Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar mūziķi un režisoru Kasparu Rogu. Čoms, nauda, dimanti

Grupas Prāta vētra bundzinieks, koncertu un klipu režisors Kaspars Roga debitē lielajā kino ar dokumentālo filmu Meklējot Mr. Kauliņu par īstu veču draudzību un dimantu meklēšanu Āfrikā

Kaspars Roga šur un tur ticis dēvēts par grupas Prāta vētra smadzenēm. Viņš ir viens no aktīvākajiem un jēgpilnākajiem runātājiem intervijās, veidojis agrīnos videoklipus, vienā otrā no tiem griežot, montējot un līmējot savus kopš skolas gadiem ar kinoamatiera kameru Super 8 safilmētos kadrus. Nu jau daudzus gadus viņš ir ne vien klipu, bet arī koncertu režisors, scenogrāfs un dokumentētājs. Trešdien, 8. maijā, pirmizrādi piedzīvojis Kaspara debijas darbs lielajā kino – pilnmetrāžas dokumentālā filma Meklējot Mr. Kauliņu. No piektdienas, 10. maija, filma tiks demonstrēta kinoteātros visā Latvijā.

Tas ir stāsts par viņa draugu Guntaru Kļaviņu, kura bankā Prāta vētra deviņdesmito gadu beigās bija noguldījusi savu naudu, bet banka bankrotēja un Kļaviņš pazuda, nevienu neinformējot par savu atrašanās vietu. "Ir milzu starpība, vai tev stāv nauda bankā, kurā tev nav personiskas pazīšanās, vai tev tā stāv pie čoma. Un, ja čoms pazūd, tu viņu primāri meklē kā čomu, nevis kā bankrotējušas bankas šefu. Tad tu viņu atrodi un mēģini noskaidrot, kas un kā," saka Kaspars, it kā brīdinot, ka šis nebūs krimiķis par parāda piedzīšanas piedzīvojumiem.

Pirmām kārtām filma esot par draudzību un dimantu meklēšanu Sjerraleonē Āfrikā, kurp Kaspars dodas un atrod Guntaru. Kauliņš ir iesauka. Un ko viņš tur dara, meklējot tos dimantus? Rakņājas pa zemi? "Jā, izrādās, rakņājas pa zemi – meklē dimantus un zeltu. Derīgie izrakteņi tur ir viena no pamatnodarbēm vietējiem, un ar to viņš tur mēģina nodarboties. Uz konkrēto valsti viņš bija aizsūtījis cilvēku ar zināmām investīcijām, un tad, kad banka jau bruka, viņš aizbrauca uz turieni un secināja, ka kaut kā tās investīcijas ir iztērējušās un nekā tur nav. Faktiski viņš tad atkal sāka no nulles…" Kaspars stāsta visai mīklaini, lai saglabātu intrigu un cilvēkiem gribētos noskatīties filmu.

Sākumā, nu jau pirms desmit gadiem, braucis ciemos plezīra pēc, jo tādā valstī viss esot pilnīgi citādi nekā Eiropā vai Amerikā. Dzīvojuši bungalo pie okeāna ar svecīti, jo elektrības nav. Ēduši to, ko Tokes ciematiņa zvejnieki noķer okeānā. Ja dabūjuši kādu zivi, ēduši zivi ar rīsiem. Ja ne, tad tikai rīsus – maiss ar tiem atvests no galvaspilsētas. Trīsdesmit kilometru ceļš līdz tai pa lietus sezonā izskalotajiem ceļiem bijis jāveic divarpus stundu, ja mašīna pa ceļam nesalūza. "Skatījos, kā viņš tur ņemas ar tiem dimantiem, un man arī iekāriens. Iesaistījos. Neslīpētos akmeņus, ko izrok no zemes, sauc par dimantiem. Ja tos aizved uz Antverpeni, Ņujorku, Telavivu, Londonu – šobrīd arī Ķīna ir baigi aktīvā –, kur tos noslīpē, tad jau tos sāk saukt par briljantiem, ko liek juvelierizstrādājumos. Kādā veidā tos izrok? Ar sietu sijā – izrok grāveli jeb grunti, un tajā melnie ļoti ātri pamana starp melnajiem akmeņiem – ir vai nav. Dimants paliks centrā, un pārējie būs pa malām. Diezgan vienkārši tas viss..."

Sandijs Semjonovs, kurš veidojis dokumentālo filmu Starp krastiem par Prāta vētru, pēc tam nonācis Āfrikā, veidojis televīzijas sižetu par Guntaru Kļaviņu un sapratis, ka tur ir materiāls filmai. Dabūjuši budžetu, braukuši filmēt. Kaspars kā potenciālā varoņa draugs arī likumsakarīgi izraudzīts par režisoru.

Skatoties tavas dokumentālās filmas fragmentus, redzams, ka pie kadriem un gaismām ir piedomāts.

Gribējās, lai filma būtu atraktīvāka, interesantāka, un jau pašā sākumā devu uzstādījumu: mēģinām to tomēr pievilkt maksimāli tuvu mākslas filmas žanram, lai cilvēkam būtu lielāks "enterteinments". Šīs epizodes vietām ir filmētas ar divām kamerām vai operatoram mainot vietu, rezultātā mēs ar montāžu panācām, ka to jau ir daudz interesantāk skatīties. Nevis kā sausu faktoloģisku dokumentālo filmu, bet vairāk kā tādu piedzīvojumu – divu draugu retrospekciju, kā viņiem ir gājis. Galvenais varonis, protams, ir tas čalis, kā viņu dzīve ir mētājusi, un reizē mēs filmas gaitā izdomājām, ka iebrauksim dimantu laukos, kur tas piedzīvojums ir pa īstam.

Filmas virsuzdevums, galvenā stāsta ētika ir, kas tad vispār ir draudzība jeb kādi pārbaudījumi tādai īstu veču draudzībai ir jāiztur – kaut kāda nauda, sievietes, vara, slava – un kurā brīdī tu pārkāp tai līnijai pāri. Blakustēmas ir dzīvesprieks, avantūra, piedzīvojums, neprātība.

Faktiski viss filmas "tīms", komanda, ir Anglijā katrs savā sfērā izmācījies, un es tur viens tāds krūmu čalis. Ar tādu feinu aizmuguri bija ļoti patīkami strādāt, un daudz ko varēju iemācīties, kaut kā kompensējot savu akadēmisko zināšanu trūkumu. Protams, tas nebija tā, ka es vienā dienā izdomāju boingu vadīt, – man bija sapratne, kur es iesaistos, ko tas nozīmē un uz ko es eju.

Kā Mārtins Skorsēze ir teicis: jums neviens nevar iemācīt taisīt kino. Neviens! Jums ir jāiet un jātaisa. Vai nu izpeldēsiet, vai ne. Būs vai nebūs. Ceru, ka man to dzīvi ir izdevies nospiest uz ekrāna, ka tā ir saglabājusies. Tieši dzīve. Visādu mākslu, konceptu, gudrelības – to ir ļoti viegli dabūt uz ekrāna, bet, ja tu tieši dzīvi vari dabūt uz ekrāna, – pamēģini! Lai skatītāji tagad lemj, kā man tas ir izdevies.

Tev ir kādi piemēri kino, kur tas ir izdevies?

Man tagad jādomā… Es kino dikti daudz esmu redzējis. Krievi ir lieli meistari un speciālisti tajā ziņā, kā ikdienu, pavisam vienkāršas lietas parādīt ļoti dziļi. Ņikitas Mihalkova Saules nogurdinātie, kas saņēma Oskaru. Skaisti parādīt sadzīvi labi izdodas tieši krieviem, bet amerikāņiem labāk padodas šaudīšanās un spridzināšana.

Vai no latviešiem tas labi neizdodas Jurim Poškus?

Kolka Cool – tu domā? Jā, tā bija laba filma – man patiešām ļoti patika, un aizvien var skatīties. Jā, ja tu tā saki, – tur ir dzīve! Tādai filmai tu vari piedot kaut kādu dramaturģijas netīrību vai grand finale trūkumu, bet tas, iespējams, nemaz nav vajadzīgs. Viennozīmīgi tas ir feins kino. Turklāt es pats dzīvoju tajā pusē, mūsdienās civilizācija un dzīves temps ir darījis savu, un arī laukos cilvēki ir kļuvuši mobilizētāki, mērķtiecīgāki vai arī visi sēž internetā un vairs ar bembjiem pa šķūņiem nespolē. Poškus ir labs piemērs.

Ja no latviešu klasiķiem, tad Streičs. Limuzīns Jāņu nakts krāsā – tā ir tīra dzīve, tāpēc jau tā ir klasika. Katrā filmas epizodē tu atpazīsti sevi, savus vecākus, vecāsmammas, situācijas, tāpēc tā filma visiem patīk. Tā ir māksla. Ja tas izdodas – lieliski.

Vai esi redzējis kaut ko no pagājušā – Latvijas jubilejas – gada jaunajām latviešu filmām?

Uzreiz tā prātā nenāk. Man ir problēma ar smagajām pagātnes filmām. Es tomēr piekrītu tam, ka vajag skatīties dzīvē uz priekšu. Saprotu, ka, iespējams, tas ir viens no veidiem, kā dabūt naudu, ja jūs taisāt filmas par ebrejiem, tātad genocīdu, Otro pasaules karu vai – otrs variants – par "kagebešņikiem", nodevējiem un kādi tur ir krievi – sazin kādi.

Es pats tomēr dotu priekšroku vairāk šodienai nekā pagātnes apsūkāšanai,

mēģināt tur izvilkt kaut kādas jaunas atklāsmes vai mācības, man liekas, ir ļoti sarežģīti, un – galvenā lieta – es nezinu, vai tas ceļ un palīdz tev dzīvot, attīstīties, kļūt gaišākam, radošākam un vieglākam, jo latviešiem tas smagnējums ir baigi izteikts.

Ceru, ka manā filmā tā nebūs noteicošā nots. Tajā ir sava dziļuma dimensija, bet es domāju, ka filma ir laba tad, ja tu vari pasmieties, paraudāt, ka viss tur ir iekšā tādās samērīgās proporcijās. Pašironija noteikti ir ļoti svarīga. Kaut kā tā.

Doma uzņemt filmu tev ir bijusi jau agrāk?

Urdīja ļoti sen – un urda. Rakstu scenārijus, un vienu no tiem – Skudru sprintu – Miša Gruzdovs (režisors Mihails Gruzdovs – U. R.) uzveda Dailes teātra Mazajā zālē jau sen, adaptējot kinoscenāriju, ko biju iedevis rediģēt māsai (režisore un aktrise Indra Roga, Mihaila Gruzdova dzīvesbiedre – U. R.) un viņam kā cilvēkiem ar akadēmiskām zināšanām. Turpinu rakstīt scenārijus un domāju – ja es kādreiz taisītu spēlfilmu, droši vien es to pats būtu uzrakstījis pirms tam, jo tad man būtu vieglāk.

Par ko tā filma būtu?

Tagad vienu scenāriju sāku rakstīt, bet tas man liekas par smagnēju. Man jau patīk visādas tādas lietas… Daudz lasu. Viena no manām iemīļotākajām grāmatām ir Tibetas dzīvo un mirušo grāmata. Tad vēl ir tāds Sadhguru – indiešu mistiķis. Man ir interesantas šīs tēmas – kas tad ir aiz tā, vai tas ir viss, vai ir kaut kas vēl… Cik mēs turpināmies, ja turpināmies, cik mēs esam nebeidzami? Ja šo ideju ietērptu kaut kādā cilvēkiem saprotamā situācijā, varētu izdoties kaut kas ļoti, ļoti interesants.

Šobrīd drusku domāju, kā to varētu izdarīt. Savulaik ļoti veiksmīgs piemērs, kā iestūrēt cilvēkiem kādas lielas domas un idejas tādā ļoti, ļoti populistiskā mērcē, izdevās triloģijas Matrikss autoriem, jo šajā filmā ir daudz lielu jautājumu, kuri tiek apspriesti un risināti, bet tie ir tik meistarīgi nomaskēti action trillera žanra jeb Holivudas labāko kanonu miksā, ka šī filma nonāk katra skatītāja mājās visā pasaulē, jo tā ir izklaidējoša, bet caur šo izklaidi tu tomēr saņem arī kaut kādu vielu pārdomām.

Tā ir vislabākā simbioze, kādu es varētu vēlēties, – samērā izklaidējoši vieglā žanrā spēt runāt par kaut kādiem interesantiem, lieliem, eksistenciāliem jautājumiem. Manā dokumentālajā filmā arī ir pa druskai no tā visa. Vienīgais, kā tur nav, ir kaut kāda mistika baigā. Viss pārējais tur ir.

Tava filma kaut ko māca?

Man ir tik ļoti bail no tiem, kas kaut ko grib mācīt! Ja filma vieš kaut kādas pārdomas par tādiem jēdzieniem kā draudzība, mājas, piespiedu aizbraukšana, saites ar ģimeni, tā jau ir uzvara. Māca lai tie gudrie skolās. Es ne. Visi paši gudri.

Šīs filmas varonis ir tavs draugs. Ja turpinātu šo tēmu, nākamais varētu būt Māris Verpakovskis?

Kauliņa stāsts ir ar baigo lauzienu – viņu tā dzīve ir pamētājusi, un tur sanāk kino, bet Mārim tomēr futbola karjera kā iet, tā tikai uz augšu. Par tādiem veiksminiekiem kā Mārītis baigi grūti uztaisīt interesantu filmu. Sanāks tikai tāda lielīšanās.

Vai tu prastu ar aktieriem strādāt?

Redzi, te jau man ir idejas kabatā – kaut ko esmu bišķiņ ņēmies, bet man ir māsa, tāpat arī Mihails Gruzdovs – es viņus vienmēr varu paaicināt palīgā. Tas arī būtu prātīgākais gājiens – daudz ko varu izdarīt, bet darbs ar aktieriem man tomēr ir vistumšākā bilde. Kino komanda ir pati galvenā lieta. Tu vari būt diezgan liels muļķis, ja apkārt sev proti savākt foršus un zinošus cilvēkus. Man liekas, es tā pa dzīvi peldu visu laiku.

Kad pazīstami mūziķi filmējas kā aktieri, viņu pirmais pluss ir tas, ka viņi piesaista filmai uzmanību, otrs – viņi netēlo, jo to neprot...

...un vēl trešais moments – viņus nekad nevērtēs tik kritiski kā profesionālos aktierus, jo viņi taču ir mūziķi. Tie visi ir tikai bonusi – aiciniet mani, es arī labprāt filmēšos. Davai, mēģinām! Šobrīd mums līderos ir Jānis Jubalts Svingeros pie Ēķa, un vēl pirms tam Renārs vairākās Jāņa Streiča filmās.

Vai zini citus bundziniekus režisorus?

Jā, ir tāds čalis Mišels Gondrī. Lielisks režisors, kurš taisījis daudzus Daft Punk klipus, un viņam ir dažas lielās filmas, kas ir pietiekami crazy. Tagad jau viņš noteikti ir slavenāks režisors nekā bundzinieks. Kas zina, varbūt ar mani arī kādreiz tas notiks?

Tepat pie mums Ģirts Šolis ir grupas Gaujarts bundzinieks, bet viņš ir teātra režisors. Tavā filmā skan arī mūzika?

Jā, Aleksis Luriņš, bijušais Carnival Youth basists, ir viens no oriģinālmūzikas autoriem. Mēs tur kopā čubinājām – viņš tāds galvenais, taču pāris gabalu mums ir kopīgi. Ir arī kaut kas no klasikas, kas ieskaņota pa jaunam, – tāds interesants žanru mikss.

Vai scenāriju var arī nosapņot?

Jā, man kaut kādas idejas nāk pusnomoda stāvoklī ap trijiem, četriem, pieciem…

Arī uz paģirām.

Jā, tur nāk viss kaut kas. Tu piemosties, it kā galva strādā, bet īsti vēl neko nesaproti, un tad visādi brīnumi notiek. Ja no rīta tos vēl atceries, ir vērts pierakstīt. Tātad tur kaut kas ir. Ja esi aizmirsis, tātad arī nevajadzēja.

Top komentāri

MŪZA
M
Ja ir čomss, ja ir nauda, ja ir dimanti, kāpēc vēl vajag mūziku PIEDRAŅĶĒT? Ellei substanci gādājot?
lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Tikai pāris vientiesīgi jautājumi: kāpēc uz filmas pirmizrādi nebija ieradies tās (ne)varonis??? Un tie, kurus šamējais ar savām shēmām piekāsa, kā arī ĢP un/vai KNAB pārstāvji - neieradās vai netika uzaicināti?
lustīgais nerris uz tirgus plača
l
"Tas ir stāsts par [Rogas] DRAUGU Guntaru Kļaviņu, kura bankā "Prāta vētra" 1990.-to gadu beigās bija noguldījusi savu naudu, bet banka bankrotēja un Kļaviņš pazuda [tālēs zilajās ar ne tikai "Prāta vētras," bet vēl daudzu citu naudu!!!], nevienu neinformējot par savu atrašanās vietu..." - - - - - - - - - - Un Roga Kļaviņu joprojām uzskata par savu DRAUGU?!? Kas notiek ar latviešiem?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai saņēmi informatīvo vēstuli par EP vēlēšanām?

Kopā nobalsojuši: 186

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja