Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar komponistu Mārtiņu Braunu. Varu iemaukt un pakutināt

"Ko tu te tagad lecies, ka esi pirmais… Kāds tu esi pirmais? Tas ir tāds laiks, ar ko tev ir paveicies. Man pašam tie ir veci lauri, un sen bija laiks kaut ko jaunu, vēl labāku uzrakstīt," saka komponists Mārtiņš Brauns.

Laiks pirms valsts simtgades komponistam Mārtiņam Braunam bija gana noslogots. Dažos no koncertiem viņš pats piedalījās un arī pārējos izskanēja Mārtiņa Brauna dziesmas – Arēnā Rīga notikušajā dižkoncertā Latvijas gadsimts tā ir Saule. Pērkons. Daugava, kas nav minēta programmiņā, bet skan beigās kā piedeva, arī koncertā Mīlestības vārdā. 18+ pie Nacionālās bibliotēkas komponista daiļrade pataupīta uz finālu, un koncerta veidotāja Jāņa Šipkēvica izvēle kritusi uz Mīla ir kā uguns no Mārtiņa Brauna grupas Sīpoli repertuāra. Šogad tapis, izdots un jau pārdots kora mūzikas disks Rainis. Brauns. Daugava. Tā programma, pāraranžēta tikai vīru korim, izskanēja koncertā Pēterbaznīcā valsts simtgades dienā. Paralēli notika gatavošanās Igo koncertiem, jo Mārtiņš Brauns ir autors dziedātāja pēdējo gadu programmas daļai Ūdens.

Radio SWH organizētajā tautas balsojumā par simts visu laiku populārākajām latviešu dziesmām pirmajā vietā bija viņa Saule. Pērkons. Daugava. Šogad iznākusi grāmata Saule. Mārtiņš. Daugava, kurā Gundegas Blumbergas redakcijā lasāmas Otto Ozola sarunas ar komponistu.

4. decembrī VEF kultūras pilī notiks Edgara Liepiņa 90 gadu jubilejas koncerts, kurā skanēs Raimonda Paula, Jura Kulakova un Mārtiņa Brauna speciāli Edgaram Liepiņam rakstītās dziesmas, kuras dziedās Zigfrīds Muktupāvels, Olga Stupiņa, Inta Gudovska un Anita Levša. Ar vienu vai divām dziesmām Mārtiņš Brauns piedalīsies Mikrofona aptaujas 50 gadu jubilejas koncertā 30. novembrī VEF kultūras pilī un 1. decembrī Rēzeknes Gorā.

Tavs disks Daugava esot pārdots. Tas ir gandrīz neticami šādai – kora – mūzikai.

Droši vien izpirka, jo bija Dziesmu svētki. Tas ir foršs darbiņš. Diriģents Sigvards Kļava jau baigais malacis. Ieraksts pilnīgi jauns, bet viens ir dokumentāls, ko Sigvards drusku patīrīja. Mums Pēterbaznīcā bija koncerts ar jauniešu kori Pali pirms apmēram divdesmit gadiem. Pali ņēma to Daugavu, un tur pa vidu bija viens tāds gabals, kas citās Daugavās nekur nav – tāds Kalns ar stīgu orķestra zemajām stīgām – seši vai cik čelli, kādi četri kontrabasi – wooi-džin-džai-džin-dži – šitā spēlē, un aktieris Voldemārs Karpačs tur ir pusiedziedājis pusierunājis tādā šausmīgi zemā, tad kliedzošā balsī – vispār suģestējoši. Tas gabals bija visu laiku laukā, jo ko tad stīgu orķestri sauksi, un ar sintiņiem to nekā nevar dabūt – sanāk kaut kas prasts un sūdīgs.

Naktī, pirms braucu pie tevis, noskatījos vienu filmu ar tavu mūziku – ievadā skan klavieru bass un tādas draudīgas vijoles, klab papēži, atveras un noklaudz durvis. Vai vari atcerēties tādu filmu? Apstākļu sakritība. 1987.

Āaa – Vija Beinerte!

Filmā arī Sīpoli kādā krogā redzami spēlējam.

Ak tā? Es jau vairs neatceros to visu. Man ir vairāk nekā divsimt filmu. To saskaitīja viena mana bērna mamma apmēram pirms divdesmit gadiem. Un vairāk nekā divsimt teātra izrāžu. Es pats tādu skaitli neatcerētos, bet tas tā pamazām – ieskaitot multenes, dokumentālās, ieskaitot tādus podus kā… Es taču Zīgeristam rakstīju, kad viņš tur taisīja kaut kādus kritiskos apskatus par Rīgu. Tad bija tā: sestdien man pasaka, ka pirmdien vajag, un otrdien ej uz kasi. Tās bija mazas naudiņas, bet regulāras. Iedod to ķini, un tūlīt arī ķeries klāt – uz tādiem sintiņiem, kādi man tobrīd bija, kaut neviens jau nebija slikts.

Tagad vairs neprogrammēju, bet agrāk tās skaņas pats taisīju – elpoju mikrofonā, pēc tam to elpu paņēmu oktāvu zemāk un visādus semplus veidoju.

Bija laiks, kad patika piņķerēties, taisīt skaņu un kaifot par to – vai, cik forša skaņa! Vecākiem un visiem, kas tur mājās dzīvoja, likās – idiots. Sēž mājās – tī tī tī tē tū tī tē tē tū te tē tū – un šitā, kad tev kādas četras piecas stundas pīkstina otrā istabā, tur jau nojūgties var, kad tur tāds idiots ir, bet toties tu sameklē skaņu, kādas citam nav.

Nuja, svarīgi, lai rodas kaut kas tāds, ko vari izdarīt tikai tu.

Jā, tikai es, un tikai tev. Citam atkal man būs cits garastāvoklis, un es to darīšu citādi.

Tagad, kad man ar kori ir mēģinājumi, es diriģentus parasti brīdinu, ka divreiz vienādi nespēlēšu.

Ir kaut kādi nosacījumi, kuri jāievēro, teiksim, ja tā ir divtakts, tad ir jābūt divām taktīm. Bet kur tā iespēle būs – cik ātri un vai augšā, apakšā vai kā viņa būs – tas būs tā, kā man tajā brīdī ienāks galvā un kā es jutīšu, ka tā iet kopā ar kori labāk. Veči jau ir pieraduši – visi, kas ar mani šancē, arī rokmūziķi ir pieraduši.

Tur arī ir tēma, kas jāievēro, noteikumi un forma, bet šajā vietā es tev dodu brīvību. Ja esi slikts mūziķis, es tev uzrakstīšu notis. Sūdīgi ir atspēlēt, bet jēga ir, kad tu radi tajā brīdī. Pienāk man soliņš, un es... nespēlēju… Baigi podīgi sanāk – tukšums baigi interesantais! Lūk, visādas šitādas idejas. Vai kad spēlē blūzu – jūti, ka tava fantāzija beidzas, un tas, ko tu tālāk spēlēsi, būs tikai pirkstu kustināšana, bet tu paskaties uz otru un atdod, lai viņš turpina. Savā starpā kontaktējas ar acīm, ar augumu, ar visu ko.

Man žēl, ka tagad ļoti reti ir grupas. Galīgi iesācēji vēl ir grupiņas, bet, kā viņš sāk labi spēlēt, tā spēlē televīzijā, tur, tur, tur un tur… Viņš vairs nav grupā! Un līdz ar to tā spēka vairs nav. Un cauri ar to ir! Viss ir pēc standarta – pareizi nospēlēts. Viss ir vietā, bet tu neattīsties savā čaļu barā. Man tā nav bijis, bet ir tādas grupas, kur arī vārdus dziesmām paši kopā veido, turklāt dziļus un foršus vārdus. Man tāda laime nav bijusi sadarboties grupā tekstu veidošanā. Ir daži teksti pašam – daži galīgi stulbi un muļķīgi, bet tīšām muļķīgi, un daži ir ar Uģi Brikmani, kad kopā štukojām Rīgai 800 mūziku. Vārdi "dzīvosim vēl vienreiz mēs" ir diezgan universāli – gan kā "dzīvosim labāk", ko jebkuram dzērājam pirmdienas rītā gribas teikt, bet kaut kādiem hinduistiem tā ir reinkarnācijas ideja.

Rīgai 800 diskā ļoti labi derēja, ka pieliki tur klāt Sīpolu svītu Alberts otrajā daļā.

Jā, tas tur varēja būt. To paveco ierakstu pieliku klāt tā iemesla dēļ, ka bija kaut kāds standarts – diskam ir jābūt tik un tik garam, un nevar būt trīsdesmit minūtes.

Tad nu beidzot puse no tās vecās Sīpolu plates pirmo reizi tika izdota diskā. Niks man reiz stāstīja, ka jūs abi baigi negribējāt studijas ierakstus, tāpēc tu neesot piekritis nevienam izdevējam, lai vecos Sīpolu ierakstus atkārtoti izdod CD.

Bija tie izdevēji, jā. Taču man ir žēl, ka tad, kad man bija simtiem koncertu pa laukiem, bieži vien veči lūdzās pieslēgties pie pults, lai varētu savā kasetniekā ierakstīt. Man to ierakstu nav, jo tos būtu nesalīdzināmi interesantāk tagad klausīties, nekā tā laika radio studijas ierakstus, jo radio viss ir kastrēts. Tie ieraksti ir pārāk sterili, jo atbilst kaut kādiem kvalitātes kritērijiem.

Tajā laikā tev jebkurš ierēdnis varēja pateikt – ja ģitārai uzlikts overdraivs, tas ir kroplis, un ar kropļiem mūziku nevar pieņemt. Vai, ja tur dziedot drusku ieķērcies, tad tev pie kakla ārsta ir jāiet.

Nika vairs nav, Aiva Brauna arī sen nedzied. Kā tagad uzstājies?

Tagad koncertēju pārsvarā viens vai divatā ar Ievu Sutugovu. Vislabāk jau bija divatā ar Niku (Niks Matvejevs, Sīpolu dziedātājs un basģitārists – U. R.) – kolosāli. Tagad, kad viens uzstājos, tad pārsvarā instrumentāli, bet arī dziedu. Es arī saku, ka komponistam piedos, jo pats uzskatu: ko nu es tur dziedu? Varu nodziedāt vienu frāzi no gabala un, ja gabals ir melodisks, tālāk spēlēt to instrumentāli. Nav problēmas, ka es nodziedu: "Es nepazīstu tevi…." Un tālāk: tā da da da da dī… Tālāk viss gabals ir zināms. Kamēr tu šo spēli spēlē – Dvēselīti es tagad parasti spēlēju tikai instrumentāli, jo Niks bija labākais, kurš varēja to nodziedāt. Ko nu es teikšu kaut kādas bēru runas koncerta vidū? Taču varu pieminēt, ka tā ir Nika dziesma, ko es tagad spēlēšu. Un tad es aicinu publiku pēdējā pantā dziedāt. Nospēlēju visu gabalu instrumentāli, mazliet pavēršos pret publiku, cilvēki sāk dziedāt, es spēlēju pavadījumu, un tā mēs to dziesmu nobeidzam. Tāda laba atrakcija.

Aivas Braunas reiz Sīpolos dziedāto Daugaviņu jau arī droši vien nedziedi.

To, ja pats atskaņoju, tikai absolūti instrumentāli. Tas ir tāds materiāls, kurā ir baigi viegli improvizēt. Baigi forši var rotaļāties un meditēt desmit minūšu, bet es tā nedaru. Iztieku ar trim četrām. Dziedājušas Daugaviņu ir gan Ieva Sutugova, gan Zane Gudrā. Forši dziedājušas. Bet Aiva... Ja viņa nav dziedājusi gandrīz četrdesmit gadu, tad skaidrs, ka tur nekas nevar būt. Jebkurš dziedātājs, ja gadu nedzied, jau ir pagalam. Pēc tam paiet gads vai divi, lai atgūtu formu. Ar fizisko tu vairs nepaņemsi, kad esi divdesmit gadu vecāks. Tev ir jādod vokālā kvalitāte.

Večiem laikam vieglāk. Šarls Aznavūrs nesen nomira 94 gados, piecas dienas pēc sava pēdējā koncerta.

Diriģentiem ir kolosāli! Daži ir tik laimīgi, ka uz skatuves noliek karoti. Diriģē savu pēdējo gabalu un nokrīti – gatavs. Super! Kur vēl skaistāku un labāku nāvi var vēlēties? To jau var saprast, jo diriģenti visu laiku – gribi vai negribi – ar fizkultūru nodarbojas, līdz ar to ir sportiskāki nekā citi mūziķi, tāpēc veselība normāla un dzīvo ilgi. Ja piemetas kādas kaites, tā ir cita lieta, bet normāli bioloģiski diriģents ar savu vingrošanu vai kustēšanos savu organismu uztur kārtībā.

Vai sen zināji, ka Saule. Pērkons. Daugava tajā Radio SWH dziesmu aptaujā uzvarēs?

Uzzināju, kad filmēja 18. novembra raidījumu, bet lūdza turēt līdz tai dienai muti. Kaut kur Dvēselīte arī mētājas, bet es nezinu, pa kurām vietām. Bet uzrakstīju es to – fui, cik sen – pirms simt gadiem. Pirmoreiz tā parādījās korī Sindi putnu dārzs, bet lielākā mērogā, ja nekļūdos, tad Erenštreits (diriģents Jānis Erenštreits – U. R.) to, riskēdams ar savu karjeru, jo toreiz vēl bija zovieti, ielika skolnieku dziesmu svētkos, tā ka pirmoreiz to dziedāja bērni. Turklāt ar visu pantiņu, kur "Saule lika dieviņam, lai tas rada Daugaviņ". Es pēc tam to izņēmu ārā, jo biju tāds jaunizcepts kristietis un diezgan konservatīvs kā visi jaunizceptie.

Likās, kas tā var būt par aplamību, ka "saule lika dieviņam", – man nepatika tas pants, un ņēmu to ārā, bet tagad es tā neizturos pret to, un nekādu pretenziju pret to pantu nav, jo tā ir mūsu bērnība un saknes. No otras puses, bez šī panta dziesma ir nopietnāka, himniskāka, nav tikai tāda folkloristiski bērnišķīga, turklāt tīri muzikāli ar septiņiem pantiem pietiek, un, liekot astoto vēl klāt, tā muzikālā forma ir mazlietiņ par garu. Tieši tā dramaturģija, kur ir divi pianissimo, divi klusi panti, pēc tam mauc trešo, pēc tam atkal piedziedājums kluss, viss tas forte–piano– forte, tā līnija, kāds viņš muzikāli ir – septiņos pantos tas vislabāk iekļaujas, tāpat kā septiņu ceturtdaļu ritms. Tas ir tāds ritms, kas ir nedemokrātisks un cilvēkiem faktiski septiņās ceturtdaļās nekas nepielec, bet Saule pieleca. Tas ir interesanti.

Forši, ka tā dziesma tautas balsojumā ir kļuvusi par labāko, jo tur varēja būt arī kāda Prāta vētras vai Dona dziesma, kas tagad vispopulārākie.

Ne tikai tas. Tās taču ir gadsimta dziesmas! Tur man tādi morāliskie – kā var būt Saule. Pērkons. Daugava pirmajā vietā, ja ir Gaismas pils? Manējie ir bērna, sliņķa – un es sevi vēl visvisādi varu nosaukt – šļupsti, salīdzinot ar tādiem darbiem, ko ir radījuši Dārziņš, Vītols. Melngailis.

Un tad man ir drusku tādas kompleksainas sajūtas – ko tu te tagad lecies, ka esi pirmais… Kāds tu esi pirmais? Tas ir tāds laiks, ar ko tev ir paveicies.

Man pašam tie ir veci lauri, un sen bija laiks kaut ko jaunu, vēl labāku uzrakstīt. Tā nav, ka es nerakstu, – es rakstu un ceru, ka nākamajos Dziesmu svētkos būs tas, ko esmu uzrakstījis. Lai kori iemīļotu, man tagad jādod diriģentiem un jāskatās, vai cilvēki to grib.

Kā katalāņi tika pie tavas dziesmas?

Bija tā – Radio koris bija Barselonā. Viņiem bijusi saruna par neatkarību, un šie prasījuši, kā mums, latviešiem (jo katalāņi atbalstīja mūsu Baltijas ceļu), tur tā dziesmotā revolūcija un kā mums izdevās brīviem būt. Un tad viņiem koristi stāstīja: mums bija dziesmas un ar tām gājām, bez ieročiem utt. Tad katalāņi saka: vai nevar viņiem parādīt tās atmodas dziesmas? Aizsūtīja trīs vai vairāk dziesmu, un viņi prasīja, vai varētu to Sauli paņemt sev. Diriģents prasīja, vai es atļauju. Es saku, ka ar prieku. Tad viņi paņēma savu dzejnieku klasiķi, jo jēgas viņiem tulkot vārdus nebija – dzirdēju, ka viņiem licies tā dīvaini, ka mūsu atmodas laika dziesma, pat himna, ir par tādām meteoroloģiskām tēmām – par laikapstākļiem.

Laikam viņiem tā simbolika citāda, un šī atgādina kaut kādas weather.com laika ziņas. Līdz ar to tas teksts ir pavisam par citu tēmu – kaut kas par to, ka tagad ir īstais laiks atmodai un brīvības iegūšanai. Mūsējo, it sevišķi ministra Edgara Rinkēviča, gļēvums atbalstīt katalāņus nav smuka rīcība – viņi atbalstīja Baltijas ceļu, un Latvija tagad oficiāli neliekas ne zinis. Domāju, ka šeit varēja nedzīvot tādās bailēs, bet droši vien ārlietu ministram ir par savu ādu jāsargās. Es domāju, ka katalāņiem tagad vajadzēja just Latvijas atbalstu.

Dižkoncertā Latvijas gadsimts dziesmas Saule. Pērkons. Daugava programmiņā nebija, bet beigās koris sāka to dziedāt un pārējie pievienojās – zāle un visi solisti.

Jā, varbūt tiešām neparedzēti? Es arī parasti visās programmās pa kluso sagatavoju piedevas, ko pataupu. Ja galīgi nekā nav un vēl kaut ko vajag, es saku: sabojāsim koncertu, un nodziedu Mammu, es gribu. Tāds stulbums riktīgs!

Stulbās dziesmas jau arī vajadzīgas.

Protams, vajag stulbās. Tāds tas ir – no teātra izrādes ņemts, kur jaunieši spēlē vecākus un vecīši bērnus. Ir daudzi gabali, kas ir aizmirsti un vispār nav zināmi. Arī dažas dziesmas, kas man pašam ļoti patīk, bet ko es neatceros. Man tā ir, ka viss – nav, aizlidoja. Ej nu tagad gaidi, kad būsi citā dimensijā, kur tu to atkal sadzirdēsi! Tas, ko Sīpoli tagad spēlē, protams, ir, bet tādu lietu kā Kukuša balādes, ko ieskaņojām pat ar Akvārija (Borisa Grebenščikova grupa Aquarium – U. R.) cilvēkiem kopā, vairs nav. Es radio prasīju – viņiem nav. Man arī nav. Tad ir gabals, ko esmu pa pusei aizmirsis. Kukuša sprediķis cūkām: "Ko lūrat jūs, netīrās barokļa cūkas / Ai, degsit jūs uguņu ellē / Kad jūs ar salmiem svilinās / Pacelsies dūmi līdz pat Anglijai / Pusi Eiropas piesmirdinās." Tas bija tāds it kā antikomunistisks dzejolis. Tā varēja teikt.

Vārdus, lūk, labi atceries. Mūziku ne?

Daļēji. Un vēl ko atceros – īsi pirms tam, kad es pa purnu dabūju barikāžu laikā – riktīgi, pat slimnīcā nonācu, bet es dzēru arī tad… Es to nodziedāju televīzijā viens pats. Ar nosaukumu Kukuša sprediķis cūkām vai Cūkas – varbūt tas kaut kur televīzijas arhīvos ir? Jo toreiz barikāžu laikā es atnācu uz televīziju un to nodziedāju. Vārdu autors bija Martinaitis – leitis (Marcēlijs Martinaitis – U. R.). Tulkojis Māris Čaklais. Tur ir pēcnāves ārija – kukutis tagad ir nomiris, skatās, kā viņa mantas visas sadala, – varbūt cilvēkiem liksies, kam tas vajadzīgs. Varbūt mūsdienu lietišķā cilvēka vērtību sistēmā tas vairs neiekļautos?

Bezgala daudz mūzikas man bija – diezgan viegli mani varēja paraut uz mūzikas rakstīšanu, daudz bija teātrim Kabata. Tagad es nerakstītu divdesmit izrādēm katru reizi pa piecdesmit cilvēku publikai, ko rezultātā tikai viens tūkstotis redzēja. Es rakstīju CD iekšā fonogrammas, un aktieri dziedāja. Katrā izrādē pa divdesmit dziesmām, un arī teksti bija mani, jo tos bija sarakstījis cits autors, bet es sapratu, ka tie neder, jo nav dramaturģiski. Piemēram, ja tu ej slēpties un dziedi: "Es eju slēpties", tas ir pakaļā. Ja tu ej slēpties, tad labāk dziedi: "Klusāk, klusāk" vai "Mums nav laika vairs", kas papildina vai iedod saturu, kāpēc tu slēpies. Vai, piemēram, "šodien jāmācās no zosīm, zemāk palidosim". Tas arī ir ar galiem. Daudz kas ir ar galiem, bet varbūt tā arī vajag.

Tagad viss tiek piefiksēts.

Pasaule ir piesārņota ne tikai ar papīru un plastmasu, bet arī ar gleznām, mūziku un dzejoļiem. Tas ir diezgan pamatīgs piesārņojums, jo kāda garantija, ka tie labākie no sārņiem paliks? Es nezinu, bet varbūt jāpaliek tam, kas paliks?

Man vislabāk patīk pilnīgi akustiski koncerti, bet tie tagad notiek tik reti.

Man bija tas prieks galīgi bez apskaņošanas uzstāties ar Niku divatā. Ar klavierēm. Mauciens un arī klusā dziedāšana. Ja mēs tikām pie labām lielām klavierēm klāt, tur es varu iemaukt un varu pakutināt, jo dinamiskā gradācija daudz lielāka nekā caur pastiprināšanu, kur limiteri visu kompresē. Es atceros, kad vēl Inese Zagorska bija Baltā flīģeļa direktore un mūs ar Niku uzaicināja Siguldā spēlēt divatā divdaļīgā koncertā, bija baigi skaisti! Nekādas apskaņošanas. Niks dziedāja, es spēlēju klavieres, zāle pilna, beigās zāle uz ragiem, un mēs paši arī ļoti gandarīti, ka visu var izdarīt tik labi.

Jā, un viss ir atkarīgs tikai no jums. Nevis vēl kāds starpnieks skaņotājs pa vidu.

Tev līdz ausīm nonāk nevis papīra membrānas svārstības, bet tas gaiss, ko esmu ievibrējis. Atkal jau atšķirība. Es praktizēju gandrīz visur, ja nepiespiež, ar publiku runāt bez mikrofona. Paņemu mikrofonu nost un tad runāju ar cilvēkiem – cita lieta. Ar mikrofonu – tur jau izveidojas kaut kāda barjera. Tāpēc es nemīlu lielās zāles – tur, būdams uz skatuves, es uzskatu, ka publika nav cilvēki, bet gaļa.

Maksimālais publikas skaits ir Nacionālais teātris un Opera, kur es varu uzrunāt kaut vai ar pastiprinātāju, toties varu paskatīties acīs pat balkonā sēdošajiem. Mums ir kontakts. Viens klausās tā, otrs šitā, tam es pateikšu to, tam šito, bet, kad man tur ir pieci vai desmit tūkstoši… Izņēmums ir Dziesmu svētki – tā ir cita lieta. Vai rokkoncerts milzīgā zālē – tur lielu lomu spēlē arī publikas savstarpējā seksualitāte. Kad tu brauc uz koncertu ne tikai klausīties, kā, piemēram, Džegers dzied, bet varbūt tur satiksi kādu, kuru pēc tam varēsi aizvest uz kaut kurieni, vai turpat uz vietas arī… Tā kopā būšana tur ir drusciņ citāda, tas nav, kad eju tīri uz koncertu. Vai, ja es eju uz dārgu koncertu, visi tūkstoši, kas tur apkārt, arī būs diezgan turīgi, tātad man būs ar viņiem arī labs kontakts. Manā subjektīvi netaisnīgajā uztverē pusotrs tūkstotis ir maksimālais cilvēku skaits, kam es gribētu spēlēt. Man ļoti patīk spēlēt piecdesmit cilvēkiem. Tad man ir ļoti labas attiecības ar viņiem. Tas ir tīrais cilvēciskais kontakts, dzīvais – tas ir burvīgi.

Top komentāri

MŪZIKAS sen vairs nav.
M
Dievs klusē un bez Dieva mūzikas nevar būt, jo tā bija pie Viņa pirms pasaules radīšanas. Ir liels grēks mēslus un troksni kā mūziku definēt, un tas ir grēks, kas netiks piedots nekad.
Alla Borisovna
A
Jā, viņš ir īsts muzīķis. Lai viņam laba veselība.
Vecs rokeris
V
Kops septiņdesmitajiem kad nomira ROKS, Mārtiņš ir kā svaiguma vilnis Latvijas rokmūzikā. Uz visādu paulu un raču fona.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 330

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja