Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Intervija ar dzejnieku Raimondu Ķirķi. Nelīp klāt patoss

"Mūsu paaudze nav tik izteikti revolucionāra, mums nav arī tāda mērķa," saka dzejnieks un literatūrkritiķis Raimonds Ķirķis, kuru šogad Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā žūrija atzinusi par labāko jauno kritiķi

Raimonda Ķirķa recenzijas raksturo erudīcija un pamatīgums, ļoti nopietna avotu izpēte, pārdomāta struktūra un vienlaikus noslīpēts stils, asprātība un teksta elegance – ar jauniem gadiem neraksturīgi nobriedušu prātu un spriestspējām Ķirķa talants pārsteidzis Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā žūriju.

"Viņš tiecas paplašināt dzejprozas robežas, iekļaujot tajās gan liriku un prātniecību, gan intertekstuālas spēles, gan dažādu emocionālu stāvokļu dokumentāciju [..], kas atsauc atmiņā franču modernistu eksperimentus ar automātisko rakstību dažādu vielu ietekmē. No visiem krājumā iekļautajiem dzejniekiem Ķirķa poētiskās ambīcijas šķiet visnopietnākās un arī visradikālākās: mīļais, labais latviešu lasītājs, kurš aplauza zobus pret Ostupa Žestiem vai Pujāta Lampu, pēc Ķirķa cieto riekstu nobaudīšanas riskē palikt pavisam bez zobiem – var gadīties implantēt jaunu žokli," jaunākajai dzejnieku paaudzei veltītajā antoloģijā Kā pārvarēt niezi galvaskausā? (Valters Dakša, 2018) par Raimondu Ķirķi raksta Kārlis Vērdiņš.

Raimonda Ķirķa tribīnes pamatā ir punctum.lv, satori.lv un arī Radio NABA literatūras raidījums Bron-Hīts, kuru viņš vada kopā ar Lauri Veipu.

Skolas laikā topošo dzejnieku ietekmējis gan Čaks, gan Strēlerte, gan Elsbergs, gan Bārda, kura recenzijas Ķirķis atzīst par lasīšanas vērtām arī šodien.

"Vidusskolā sāku ļoti intensīvi lasīt arī jaunāko latviešu dzeju. Tas bija pavērsiena punkts," stāsta jaunais intelektuālis. KDi, pielāgojusies Raimonda eksāmenu sesijas grafikam – viņš studē kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā –, dodas uz interviju grāmatu kafejnīcā Robert’s Books, kuru laureāts izvēlējies kā sarunai tīkamu vietu.

Raimonds Ķirķis atstāj ļoti interesanta un noslēpumaina cilvēka iespaidu, jo ik pa brīdim aiz aristokrātiski inteliģentās ārienes un manierēm uzvilnī īsta ironijas pasāža, rāmi, mierīgi, bet nepārprotami, kas noslēdzas ar nelielu smīnu un smaida iezagšanos gaiši zilajās acīs, kuras varētu piederēt arī t. s. Poruka "bālajam zēnam", bet skaidrs, ka Raimonds Ķirķis tāds nu gan nav.

Nopērkam pa zaļajai tējai no NN maka un, lieki nestiepjot gumiju ar ievadfrāzēm, ķeramies pie intervijas:

Ierosinājāt satikties Robert’s Books. Vai šī jums Rīgā ir mīļa vieta? Bieži iegriežaties?

Ļoti bieži ne. Tad, kad meklēju konkrētas grāmatas, mēdzu atnākt, lai nav jāpasūta no Amazones.

Šeit atrodami arī pētījumi literatūrkritikā?

Nē, par dzeju un dzejas šeit ir diezgan maz. Cik esmu redzējis, ir tikai tīrā angļu klasika – Bleiks, Šekspīrs un tamlīdzīgi, nekā specifiskāka nav.

Kā sev atklājāt anglisko kultūrtelpu, kurā, cik ļauj spriest jūsu recenzijas, jūtaties kā zivs ūdenī? Tā ir skolas, paaudzes lieta vai tomēr jūsu personīgā īpatnība?

Man šķiet, ka visi manas paaudzes cilvēki skolā ir ļoti plaši apguvuši angļu valodu un ar interneta palīdzību – angļu vai drīzāk amerikāņu kultūru. Manu vecāku paaudze principā dzīvoja padomju kultūrtelpā, savukārt mūs ļoti spēcīgi ir ietekmējusi angļu valoda neatkarīgi no tā, vai tā nāk no Lielbritānijas vai Amerikas.

Jā, tomēr maz ticams, ka visi klasesbiedri tāpēc ir sākuši lasīt Emīliju Dikinsoni vai Viljamu Bleiku. Kas ar jums notika?

Pirmā lielā saskaršanās ar angļu kultūru man bija caur T. S. Eliotu, kad mācījos vidusskolā. Cik lasīju par klasisko modernismu, visur tika piesaukts Eliots un Ezra Paunds, visa tā brigāde, tad arī pastiprināti sāku par to interesēties. Kādā citā grāmatveikalā – Gunas grāmatas – antikvariātā Barona ielā, atradu visus Avotus. Šķirstīju un šķirstīju, un atradu Ievas Lešinskas atdzejoto Eliota Izpostīto zemi. Tas bija pirmais lielais kultūru mijiedarbes punkts. Lasīju poēmu latviski, pēc tam sāku interesēties, kā tas izklausās angliski, līdz ar to diezgan daudz iedziļinājos tā laika angļu literatūrā.

Kārlis Vērdiņš jaunākās paaudzes dzejnieku antoloģijā Kā pārvarēt niezi galvaskausā? kā jūsu poētiskos vecākus ir minējis Sen-Džonu Persu un Ingeru Kristensenu. Tā ir viņa versija, vai pats arī piekrītat?

Tas bija interesanti. Vērdiņš norādīja, ka mani agrīnākie teksti vairāk atgādina Ulda Bērziņa un franču modernistus un viņu poētiku, savukārt manus jaunākos dzejoļus salīdzināja ar šiem autoriem. Jāatzīstas, ka biju par viņiem dzirdējis, bet intensīvi nebiju lasījis. Man jau šķiet, ka Vērdiņš drīzāk mani mudināja viņus apskatīt.

Kā uztvērāt jums piešķirto jaunā kritiķa balvu? Ko jums tas nozīmē?

Ja pavisam vaļsirdīgi – kad pirms diviem gadiem balvu saņēma Edīte Tišheizere un Toms Čevers, es pirmoreiz biju balvas pasniegšanas ceremonijā un priecājos, ka ir tāda lieta kā balva kritikā. Tobrīd jau biju sācis rakstīt savas pirmās kritikas. Tas bija brīdis, kad man šķita, ka kritiku rakstīt ir vajadzīgs. Pēc gada balvu saņēma Anda Baklāne. Biju ļoti priecīgs tieši tāpēc, ka viņa raksta par literatūru. Tagad jūtos ļoti pagodināts, ka esmu uzņemts starp visiem šiem kritiķiem.

Es gan lasīju jauno dzejnieku apaļajā galdā satori.lv., kur secinājāt, ka esat pašpietiekama paaudze un, kā formulēja dzejniece un māksliniece Marija Luīze Meļķe, nejūtot "nepieciešamību patikt lielajiem". Tāpēc arī nesteidzaties izdot pirmās grāmatiņas.

Nuja. Atceros viņu to sakām un pasmīnēju pie sevis. Nevis par nepieciešamību patikt, bet izdot pirmo grāmatu. Uzaugšanas pieredze ir svarīga. Vispirms ir būtiski, lai tevi atzīst draugi un līdzbiedri. No sākuma ar viņiem kopā savā burbulītī, bet pēc tam jau ir svarīgi pieaugt, iekļauties plašākā lokā. Svarīga šī procesa sastāvdaļa ir arī pirmā grāmata. Cik man zināms, dažu tuvāko gadu laikā ir gaidāms neliels birums.

No jaunā kritiķa vienmēr gaida zināmu lecīgumu, nevis iekļaušanos "vairāk pieredzējušo" plūsmā. Kā jums pašam šķiet, vai esat vairāk opozīcijā vai mēģināt būt dialogā ar iepriekšējām paaudzēm?

Tagad varbūt nedaudz vispārināšu ārpus sevis, bet man šķiet, ka mūsu paaudze nav tik izteikti revolucionāra, un mums nav arī tāda mērķa. Pieņemu, ka iepriekšējās paaudzes tomēr ir mēģinājušas sparoties pretim iepriekšējo dzejnieku un kritiķu nospraustajiem mērķiem un viņu priekšstatiem, kā par dzeju rakstīt, savukārt mēs jau esam krietni plašākā informācijas lokā. Līdz ar to – ja mums vajadzētu pret kaut ko sacelties, tā būtu pārāk daudz. Labāk ir peldēt tajā plašumā nekā atrast kaut ko konkrētu, pret ko cīnīties.

Vai pilnīga brīvība kādreiz arī nesanervozē un nerada apjukumu? Teiksim, mana paaudze vienmēr varēs novelt vainu uz slikto Brežņeva laika izglītību, vēl iepriekšējās – uz slēgtajiem fondiem, liegto iespēju ceļot. Jums vairs nav nekādu alibi, lai izkaldinātu sevi, kā vien vēlaties. Brauc, kur gribi, skaties, ko gribi, lasi, ko gribi.

Tagad varētu moralizēt. Atceros, kaut kad vidusskolas laikā lasīju Knuta Hamsuna Klaidoņus. Hamsuns nepārtraukti moralizēja par Augusta un citu klaidoņu dzīves izvēli – viņi ir izklīduši, meklējot labāku dzīvi, bet beigās viņiem nav sakņu, un līdz ar to viņi ir izsviesti no jebkādas jēgpilnas dzīves. Tas ir didaktisks patoss, nedomāju, ka tas pašlaik vairs būtu īsti vietā, kaut apstākļi tam arī mūsdienās būtu visai piemēroti. Tas ir arī atvieglojoši, jo mums nav kaut kādu traumu, ko būtu radījis vesels laikmets. Tikai privātos gadījumos – kādam tas ir sāpīgāk, citam – mazāk sāpīgi, bet tomēr ir gana daudz brīvības, lai to varētu dziedēt, ja kaut kas tāds ir bijis.

Jūsu izdotā literatūras žurnāla Žoklis pirmajā numurā ir ilustrācija, kurā jaunā māksliniece un fotogrāfe Luīze Nežberte ir uzzīmējusi savu lidmašīnas biļeti no Londonas Lūtonas lidostas uz Reikjavīku. Kas ir tas feinākais šajā pašsaprotamajā brīvībā?

Feinākais jau, protams, ir...

Pati brīvība, ja?

Jā. Jā. Un visas iespējas, ko tā sniedz. Tomēr, ja domājam tieši par literatūru, mēs esam ārkārtīgi ierobežoti tieši valodas dēļ. Nevaru iedomāties nevienu savu draugu, kurš tagad, vienalga, lai cik labi zinātu angļu valodu, sāktu tajā rakstīt. Līdz ar to mēs esam dīvainā stāvoklī, ka mums visas durvis ir vaļā un varam apgūt bezmaz visu, kas pasaulē ir pieejams, bet tajā pašā laikā dzimtā valoda ir nozīmīga, lai cik nievājoši mēs brīžiem pret šādu paudumu izturētos. Ja man nedaudz jāpareģo nākotne, liekas, ka tas būs mūsu lielākais pārbaudījums – kā mēs spēsim uzturēt latviešu valodu un vai nezaudēsim iezīmes, ko tā sniedz. Līdz ar brīvību mums ir liela atbildība. Ja arī mēs paši to neizvēlamies, tā tomēr pastāv.

Vai jūs izjūtat valodas apdraudējumu?

Es to neizjūtu, kā to varbūt izjūt daži politiķi, proti, kā ideoloģisku lietu, bet vairāk kā pienākumu pret vēsturi un svarīgu sastāvdaļu gan savā personiskajā dzīvē, gan kultūrā, kurā esmu izaudzis. Ja valoda tiek atmesta, tā ir nodevība pret vēsturi un dažādām personām, kas mūs ir veidojušas, bet, no otras puses, ja raugās globāli – it kā nevajadzētu sevi šaustīt ar dažu miljonu, pat mazāk, interesēm.

Savu grāmatu angliski gribētu redzēt?

Nu, jā. Tā jau ir daļa no procesa un arī daļa no latviešu valodas veidošanas. Ja grāmata tiek tulkota, tai jau sākotnēji ir jābūt gana labā latviešu valodā, lai pēc tam būtu labi tulkojama citās valodās.

Jums ir dubultidentitāte – esat gan dzejnieks, gan literatūras kritiķis. Tā ir sena tradīcija ne tikai Latvijā. Kā jūs komentētu iemeslus?Teātrī, piemēram, būtu grūti iedomāties, ka aktrise vienlaikus būtu arī kritiķe un otrādi.

Tieši domāju, cik tas būtu interesanti, ja Vladislavs Nastavševs rakstītu par Elmāra Seņkova izrādēm vai otrādi. Varbūt izklausās nedaudz augstprātīgi un pretrunīgi, bet pret dzeju analītiski lielākoties spēj izturēties tikai paši dzejnieki, jo viņi paši ir piedzīvojuši gan rakstīšanas procesu, gan visas sekas, kas no tā izriet. Līdz ar to viņiem ir iestrādāti kaut kādi domāšanas mehānismi, kas palīdz dzeju atklāt un analizēt. Savukārt cilvēki, kuri daudz lasa dzeju, spēj to novērtēt un paust viedokli, bet dziļāku analīzi tomēr nevar sniegt. Bet to nevar vispārināt. Ir jau arī tādi kritiķi, kas to spēj, paši nerakstot dzeju vai prozu.

Vai jums reizumis intelektuālā bagāža un indeve analītiski reflektēt par dzeju netraucē būt gana spontānam un instinktīvam radot? Pārlasīju Lorkas lekcijas, kurās viņš saka, ka "kailais instinkts iedvesma ir dzejnieka galvenais ierocis". Vai varbūt tieši otrādi – palīdz?

Nav jau tā, ka es būtu viengabalains cilvēks, kuram ir tikai analītiskais prāts un nav instinktu. Tas jau viens otru neizslēdz. Abu pušu – ja to var dalīt divās daļās – pilnveidošana ir dzejnieka iezīme. Dzejai jau nav jābūt tikai klaji emocionālai, intuitīvai un instinktos balstītai. Ir arī daudzas citas dzejas formas, īpaši jau XX gadsimtā, kad šādi emocionāli impulsi tiek uzskatīti par absolūti mazvērtīgiem dzejas rakstīšanai. Ja man subjektīvi jāsaka par savu dzeju, cenšos to veidot ļoti daudzos slāņos. Cenšos iekodēt gan ļoti subjektīvu emocionālu pārdzīvojumu, gan tādu, kas citos varbūt kaut ko var raisīt, gan intelektuālas atsauces un rotaļas ar tekstu, gan klaju, sausi analītisku darbu ar tekstu. Cenšos to visu veidot kā līdzās pastāvošas lietas, kas raisās manā prātā. Mērķis ir – lai tekstam nebūtu iespējams tikai viens lasījums.

Kā jūs pats uztverat kritiku?

Neesmu vēl nekādu dižo kritiku pieredzējis. No saviem draugiem to labprāt gaidu. Brīžiem pat cilvēkus provocēju kaut ko pateikt, tas varbūt šķiet nedaudz egoistiski un uzmācīgi. Klasiskais priekšstats varētu būt, ka cenšos izdīkt kaut kādu atzinību.

Bet gribas vienkārši zināt?

Jā, gribas, lai par to reflektē un pastāsta, ko cilvēki ir izlasījuši vai nav. Ja mani kritizē atsevišķos vārdos, frāzēs vai saukļos, to līdz galam nopietni neuztveru. Gaidu vairāk strukturētu pieeju.

Kā kritiķis – ko jūs uzskatāt par labu tekstu? Vai ir iespējams definēt kādus vienojošus kritērijus? Kad jums uzmetas zosāda?

Zosāda man ir uzmetusies, tikai lasot prozu. Spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus man ir sagādājusi tikai proza un dramaturģija. Ja apzinos, ka man būs jāraksta, mēģinu izturēties vēsi, tas daļēji laupa dzejas lasīšanas prieku. To, vai kādā tekstā ir labas kvalitātes vai kaut kas ir galīgi salaists grīstē, varu saprast tikai pēc plašākas iedziļināšanās. Nav tā, ka izlasu no krājuma vienu dzejoli un saprotu, ka viss krājums ir norakstāms. Ir jāskatās viss krājuma konteksts – gan autora pārējā daiļrade, gan vēl plašāk – laika konteksts. Rakstot recenzijas, izturos pret to kā pret darbu, nevis kā pret hobiju vai jebko citu. Lai tas būtu vērtīgs ne tikai tajā brīdī, kad esmu uzrakstījis kritiku, bet arī pēc ilgāka laika, kad varbūt potenciāli tiks meklēta informācija par kādu grāmatu. Pats vēl neesmu uztaisījis tādu desmit punktu kritēriju sarakstu, bet to būtu vērts kādā brīdī izdarīt. Šobrīd man ir kaut kāds platonisks ideāls, kādai ir jābūt dzejai, – bet pats to vēl neesmu noformulējis – un pēc tā arī dzeju kritizēju.

Un tomēr – ko jūs uzskatāt par meistarību?

Tas varētu būt vairāku faktoru kopums. Pirmkārt, kā amatniekam vispār strādāt ar tekstu, nevis kaut ko uzšņāpt un uzskatīt par dzeju tāpēc, ka tas ir uzrakstīts verlibrā un izskatās pēc dzejoļa, bet tāpēc, ka tur ir bijis mērķtiecīgs darbs ar tekstu. Otrs varētu būt – arī subjektīvi – dzejas vērtība ārpus paša dzejoļa, ka tur ir atklāts kaut kas nedaudz vispārinātāks un dziļāks par pašu tekstu. Vai nu tā būtu cilvēka būtība, vai cilvēka stāvoklis, vai risināti kādi sociāli vai pat politiski jautājumi. Trešais, pēc kā varētu vērtēt, vai dzeja ir kvalitatīva, cik tā veiksmīgi strādā ar tradīciju. Cik labi tai pretojas, apspēlē vai iegulst vai tieši neiegulst. Kādas ir attiecības ar to, kas ir bijis uzrakstīts pirms tam.

Kā ir dzīvot jaunam māksliniekam XXI gadsimtā, kad sakrātā kultūras bagāža ir tik milzīga? Vai nav sajūtas, ka viss jau ir bijis un jebkas ir tikai atkārtošanās vai replika? Piemēram, kas šodien, jūsuprāt, mākslā uzskatāms par avangardisku vai eksperimentālu? Vai ir iespējams uztaisīt kaut ko īsteni traku, kas jau nebūtu darīts?

Domāju, ka Eināra Pelša dzeja ir diezgan novatoriska un tas ir jaunatklājums, ja ne globālā mērogā, tad vismaz Latvijā. Pieņemu, ka rotaļāšanās ar dažādiem medijiem varētu būt tas, kas varētu atsvaidzināt izpratni par dzeju. Uzsvars, iespējams, būtu liekams tieši uz dzejas atrašanos ārpus ierastām dzejas robežām. Liela daļa autoru izvēlas iet vienkāršāko ceļu – rakstīt verlibrā, kur ir rindās salauztas frāzes tā, lai vismaz no ārpus izskatītos pēc dzejas, un saturu veido spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, kas arī klasiski tiek uzskatīts par dzejas pirmpamatu. Tomēr līdzās tam ir daudz citu formu un veidu, kā dzejai atklāties. Bet novatorismam arī nevajadzētu būt pašmērķim, nedzīvojam taču vairs postmodernismā. Runājot par eksperimentiem – 1906. gadā tika publicēts pirmais dadaisma dzejolis. Tā autors ir Klenders (īstajā vārdā Alfrēds Veinbergs). Respektīvi, dadaisms ir dzimis Latvijā, nevis, kā mums māca, – Šveicē. Viņam ir viens dzejolis ar nosaukumu Dzejols, kurā dadaistu garā ir savirknētas bezjēdzīgas zilbes ar krusteniskajām atskaņām un beigās pievienots post scriptum – "domāju, ka šis dzejols nepārkāps preses likumus". No sava laika satīras Klenders jau bija izveidojis nelielu dadaismu.

Abi ar jauno dzejnieku Kirilu Ēci katrs izdodat pa žurnālam, jums – Žoklis, viņam – Ķīlis. Vērdiņš tos bija nodēvējis par pagrīdes izdevumiem. Kā tur ir ar to pagrīdi?

Mūsdienās jau pagrīde vairs neeksistē, vismaz rakstītajam vārdam. Kaut kādas pagrīdes jau eksistē, bet tur ir iesaistītas citas vielas. Žoklis un Ķīlis iznāca gandrīz vienlaicīgi, bet nesaistīti viens ar otru. Nebija pat iecerēti kā kaut kādi radinieki. Nezinu par Ēča impulsiem, bet man kopā ar Rihardu Raudoni un Gunti Kursišu tā bija spontāna saruna – tikko bija beigušies Latvju Teksti, un naivi izdomājām, ka kaut kas jātaisa. Protams, ne tādā mērogā kā Latvju Teksti, bet vismaz kaut kas nedaudz. Bija plānots, ka Žoklis iznāks uz dadaisma simtgadi, bet iznāca uz 101. gadu. Tā nedaudz bija mūsu plānošanas vaina, bet dadaisma gadījumā tas varētu kaut kā attaisnoties. Sākotnējo ieceri diktēja mežonīgs impulss, bet pēc tam man radās iekšējs konflikts, ka gribu to darīt nedaudz nopietnāk, nekā bija sanācis. Tādā gadījumā tur vajag ieguldīt arī nopietnāku darbu. Ne man uzreiz bija tādas spējas, ne citiem. Līdz ar to Žoklis ir nonācis strupceļā. Pieņemu, ka kādā brīdī tas būs jāatdzīvina. Cerams, Ķīlis varēs izaugt un būs žurnāls, kas varēs eksistēt par abiem. Tagad arī zīnu kultūra ir attīstījusies. Ja mēs tālāk veidotu Žokli, būtu jāatrod veids, kā tas atšķirtos no visas plašās zīnu izveidotās gultnes, bet tad tas atkal nevar būt līdz galam nopietns literatūras žurnāls. Rīvēšanās starp šīm abām galējībām šobrīd procesu ir nedaudz nomākusi.

Vai jums ir interesanti piedalīties pašreizējos literatūras procesa notikumos, piemēram, Dzejas dienās?

Jā, bet tajā pašā laikā tā ir nodeva tradīcijai – atnākt un nolasīt Dzejas dienās kādu dzejolīti. Lielākais process tomēr notiek ārpus Dzejas dienām. Nav kā padomju laikos, kad visu gadu tiek rakstīts, lai tad Dzejas dienās varētu parādīt visu savu talantu un spējas. Tagad kultūras dzīve ir paplašinājusies un ieguvusi dažādas formas.

Ko jums dod darbs Raiņa un Aspazijas muzejā? Vai atrodat viņu personībās un tekstos kaut ko sev ierosinošu, vai muzejs jums ir vienkārši maizes darbs?

Daļēji tas ir maizes darbs. Kopš pamatskolas un vēlāk arī vidusskolā tiku slānīts ar Raini. Ar Aspaziju mazāk, tas manī raisīja lielākas simpātijas tieši pret viņu. Aspazijas agrīnās lugas un dzeja kaut kādā ziņā agrāk man bija visnotaļ svarīgas. Nu jau vairs neizjūtu ietekmi, ko Aspazija uz mani ir atstājusi. Ar Raini tomēr gribas kaut kādā veidā izrēķināties. Nevis norādīt viņam vietu (smejas), bet... Principā visiem literātiem, kas ir bijuši pēc Raiņa, ar viņu ir bijušas kaut kādas attiecības. Tagad esmu tajā attiecību posmā, kad cenšos saprast, kādas tās būs nākotnē.

Nabaga Rainis.

Jā, tā ir. Pats vainīgs, ka gribēja 300 gadu dzīvot.

Vai par Uldi Bērziņu var teikt, ka viņš jums ir autoritāte? Vai tās ir kāda cita veida attiecības?

Ja man ir kāda autoritāte, tad Uldis Bērziņš varētu būt gandrīz vienīgais.

Tas neizslēdz, ka recenzijā par Idillēm esat sadevis pa mizu arī viņam, norādot, ka "draud iestrēgšana". Nodomāju – tam puisim gan ir dūša!

Jā, tas bija par viņa pēdējo grāmatu Idilles, bet Uldis Bērziņš arī pats intervijā Egīlam Zirnim atzina, ka šī ir viņa pirmā grāmata, kurā viņš nenāk ar uzstādījumu – tagad teikšu lielo vārdu kādā plašākā diskusijā. Šī viņam jau bija nogludinātāka dzeja, ne tik aktīva. Mani ar Uldi Bērziņu saista arī Tuvo Austrumu valodas, piemēram, viņš man ir palīdzējis ar persiešu valodu, dodot gan grāmatas, gan citādu atbalstu. Starp daudzajām Bērziņa iemītajām takām esmu apņēmies turpināt tieši šo.

Vai jūs piederat arī pie Preiļu konceptuālistiem, un kas tas īsti ir?

Tā ir grupa, kas tika nodibināta, lai apgūtu Eiropas Savienības finansiālos līdzekļus. Raiņa un Aspazijas mājā 4. janvārī notika Preiļu konceptuālisma dzejas prezentācija, kurā prezentējām, kas ir Preiļu konceptuālisms, un sniedzām dažus piemērus, kā tas izklausās. Svarīgi ir minēt, ka pirms Preiļu konceptuālistiem lielākā daļa literātu ir atradušies dadaisma ietekmē, ko mēs centīsimies gāzt. Ir plānots attīstīt mūsu darbību un turpināt to darīt Latvijas reģionālajos novados un veicināt to kultūras attīstību, kā arī iziet starptautiskā arēnā (svinīgi nopietnā balsī, kas beidzas ar smiekliem).

Kādas ir jūsu attiecības ar Normunda Naumaņa personību? Vai viņa raksti jūs ir ietekmējuši?

Kad Naumanis aktīvi rakstīja, biju vēl maziņš un negāju aktīvi uz teātri. Tā pieredze man diemžēl ir izpalikusi. Vienubrīd lasīju viņa slejas, kas ir apkopotas grāmatā Kultūrnieze. No turienes esmu daudz ko mācījies, rakstot kritiku. Ja ne vispārīgus principus, kā to darīt, tad vismaz atsevišķus izteiksmes paņēmienus. Brīžiem esmu centies to slepeni ievīt savos tekstos. Kad dzirdu runājam par Naumaņa personību un darbu kritikā, man ir zaudējuma sajūta, ka neesmu pats to piedzīvojis. Tagad censties lasīt viņa kritikas šķiet kaut kā muļķīgi, jo neesmu redzējis izrādes. Protams, amata prasmi varētu apgūt, tomēr daļēji tā būtu vēstures rekonstruēšana kaut kādu iedomātu mērķu dēļ, tāds kā viltojums, lai izcīnītu tieši to pašu, ko Naumanis nozīmē viņa laikabiedriem. Kritika, protams, ir vērtīga arī pēc uzrakstīšanas, bet, šķiet, esmu piedzimis par vēlu, lai pilnībā uzķertu Naumaņa savdabību.

Jūs vēl ilgi sauks par jauno dzejnieku paaudzi. Varbūt šobrīd vēl pietrūkst laika distances, lai meklētu kopsakarības. Un tomēr – kā citi lai labāk saprot 1997. gadā dzimušos? Kas ir tas, kas jums vienmēr būs kopīgs, savējais, kas jūs ir veidojis?

Mūs noteikti vieno tas, ka esam auguši kopā ar internetu, kas mums ir radījis brīvības izjūtu vai brīvības ilūziju. Tas vēl būs jāsaprot. Vēl noteikti arī angļu valodas spēcīgā ietekme. Artis Ostups pēdējā laikā bieži atsaucas uz Ģertrūdes Stainas teikto – katra jauna paaudze nespēj sevi adekvāti novērtēt tāpēc, ka ir tik ļoti aizņemta ar iepriekšējo paaudžu veikumu. Es arī šobrīd jūtos tā, ka ir jāpaiet kādam laikam, lai varētu skrupulozi pateikt, kas tad mūs vieno vai atšķir no citām, iepriekšējām paaudzēm.

Ko nosaka tas, ka esat pirmā paaudze, kas vairs nav dzīvojusi padomju formācijā un kam visu notikumu skatīšana Latvijas sāpīgās vēstures kontekstā vairs nav tik pašsaprotama?

Iespējams, esam pirmā paaudze, kas uz to var skatīties objektīvi bez saviem emocionālajiem pārdzīvojumiem. Lai gan – ne gluži mēs, bet varbūt nākamā paaudze. Mums vēl ir dzīvi mūsu vecvecāki. Mans vecaistēvs bērnību pavadīja Sibīrijā. Viņš joprojām ir dzīvs, un tas ir klātesošs manā dzīvē. Es arī vēl neesmu līdz galam objektīvs šajos jautājumos. Pateicīgi gan ir tas, ka mums nelīp klāt patoss par pārestībām, kas ir nodarītas latviešu tautai. Mēs pret to esam vēsāki, lai gan brīžam tas arī mūs spēj ietekmēt gan emocionāli, gan intelektuāli. Tomēr ir izveidojusies robežšķirtne. Mūsu otrais Žokļa numurs bija plānots tieši par šo tēmu – kā ir dzīvot pēcpadomju stāvoklī, nekad to nepieredzējušam.

Uztaisiet gan, tas būtu ļoti interesanti.

Jā, būs jācenšas.

Ja es jums pāradresētu kinodokumentālista Jura Podnieka 1987. gadā jauniešiem filmā uzdoto hrestomātisko jautājumu – vai viegli būt jaunam?

Es domāju, ka jā.

Tad labi, paldies, šis bija pēdējais jautājums.

Nav sajūtas, ka mums vilktos kaut kas milzīgs iepakaļ. Atceros, Mārai Zālītei bija dzejolis, kā viņa dusmojas uz iepriekšējām paaudzēm, ka tās ir savārījušas tos lielos sūdus un ka viņai tas tagad ir jāstrebj.

Jums vairs nav tās strēbšanas sajūtas?

Jā, tas nav tik nomācoši un vispārēji. Pagātne šķiet atkāpusies nākotnes priekšā.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja