Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Intervija ar mākslinieci Viju Celmiņu. Es par to visu cenšos nedomāt

Visu dzīvi esmu veltījusi šim noslēpumam – darbam ar uztveri un radīšanai. Saruna ar gleznotāju Viju Celmiņu viņas darbnīcā Ņujorkā

Decembrī Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā SFMOMA tika atklāta Vijas Celmiņas retrospekcija Fiksēt attēlu atmiņā/To Fix the Image in Memory, kura būs skatāma līdz 31. martam. Ekspozīcijā apkopots 140 darbu, kas tapuši sešos gadu desmitos un aptver visus mākslinieces daiļrades posmus. Šis ir SFMOMA un Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzeja kopīgi īstenots projekts. Vēlāk izstāde dosies uz Ontārio Mākslas galeriju Toronto, kur būs aplūkojama no 4. maija līdz 4. augustam, un Ņujorkas muzeju The Met Breuer, kur tā notiks no 24. septembra līdz 2020. gada 12. janvārim. Dažus retrospekcijā iekļautos objektus un gleznas redzējām 2014. gadā Vijas Celmiņas izstādē Dubultā realitāte muzejā Rīgas birža.  

Pērn 25. oktobrī gleznotāja svinēja astoņdesmit gadu jubileju. Jau septiņdesmit gadu Vija Celmiņa dzīvo ASV. Neilgi pirms retrospekcijas atklāšanas viņa sniedza interviju KDi. Mūsu saruna notika mākslinieces darbnīcā Soho Ņujorkā.  

Jūsu retrospekcijā Sanfrancisko ir 140 darbu.

Tik daudz?! Tu joko? Nemaz nezināju, ka esmu radījusi tik daudz darbu.

Kāpēc jums ir svarīga šī izstāde?

Tāpēc, ka esmu veca. Tās ir beigas. Es vairs nevēlos tik lielas izstādes. Tas ir pārāk nogurdinoši un traumatiski. Man jau ir bijis daudz retrospekciju, tu droši vien esi redzējis manu izstāžu sarakstu. Bijis daudz izstāžu Eiropā, vairākas retrospekcijas šeit Amerikā. Pārāk daudz. Šīs tiešām ir beigas.

Turpmāk izstādīsiet darbus tikai Ņujorkas galerijā Matthew Marks, ar kuru tagad sadarbojaties?

Jā, būs izstādes galerijā un varbūt vēl kaut kur. Esmu ļoti apmierināta ar to, kā strādā Matthew Marks, mani darbi ar tās starpniecību nonākuši labās kolekcijās.

ASV tiek atklāti jauni interesanti muzeji, piemēram, Glenstone Potomakā Mērilendā (muzeju izveidojis amerikāņu miljardieris kolekcionārs Mičels Reilss – J. J.). Katram māksliniekam tajā tiek atvēlēta atsevišķa telpa paviljons – Robertam Goberam, Čārlzam Rejam, Onam Kavaram, Sajam Tvomblijam, Pipiloti Ristai un citiem. Muzejā ir arī kopīga telpa, kurā tiek eksponēti dažādu autoru darbi. Glenstone dibinātājam ir daži mani darbi, tie iekļauti jaunajā retrospekcijā.

Kāda bija jūsu galvenā ideja, kad iecerējāt šo retrospekciju?

Es to neiecerēju! Tā bija Sanfrancisko Modernās mākslas muzeja iniciatīva. Jau pirms dažiem gadiem muzejs gribēja parādīt manu darbu, bet es negribēju. Rīkot retrospekciju ir briesmīgi.

Kas tur tik briesmīgs?

Ir jāiegulda pārāk daudz darba. Mani pārņem nemiers. Visu laiku ir jādzīvo ar uztraukuma sajūtu. Es nevaru gleznot, man ir jāiet cauri visiem darbiem, visiem materiāliem, jāpārlasa visi teksti. Jāpiedalās ekspozīcijas iekārtošanā. Visas šīs lietas... Ļoti slikti. Man tiešām nevajadzētu to darīt.

Muzejs vēlējās rīkot izstādi jau agrāk, taču es to visu laiku atliku. Tagad tā beidzot notiek. Nezinu, kas no tā visa sanāks. Pēc tam izstāde viesosies Toronto un Ņujorkā. Šeit Ņujorkā daži nav redzējuši manus darbus vienkopus, varbūt tikai vienu izstādi galerijā. Galerists Deivids Makī, ar kuru sadarbojos iepriekš, ir mazāk agresīvs mākslas tirgū nekā mans pašreizējais galerists Metjū Mārkss. Metjū zina, kā panākt to, ko viņš vēlas. Viņš prot izdarīt spiedienu.

Man bija sadarbības piedāvājumi arī no citām galerijām, piemēram, David Zwirner un Hauser & Wirth. Tās ir vēl agresīvākas, un es negribēju ar tām strādāt. Man patīk Metjū Mārkss, taču viņam vajadzētu pārstāvēt vairāk gleznotāju. Viņam ir daži ļoti dīvaini mākslinieki.

Kāpēc retrospekcijai esat izvēlējusies nosaukumu Fiksēt attēlu atmiņā?

Tā nav mana, bet muzeja izvēle. Man nav nekas pret šo nosaukumu, tas šķiet atbilstošs. (Tēlniecības darbu Fiksēt attēlu atmiņā I–XI (1977–1982) veido vienpadsmit Vijas Celmiņas Ņūmeksikā atrastu akmeņu un vienpadsmit identisku bronzas atlējumu, kurus māksliniece skrupulozi apgleznojusi, precīzi atkārtojot akmeņu dabisko rakstu – J. J.) Akmeņu bronzas kopijas apgleznotas atkal un atkal, un tajā atklājas manas attiecības ar darbu. Strādājot ar akmeņiem, izdomāju šo nosaukumu. Muzejs to izvēlējās retrospekcijas nosaukumam, un es piekritu. Man patīk, ka tas neko pārāk daudz neizskaidro, taču paredz ielūkošanos. Tas mudina pacensties kaut ko saskatīt. Šajā darbā vēlējos fiksēt attēlu, taču katru reizi, apgleznojot akmeni, mēģināju to nedaudz mainīt. Tā rodas gandrīz fiziskas klātbūtnes sajūta darbā. Labi izdevies darbs vienmēr manifestē savu klātbūtni.

Darbu sērijā Fiksēt attēlu atmiņā ir arī citi akmeņu pāri. Agrīnos eksemplārus es radīju ik pēc divām dienām, jo mani interesēja šie tēli. Vēlāk mani arvien vairāk sāka interesēt vērošana un tas, kā tiek izjusta krāsa, kā es varu padarīt formu stipru un pamatīgu. Esmu pamatīgas formas gleznotāja. Vienvārdsakot, uzskatu, ka retrospekcijas nosaukums ir pietiekami labs. Dažreiz izstādēm tiek izdomāti šausmīgi nosaukumi!         

Edam Rušejam ir darbs I Don’t Want No Retrospective/Es negribu retrospekciju. To jums pateiks gandrīz jebkurš mākslinieks. Domāju, ka Brūss Naumans arī negribēja retrospekciju (pašreiz Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA un tā filiālē MoMA PS1 notiek Brūsa Naumana retrospekcija Disappearing ActsJ. J.), bet to organizē citi cilvēki. Brūsam tikai jāierodas uz dažiem vakariem, un pēc tam viņš var atgriezties mājās Ņūmeksikā. Viņam nav labi ar veselību, un viņa sievai arī.  

Vai jūsu atmiņā ir fiksēts daudz attēlu?

Es tos fiksēju, kad gleznoju. Manā atmiņā nav fiksēts vairāk attēlu kā tavējā. Tev tur droši vien ir miljons attēlu.

Man tomēr ir interesanti uzzināt par jūsu atmiņu.

Es nezinu. Par to katrs var domāt pats. Man patīk gan trīsdimensiju tēli, gan plakani tēli. Dažreiz gleznā ir tēli, kas spiež uz gleznu, burtiski laužas no tās ārā, tie "izkrīt" no gleznas. Un tas viss ir uzgleznots, parasti ļoti rūpīgi, vairākos slāņos, atkal un atkal.

Kāds bija retrospekcijas veidošanas princips?

Mans darbs ir pārstāvēts pilnā spektrā – no vienkāršām agrīnajām gleznām, objektiem, darbiem, kuros bez komentāra tiek "dokumentēta" citu priekšmetu virsma, līdz jaunākajām gleznām. Manā daiļradē notikušas daudzas pārmaiņas. Gleznas kļuvušas hermētiskas, galvenais tajās ir pats radīšanas process, it kā nebūtu nekādu ideju. Tikai skatīšanās un radīšana. Apliecinājums tam, ka esam dzīvi, – mēs skatāmies un radām.

ASV man nav bijis tik plašas izstādes vairāk nekā divdesmit piecus gadus. Redzēsim, vai cilvēki par to runās, vai viņiem būs interesanti, vai viņi pamanīs visas šīs pārmaiņas, jo tagad cilvēki vairs neskatās pārāk dziļi. Viņi visu grib ātri: atnāk un aiziet. Taču vienmēr ir pietiekami daudz tādu, kuri ir spējīgi ieskatīties. Redzēsim, kāda būs uzņemšana un atsauksmes.    

Tagad pasaulē ir miljoniem mākslinieku, agrāk bija daudz mazāk, jo šī profesija prasīja noteiktu meistarību un prasmes. Pašlaik prasmes vairs nav vajadzīgas, tikai vēlme būt māksliniekam. Daži mākslinieki ir intelektuāli, bet viņiem nav prasmju. Citi ir prasmīgi, taču viņi ir neinteresanti, triviāli. Daudzus motivē nauda, statuss, slava. Mani nekas no tā neinteresē.

Man darbnīcā palīdz daži jauni mākslinieki. Viņiem ir ārkārtīgi grūti piesaistīt sev uzmanību, lai kāds vispār paskatītos uz viņu darbiem, nemaz nerunājot par iespēju sarīkot izstādi. Pat ja notiek izstāde, atnāk tikai draugi un neviens cits. Vai Latvijā ir līdzīgi? Taču daži mākslinieki strādā kā īsti uzņēmēji, viņi piedāvā to, kas viņiem labi sanāk, varbūt talantam vairs nav nozīmes.             

Zini, esmu veca, mani tas vairs tik ļoti neinteresē. Nē, nu kā… Interesē, bet arī neinteresē. Cenšos dzīvot pēc iespējas veselīgāk, vēlos būt tuvāk dabai, pastrādāt savā dārzā. Gribu radīt darbus, kuri varbūt aizceļos tur, kur pati neesmu bijusi.  

Es neesmu slavenība. Cilvēki zina manu darbu, taču es nekad pārāk daudz neesmu nodarbojusies ar PR. Tam nav nozīmes. Skatīsimies, kas tagad notiks ar šo izstādi. Vai tā šķitīs interesanta, vai tomēr teiks "atkal tas pats". Vieniem patiks, citiem ne – kā tas vienmēr notiek.

Vai jūs joprojām uztrauc, kā tiek uzņemtas jūsu izstādes un ko cilvēki domā par jūsu mākslu?         

Mani tik daudz neuztrauc uzņemšana, cik uztrauc nievājoša attieksme pret darbu. Gribas, lai par mākslu vēl kāds varētu izteikties inteliģenti, ne tikai es, kaut gan nezinu, vai es par to izsakos pietiekami inteliģenti... Gribas pārliecināties, ka kāds tajā darbā spēj kaut ko saskatīt.  

Izstādes katalogam esejas uzrakstījuši pieci mākslas zinātnieki, un daži ļoti labi uztvēruši manu mākslu. Tas mani pārsteidza. Es jau trīsdesmit septiņus gadus dzīvoju Ņujorkā. Lielā mērā dziļas, būtiskas pārmaiņas manā darbā ir notikušas tieši Ņujorkā, tie ir bijuši nopietni pavērsieni. Šeit strādāju galvenokārt darbnīcā, savukārt, kad dzīvoju Kalifornijā, mans darbs bija cieši saistīts ar dabu.

Mans galvenais tēls Kalifornijā bija okeāns, es dzīvoju pašā krastā. Vēl viens nozīmīgs Kalifornijas tēls – tuksnesis, gandrīz halucinogēns. Tā bija kā halucinogēnu vērojumu skola, jo tuksnesī viss ir divējāds. Lietas, kuras šķiet mazas, patiesībā ir lielākas. Lietas, kuras izskatās tuvu, patiesībā ir tālāk, un otrādi. Tādas savādas lietas. Skats tuksnesī bieži ir skaidrs, gaisma arī ir īpatnēji skaidra. Dažādu lietu uztvere attiecībā pret to izvietojumu nepārtraukti mainās. Mani tas iedvesmoja.  

Strādājot Ņujorkā, vairāk esmu pievērsusies attiecībām starp objektu un gleznu. Objekti ārpus gleznas, objekti gleznā. Pati glezna kā objekts. Daudzi mākslinieki, īpaši konceptuālisti, mēdza to nopelt, uzskatot gleznu par "vēl vienu objektu". Taču tas nav vienkārši vēl viens objekts. Tas ir objekts, kas satur lielu, spēcīgu aktivitāti, tas satur domas. Tā ir gan refleksija par vēsturi, gan tas, kas ir pašā māksliniekā, viņa ķermenī un viņa spējā to ienest darbā. Šim objektam ir īpaša saikne ar vienu cilvēku – mākslinieku.

Ceru, ka visas pārmaiņas, kas sešos gadu desmitos notikušas manā mākslā, ir ieraugāmas retrospekcijā. Izstādē var pamanīt lietas, kuras man allaž ir bijušas raksturīgas, – manās gleznās redzat masu, nevis līniju. Mazu pieskārienu, nevis lielu žestu. Lielus žestus atļāvos tikai studiju gados. Izstādē var sekot līdzi, kā padziļinājusies mana glezniecības izjūta un ko man vispār nozīmē glezniecība.   

Manas gleznas ir jāaplūko, kad tās ir pie sienas. Tās nevar planēt gaisā. Gleznojot rēķinos ar to, ka darbs būs pie sienas, tāpēc domāju par proporcijām, kā glezna mijiedarbojas ar sienu un skatītāja ķermeni.

Tikko pirms intervijas jūs man teicāt, ka darbus, kurus veido atrastas un speciāli izgatavotas, apgleznotas skolas tāfeles, uzskatāt par saviem "romantiskākajiem darbiem". Ko jūs ar to domājat?

Par romantisko aspektu uzskatu tieši to, ka šajos darbos es precīzi dokumentēju atrasto tāfeļu struktūru. Dažas no tām ir simt gadu vecas. Visu jau ir izdarījis laiks, un tāfeles satur šo laiku. Putekļi, netīrumi, švīkas, skrāpējumi, rāmji, kokgriezums – tie ir tādi efekti un elementi, kādus es nekad nebūtu iekļāvusi savās gleznās. Taču vecajās tāfelēs tas viss ir, un es atdarinu šos objektus, kādi tie ir. Man tas patīk – tas ir viltīgs un jautrs veids, kā darīt to, ko es citādi nebūtu darījusi.

Vai jūsu darbi ir emocionāli?

Mani neinteresē demonstrēt savas emocijas un izpaust sevi mākslā. Manā darbā noteicošais ir uztvere. Ja manā daiļradē ir kādas emocijas, tās ir jūtamas apņēmībā pabeigt darbu, kā esmu to iecerējusi, lai tas būtu tik pilnīgs, cik iespējams. Šī uzticība darbam noteikti paredz zināmas emocijas.  

Jūs tiešām nemēģināt izpaust sevi mākslā?

Nē, nē.  

Daudzi domā, ka mākslas būtība ir saistīta ar pašizteiksmi.

Lai viņi tā domā.

Kāda, jūsuprāt, ir mākslas būtība?

Visu dzīvi esmu veltījusi šim noslēpumam – darbam ar uztveri un radīšanai. Esmu centusies nepadarīt savu darbu banālu un panākt, lai gleznām būtu klātbūtnes efekts. Gribētos domāt, ka tēli, kurus esmu radījusi, ir tikpat klātesoši un reāli telpā, cik klātesošs un reāls var būt objekts ārpus mākslas darba. Es šo klātbūtni esmu iebūvējusi plaknē.  

Kad runājām par Brūsu Naumanu, jūs teicāt, ka viņa mākslā visu nosaka idejas, savukārt glezniecībā tā nav un jūsu glezniecība nav cieši saistīta ar idejām.

Labi, varbūt arī Brūsa Naumana daiļradē idejas nenosaka pilnīgi visu.

Kāda ir ideju loma jūsu glezniecībā?

Man ir dažas idejas. Apgalvojums, ka glezniecībā nav daudz ideju, arī ir ideja. Glezniecības vēsturē ir bijušas lielas idejas. Viena no tām – perspektīvas izgudrojums. Ideja, kurai esmu uzticīga, ir saistīta ar to, ka, lai gan glezna atspoguļo kaut ko ārpusēju, galvenā joprojām ir pati glezna un tās radīšanas process un jums ir jāskatās uz gleznu, nevis apkārt.

Neesmu piederīga kādam stilam, savā darbā necenšos neko pierādīt. Man ir šī mazā hermētiskā ideja, varbūt tā pat nav ideja, tas ir tas, ar ko saskaras ikviens mākslinieks, un es tam esmu padziļināti pievērsusies, lai fiksētu attēlu atmiņā. Man glezniecība nozīmē darbu ar divdimensionālu plakni. Gleznas ir plakanas, tām var paiet garām, tās it kā nekas nav. Glezna ir gan ilūzija, gan realitāte. Daži gleznotāji mēģina radīt trīsdimensionālus darbus, veidojot no plaknēm dažādas formas. Mani tas nekad nav interesējis, šie darbi sāk atgādināt skulptūras un zaudē to, ko es visaugstāk vērtēju glezniecībā. Strādājot divās dimensijās, mākslinieks spēj panākt triju dimensiju efektu.

Jūsu retrospekcija būs aplūkojama tikai Ziemeļamerikā – Sanfrancisko, Toronto un Ņujorkā. Eiropā to neredzēsim, jo muzeji un kolekcionāri, kuriem pieder ekspozīcijā iekļautie darbi, nevēlas tos aizdot un šķirties no tiem pārāk ilgu laiku.

Jā, tā ir, cilvēki un institūcijas nelabprāt aizdod darbus. Privātkolekcionāri dzīvo ar šīm gleznām, viņiem tās ir jānoņem no sienas un jāaizdod uz gadu vai diviem. Viņi nezina, kas un kā ņemsies ar šiem darbiem, un viņi tos nevienam negrib dot.  

Teicāt, ka jūsu Ņujorkas galerists Metjū Mārkss mākslas tirgū strādā agresīvi un prot izdarīt spiedienu. Kā tas izpaužas?

Metjū vēlas no manis saņemt jaunus darbus. Viņš cer, ka es visu laiku strādāšu. Metjū grib, lai es būtu aktīva un piedalītos izstādēs. Domāju, ka viņš no manis daudz ko gaida. Viņam ir lielas cerības. Metjū ir galerists ar tvērienu. Viņš nepārdod darbus kuram katram, viņš vēlas pārliecināties, kura cilvēka rokās nonāks darbs. Viņš personiski pazīst pircējus un zina, kādi darbi viņiem ir un kādu darbu viņiem nav. Viņš vēlas būt drošs, ka klients pēc dažiem gadiem neizliks šo darbu izsolē. Metjū par mākslu prasa lielu naudu, nepārdod darbus saviem draugiem. Viņš cenšas pārdot tādiem cilvēkiem, kuri spēj novērtēt mākslu un ir tai uzticīgi.

Pasaule ir pārpildīta ar mākslu. Ņujorkas Modernās mākslas muzejam MoMA ir nepieciešama jauna ēka, visas krātuves ir pilnas, tajās ir tūkstošiem vienību. Kāpēc tā notiek? Mecenāts vai kolekcionārs iegādājas darbu, pēc kāda laika nodod to kādam lielam muzejam un saņem nodokļu atvieglojumus. Muzejs saņem darbu par brīvu, viss turpmākais ir atkarīgs no kuratoriem, vai viņi vēlēsies to eksponēt kontekstā ar citiem darbiem un iekļaut kādā izstādē. Visbiežāk darbs nonāk krātuvē. Muzejs tik un tā ir ieinteresēts paņemt darbu, jo īpaši, ja mākslinieks ir slavens. Es esmu labi zināma gan Ziemeļamerikā, gan Eiropā.

Visos muzejos krātuves ir pārpildītas, tā ir šokējoša situācija, ka lielākā daļa darbu atrodas kaut kur pazemē un tos neviens neredz. Katram prominentam muzejam darbu ir daudz vairāk, nekā tas jebkad būs spējīgs parādīt. Jā, šad tad ekspozīcija tiek mainīta, muzeji rīko savu krājumu tematiskās izstādes, kuras bieži nav inteliģenti veidotas: dažādās kombinācijās tiek salikti darbi, jo kādam kuratoram šķiet, ka tie sader kopā. Manus darbus iekļaut šādās izstādēs ir diezgan sarežģīti, jo mana māksla nav tik atvērta, tā ir hermētiska. Es neesmu no tiem māksliniekiem, ko var grozīt dažādos kontekstos un pielaikot dažādām tematiskām vajadzībām.

Es par to visu cenšos nedomāt. Situācija ir nepatīkama, tas viss ir samaitāts, bet kamēr mākslinieku darbi tiek pārdoti un viņi var kaut ko nopelnīt…      

Skaidrs, ka vēlos, lai manus darbus redz, bet neviens tos vairs nevar atļauties – parastie cilvēki, kuri pieliktu manas gleznas pie sienas. Cenas ir ļoti augstas.        

Kurā brīdī jūsu darbi kļuva tik dārgi?   

Tas bija lēns process. Nozīmīgu grūdienu deva vairāku manu darbu iekļaušana Ņujorkas Modernās mākslas muzeja MoMA kolekcijā, tas bija ievērojamā kolekcionāra Edvarda R. Broidas (1933–2006; Kalifornijas nekustamā īpašuma magnāts un arhitekts – J. J.) dāvinājums 2005. gadā. Viņam bija liela laikmetīgās mākslas kolekcija, un pirms nāves viņš deva iespēju muzejam MoMA pirmajam atlasīt darbus savam krājumam. MoMA paņēma daudz manu darbu, tie tika parādīti izstādē 2006. gadā.

2010. gadā man bija pietiekami laba personālizstāde Deivida Makī galerijā Ņujorkā, tā izraisīja lielu interesi, un cenas atkal pieauga.

Darbu cenas pamatīgi paaugstinājās, kad pirms pāris gadiem sāku sadarboties ar Metjū Mārksu. Viņam ir ļoti turīgi klienti, pārsvarā uzņēmēji. Es pat nezinu, kas iegādājās manus darbus pirms tam! Metjū Mārksa galerijā pieprasījums pēc maniem darbiem ir liels, tas ietekmē cenas. Cilvēki pērk manas gleznas, nezinu, ko viņi ar tām dara. Jo īpaši ar melnajām gleznām, kuras ir sarežģītas. Man ir daudz melno gleznu, būt to tuvumā nav vienkārši. Ko viņi ar tām iesāks? Grūti kaut ko izdomāt.

Manai dzīvei līdzekļu pietiks. Es vēl tikai mēģināšu papildināt ar saviem darbiem dažu muzeju kolekcijas.         

Vai bieži domājat par savu radošo mantojumu?

Nekad. Man tas nav svarīgi. Kad biju jauna, es sev jautāju: vai man kādreiz būs sava izstāde? Tagad domāju par to, vai spēšu vēl dabūt kaut ko no sevis ārā, kaut ko tādu, par ko man pašai būs laba sajūta neatkarīgi no tā, ko domās citi.

Man rūp, kas notiks nevis ar manu radošo mantojumu, bet ar mūsu pasauli. Pēc diviem trim gadu simtiem var pienākt gals. Mani uztrauc pie varas esošo stulbums, neofašisma un nacionālisma vilnis, kas pārņēmis pasauli. Mums ir jāmīl sava zeme, sava dzimtene, tas nav nacionālisms. Mūsdienu cilvēkiem ir jāatrod veids, kā saglabāt lepnumu par to, kas un kādi viņi ir, un prast sadzīvot ar citiem un citādiem cilvēkiem un ļaut viņiem būt lepniem par to, kas un kādi viņi ir. Var pat nelietot vārdu «lepnums». Var teikt vienkāršāk: cilvēkiem ir jāatrod veids, kā būt tādiem, kādi viņi ir, un pieņemt citus un citādus. Mēs visi esam vienādi, pastāv tikai kultūras atšķirības. Pasaulē mani vienmēr fascinējušas tieši kultūras atšķirības, bet nacionālisms ir bīstams.                 

Kā mainījusies Amerika pēc Donalda Trampa nākšanas pie varas?

Kļuvis daudz sliktāk. Mēs pastāvīgi dzirdam vulgārus vārdus un neticamus melus. Viņam ir problēmas, bet viņš vaino citus. Uzskatīt visus par muļķiem nav prātīgi.

2018. gada vasarā viesojāties Latvijā. Kādi ir jūsu iespaidi?

Jauki pavadīju laiku. Biju Dziesmu svētkos un apmeklēju Imanta Tillera izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Es mīlu Imanta darbus, viņš ir drosmīgs. Imants ir kā mācītājs, kurš ar mums dalās savās mistiskajās zināšanās par dzīves noslēpumiem. Viņa māksla ir fantastiska.

Man ir sajūta, ka Latvija ir uz pareizā ceļa, kaut gan nezinu, kāda ir politiskā situācija, neesmu to ne ar vienu apspriedusi, neesmu neko jautājusi. Es Latvijā jūtos labi, Rīga ir brīnišķīga, laukos ir skaisti un tīri. Visur ir zaļumi. Protams, ekonomiskā situācija varētu būt daudz labvēlīgāka, lai cilvēki justos nodrošināti, lai viņiem būtu darbs, lai dzīve būtu ērta un dinamiska. Tagad šķiet, ka pietrūkst ekonomisko aktivitāšu, tāpēc daudzi ir aizbraukuši prom, un to var saprast. Latvijai ir nepieciešamas investīcijas.      

Es izjūtu mīlestību pret Latviju, Rīgu, visiem cilvēkiem, kurus tur pazīstu. Neko vairāk es nezinu. Esmu augusi un veidojusies par mākslinieci ASV. Visa mana dzīve un mākslas attīstība ir saistīta ar Rietumu mākslu, Eiropas mākslu, Amerikas mākslu, īpaši abstrakto ekspresionismu. Protams, es vēlētos labāk iepazīt Latviju. Gribētu paciemoties Latgalē, pabraukāt tur ar mašīnu.      

Vienmēr esmu uzsvērusi, ka Latvijai ir jāatbalsta savi mākslinieki. Man par to ir bijušas sarunas ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci. Jāsapulcina uzņēmēji, kuri atbalsta kultūru un mākslu, un viņiem ir skaidri jāpasaka: jums ir jāiegādājas Latvijas mākslinieku darbi. Nevar paļauties tikai uz vienu vai diviem mecenātiem. Latvijā ir jābūt vismaz simt cilvēkiem, kuri atbalstīs izstādes, pirks mākslas darbus un nodos tos muzejam.  

Latvijā vizuālās mākslas jomā visu dara sievietes. ASV ir daudz kuratoru sieviešu, taču muzeju vadītāji galvenokārt ir vīrieši. Arī muzeju valdēs, kurās strādā bagātākie cilvēki, ir vīrieši. Viņi visi ir ļoti lepni un uztur aktīvu sacensības garu – kurš ko iegādāsies kolekcijā, kurš ko atbalstīs. Latvijā pietrūkst šīs konkurences potenciālo mecenātu vidū. Viņi ir jāpārliecina un jāieinteresē, kāpēc viņiem tas būtu jādara.     

Pēdējos divos gados kultūras un mākslas industriju ASV un Eiropā satricinājuši seksa skandāli. Tie skāruši ne tikai kino un klasiskās mūzikas nozari, bet arī vizuālās mākslas un muzeju pasauli. Vai jūs pārsteidza kustības #MeToo saceltais vilnis?

Nē. Kāpēc lai tas mani pārsteigtu? Taču mani pārsteidza, cik pretīgi tas viss izvērtās un cik daudz cilvēku tajā ir iesaistīts. Kad biju jaunāka, es izjutu vīriešu interesi, taču tas nekad nepārkāpa saprāta robežas. Nebija situāciju, kurās es būtu spiesta nodarboties ar seksu, lai nodrošinātu savas izstādes norisi. Domāju, ka sievietēm, kuras nonāca šādās situācijās, bija jārīkojas nekavējoties. Tā arī bija jāsaka: es izsaukšu policiju! Taču viņas klusēja, baidoties zaudēt darbu vai vēl kaut ko.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā no agresijas un vardarbības cieš ne tikai bērni un sievietes, bet arī vīrieši. Pieļauju, ka ir gadījumi, kad savu stāvokli ļaunprātīgi izmanto arī sievietes, piemēram, attiecībās ar studentiem. Skandāli sākās kino nozarē, jo tajā ir iesaistīts daudz jaunu, skaistu sieviešu un vīriešu. Kino noteicošais ir izskats, tas ir agresīvs, nežēlīgs bizness. Cik stulbi tas viss ir!     

(Pie Vijas Celmiņas pieglaužas viņas kaķis.) Vai ne, Reimond? Mans mīļais, dullais kaķis. Kad es viņu dabūju, viņš bija mežonīgs un neļāva sev pieskarties. Viņš man visu laiku koda un skrāpēja. (Reimonds aizbēg.) Tagad viņš ņaudēs un ārdīsies. Neēd šos ziedus! Paskaties, viņš mani vēro un gaida, vai es viņu mēģināšu novākt nost no galda. Lec nost! Kaķis nav tik paklausīgs kā suns. Lec nost, Reimond!

Top komentāri

akmens1
a
Burvīga intervija, lieliskas gleznas. Paldies māksliniecei!
mjā
m
Sociālistisko reālismu ir nomainījis multikulturālisma absurdisms.
pat te kreiso propaganda
p
Marasms nenāk viens...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai veido uzkrājumus nebaltai dienai?

Kopā nobalsojuši: 900

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja