudz dažādu versiju. Tā kā viņš ir bijis masonu ložas biedrs (masoni pārstāv tieši apgaismības idejas – par racionalitāti, vienlīdzību utt.), viena no versijām ir, ka Latviešus ir sarakstījuši vairāki cilvēki. Profesors Gvido Straube teica, ka veids, kādā ir uzrakstītas nodaļas grāmatas beigās, ir citā atslēgā – tās ir pirmajā personā. Tur ir aprakstītas dažādas epizodes, kurās Garlībs Merķelis pats personīgi nevarēja būt klāt. Jautājums – vai viņš viens pats sarakstīja vai autorkolektīvs? Kas norāda uz to, ka darbu varētu būt uzrakstījuši vairāki apgaismības ideju piekritēji, kuri ir likuši jaunajam cilvēkam parakstīties? Uzreiz pēc grāmatas uzrakstīšanas viņš aizbrauca uz tā laika Vācijas teritoriju. Gvido Straube izteica minējumu – izskatās, ka tas viss bijis sagatavots, lai tad, kad baltvācu muižniecības starpā sāksies ļoti liels šurumburums, Merķeli pasargātu. Tā ir viena no versijām.

Jūs vēsturnieku versijas lugā reducējat līdz "es nezinu, kā bija patiesībā".

Jā, tieši tā. Visslavenākā nodaļa par dzeršanu un visām briesmu lietām dramaturgam piedāvā visvairāk iespēju izpausties. Gribējām noskaidrot, vai tiešām tā bija. Katrs vēsturnieks teica ļoti dažādas lietas. Piemēram, XVIII gadsimtā Latvijas zemnieku vidū ir vislielākais lasītpratēju skaits. Mūsu zemnieku dzīves līmeņa rādītāji tajā laikā ir daudzreiz augstāki nekā, piemēram, Bavārijā. Kā nopratu no tā, ko stāstīja literatūrzinātnieks Pauls Daija un vēsturnieks Gvido Straube, tas ir bijis pilnīgs vājprāts. Ļoti mežonīga sabiedrība kalnu raktuvēs atšķirībā no tā, kas notika Baltijā, kur muižnieku un zemnieku bērnus laida pagalmā kopā spēlēties. Vaicājām arī, vai tā bija, ka nocirta kāju par bēgšanu no muižas. Vai bija miesassodi? Tā kā muižu sistēma bija ļoti sadrumstalota, ir ļoti grūti pateikt par vienotu līmeni. Katra muižiņa bija atsevišķa šūna. Tas atkarīgs no muižkunga, kuri bija ļoti dažādi. Pauls Daija izteicās, ka bijušas muižas, kurās dzīves līmenis bijis tik slikts, ka mēs vizuāli nevarētu atšķirt, kurš ir muižkungs un kurš – zemnieks. Piemēram, muižas ēkā iekšā nav grīdas, viss ir netīrs un dubļos. Pētnieki minēja, ka XVIII gadsimts ir brīdis, kad tas mainās. Ja ir pastāvējusi kāju nociršana un pātagošana, tad tas ir bijis pirms tam, tāpēc mums lugā ir vecmāmiņas tēls – viņa atceras šīs lietas kā reālu draudu, bet pārējie varoņi ar to realitātē nav saskārušies. Tas viņiem šķiet kā mīts.

Lugā ir replika, ka principā Merķeļa Latviešus varētu salīdzināt ar XVIII gadsimta Degpunktā – ekstremālu situāciju sakopojumu. Asprātīgs salīdzinājums, bet, cik saprotu, no vēstures faktu viedokļa arī tā ir tikai viena spilgta versija?

Jā. Pauls Daija teica, ka dzīves apstākļi, kas ir atainoti šajā darbā, ir diezgan tuvu patiesībai.

Zentai Mauriņai pieder secinājums: "Latvieši mēdz sevi uzskatīt par izredzētu vai par pazudušu tautu. Trūkst veselīgas, līdzsvarotas, mazvērtības neiedragātas pašapziņas. Trūkstot iekšējai drošībai, ir vai nu lieluma, vai mazvērtības sajūta." Kā jūs to komentētu kā 1990. gadā dzimis jauns cilvēks šodienas kontekstā?

Jā, tas ir ļoti, ļoti precīzi. Izklausās pēc agrāko laiku posttraumatiskā stresa apraksta. Tas, ko redzu apkārt sabiedrībā, ir nespēja apzināties savu patieso vērtību tieši cilvēciskā komunikācijā.

Ja pret cilvēkiem slikti izturas, viņi nepieprasa kā normu labu izturēšanos pret sevi. Piemēram, grūstīšanās sabiedriskajā transportā skaitās pilnīgi normāla parādība. Visi to pieņem. Tas vērojams saistībā ar jebko. Pirms vairākiem gadiem Latvijas televīzijā bija raidījums, kurā tika aplūkots tālsatiksmes šoferu atalgojums. Tika intervēti arodbiedrības pārstāvji, kas teica – gribam rīkot streiku, jo daudzi apstākļi darbā ir nepieņemami.

Raidījuma vadītājs gāja pie šoferiem un vaicāja – vai jūs piedalīsities streikā, lai cīnītos par savām tiesībām? Vairāki vīrieši teica – es jau neiešu… Žurnālists prasīja, kāpēc. Šoferis atbildēja – man paies visa darbadiena, lai nostreikotu, bet vienas darbadienas laikā es varu nopelnīt 20 vai 25 eiro… Cilvēki netic, ka tas ilgtermiņā atmaksāsies. Netic, ka viņi kaut ko spēj ietekmēt. Uztver par pašsaprotamu to, ka viņi ir bezspēcīgi un viņu tiesības drīkst pārkāpt un pret viņiem slikti izturēties. Nedomāju, ka tā ir nacionālās identitātes iezīme. Vairāk tas ir sociālekonomisku vēsturisku apstākļu kopums. Meklējām, kāpēc tā ir. Tā kā arī es esmu šīs sabiedrības locekle, rīkojos tāpat kā visi citi. Iekāpjot sabiedriskajā transportā, es arī jūtu mostamies gatavību kaujai. Ir kaut kādi brīži, kad apstājos – es negribu būt rupjš, nepieklājīgs cilvēks, bet kaut kādos brīžos tomēr esmu. Un tad uzdodu jautājumu – kāpēc tas tā ir? Redzu, ka arī citos cilvēkos ir īpašības, kuras visi it kā nevēlamies.

Mana paaudze pilnīgi noteikti domā, ka ar jūsu paaudzi situācija mainās – cilvēki ir sociāli aktīvāki, domā par "ekoloģisko pēdu" utt. Iespējams, redz sevi ne tikai kā latvieti, bet arī universa iedzīvotāju. Kā jūs to redzat?

Jā, kaut kādā ziņā tas mainās, bet, manuprāt, tas ir mainījies tikai pēdējā desmitgadē.

Tātad attiecināms uz vēl jaunākiem cilvēkiem par jums?

Jā, uz vēl jaunāku paaudzi. Tie ir pilnīgi citi cilvēki. Ar šiem cilvēkiem komunicējot, jūtu atšķirību. Viņi ir aktīvāki. Kaut kādos aspektos bezbailīgāki, drosmīgāki un drošāki. Viņi ļoti ātri pāriet draudzīgā komunikācijā ar vecākiem cilvēkiem. Uzreiz pāriet uz "tu" formu. Es joprojām, piemēram, pasniedzēju Lauri Gundaru uzrunāju uz jūs. Jaunākiem cilvēkiem jūsošanas problēmas nav. Viņi ļoti ātri atrod kopīgu valodu neatkarīgi no vecuma vai sociālā statusa.

Sākat ar smieklīgu ainu, kurā literatūras skolotāja Rudzīte ierosina skatīties seriālu Likteņa līdumnieki, jo tur esot labi tverts latviskuma kods. Ja nopietni – vai pati lietojat šādu jēdzienu, ko ar to saprotat, un vai, jūsuprāt, vispār ir nepieciešams meklēt "latviskuma kodu"?

Lugas dramaturģiskā uzbūve lielā mērā ir balstīta uz to, ka var meklēt, var nemeklēt, bet ir vēl citas virsvērtības. Manuprāt, svarīgi ir runāt par virsvērtībām – tiesībām, cieņu, brīvību. Latviešiem ļoti pamatoti ir bijušas bailes pazaudēt savu identitāti. Tādējādi aizmirstam par tādām lietām kā cilvēktiesības un cienīga izturēšanās pret sevi un līdzcilvēkiem. Manuprāt, latviskuma kods – lai kas tas arī būtu, katram jau ir sava interpretācija – nevar būt pašvērtība. Tā ir vērtība kontekstā.

Lugas beigas šķiet uztveramas kā jūsu dvēseles kliedziens par to, kādu gribētu redzēt savu laikabiedru.

Jā, noteikti tas tā ir. Tā kā mēs, radošā komanda, visi esam jauni cilvēki, caur šo lugu manifestēju visu pārliecību. Mani ļoti ir ietekmējis Andrusa Kivirehka Rijkuris jeb Novembris. Šo darbu izlasīju ļoti sen, bet man tas bija iespiedies atmiņā groteskajā veidā, kā viņš rāda zemnieku pasauli. Ļoti sāpīgas lietas pārvērš komēdijā. Caur smiešanos un absurditāti viņš aizved pie jautājumiem, kas ir būtiski. Man šķiet, ka humora izjūta ir viens no veselīgākajiem pieauguša cilvēka aizsardzības mehānismiem. Smiekli mūs ļoti atbruņo. Man nešķiet, ka būtu kādas lietas, par kurām nedrīkstētu smieties. Vienmēr varam atrast veidu, kā runāt ar pašironiju. Man omīte vienmēr teica – pasmejies par sevi pats, pirms par tevi pasmejas cits.

YouTube lasāt stāstu, kas skar sarežģīto paaudžu vērtību un dizaina nomaiņas procesu, kuru esat pasniegusi ļoti smieklīgi. Agrāk visu lietu mērs bija – cik ilgi pēc kaut kā stāvēts rindā, tagad – cik samaksāts. Tik precīzi! Pieminat arī sekciju – teju padomju laiku simbolu. Valdzina jūsu humors, bet gribēju tomēr pajautāt – vai kā jauns cilvēks saprotat arī emocionāli nopietno pusi, ko sevī glabā sekcijas stāsts?

Protams, loģiski. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk piefiksēju, ka kļūstu līdzīga savai mammai un omai. Šovasar Lienes ielā, kur pavadīju visu savu bērnību, – mums tur ir liels dzīvoklis – bija jātaisa remonts. Biju uzņēmusies tā nosacīto vadību. Sapratu, ka pilnīgi neko nevaru izmest ārā. Pavisam nevajadzīgi kaut kādi mani bērnības toveri, bērnu grāmatiņas – visu gribas paturēt, visam ir kaut kāda sentimentāla vērtība. Precīzi šāds simt gadu vecs galds (norāda uz kafejnīcas galdu). Mēs to stūmām, tas pārlūza uz pusēm, jo bija izpuvis. Draugi saka – jāmet ārā. Es – nē, varbūt var salīmēt? Es spēlējos zem tā galda, kad bija maziņa, man to vajag, un tā ir vērtība. Pilnībā to saprotu.

Cik daudz no personīgās pieredzes ir iekļuvis augstu novērtētajā izrādē Jubileja ’98 Daugavpils teātrī, ko veidojāt kopā ar jauno režisori Paulu Pļavnieci?

Jubilejā mazāk, jo tur pamatā ir ne tikai Tomasa Vitenberga filma Svinības/Festen, bet vispār viņa intonācija. Manas atmiņas, visticamāk, ir ienākušas mazās meitenes Janas monologos, kuros viņa stāsta, ka nesapratusi, kāpēc vecāki gribējuši, lai viņai garšotu tās ārzemju konfektes. Atceros, vecāki no Austrijas atveda Toffifee, man nenormāli negaršoja. Nē, ir jāēd! Es joprojām nespēju uz tām paskatīties.

Kā jūs ir ietekmējis profesionālais novērtējums, ko pēdējos gados esat saņēmusi par saviem darbiem Dāmas, Jubileja ’98 un Dvēseļu utenis? Tas vairāk uzmundrina vai paralizē?

Laura Gundara raidījumā Šņorbēniņi (LR3 Klasika) ir ļoti labs sākuma intro, kur Lauris saka, ka mēs katrs vienmēr gribam uztaisīt savu labāko izrādi. Šādā ziņā pēc balvām nekas nav mainījies. Man tas ir svarīgi tādā ziņā, ka citi cilvēki ir atzinuši, ka mākslinieciskā ziņā eju pareizā virzienā. Cilvēki, kas apgalvo, ka viņiem vienalga, ļoti mānās. Iespējams, zemapziņā tas ir iesējis bailes pievilt saņemto atzinību tieši tāpēc, ka es to ļoti augstu novērtēju. Atzinība ir iemesls domāt, kur es varu meklēt tālāk un piedzīvot izaugsmi. Tēmu vai formas virzienā?

Un ko jūs šobrīd uz to atbildētu? Vai turpināsit rakt ģimenes attiecību pinekļu virzienā?

Disfunkcionālas ģimenes ir visur. Arī pie draugiem Šveicē, kur liktos, ka tur jau nu gan ir paradīze zemes virsū. Uz visa pārticības fona viņiem bija ļoti liels kauns atzīties, ka viņiem tomēr iet slikti. Viņi nekad nemēdza runāt par savām problēmām. Manās draugu ģimenēs bija kaut kas ļoti baismīgs vecāku un bērnu attiecībās. Gadiem ilga nesarunāšanās. Latvijā vairāk redzu, ka viņi nerunā, nerunā, pieaug spriedze, un tad viņi sarīko skandālu. Paskandalē, un tad atkal uz kādu laiku – fū, miers! Nedomāju, ka tas ir raksturīgs tikai mums, bet arī mums. Ļoti. Ģimenēs ir patriarhāls modelis, kurā galvenā ir sieviete, un tas ir ļoti jocīgi. Tajā pašā laikā man tas liekas šausmīgi interesanti. Man bieži ir bijusi sajūta, ka nupat par šo tēmu visu esmu pateikusi. Tā man bija pēc Dāmām (Teātris TT). Tad nāca Jubileja ’98. Ģimenes attiecības ir viskomplicētākās. Jo tuvāki esam, jo sarežģītākas mūsu attiecības. Tāpēc domāju, ka gan jau tuvākajā laikā atkal uztrāpīšu kādu stīgu ģimenes jautājumā, kuru līdz šim vēl neesmu pamanījusi.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja