Impulsu diskusijai par to, kā rīkot izstādes par patlaban notiekošu karu – Ukrainā notiekošā kara kontekstā ir skaidrs, ka tādas tiek un tiks rīkotas –, deva Ogres muzeja ekspozīcija, kurā tika izstādīta asiņains krituša Krievijas karavīra formastērps. Tas radīja krasu viedokļu polarizāciju un arī dažādus pārpratumus. Sociālajos tīklos cilvēki pauda sašutumu un neizpratni, kāpēc nedrīkst izstādīt formastērpus, kuru taču ir tik daudz, piemēram, Kara muzejā. Muzejnieki skaidro, ka runa nav par to, ka nedrīkstētu izstādīt formastērpus, runa ir par jebkura artefakta, īpaši formastērpa, izcelsmi, vai tas iegūts likumiskā un ētiskā ceļā.
Par to, kāpēc tik svarīga ir izstādīto objektu izcelsme un kāpēc muzejs nedrīkst uzreiz eksponēt visu, kas vien ir nonācis tā rīcībā, diskutē Latvijas Kara muzeja direktore Kristīne Skrīvere, Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, Ogres muzeja vadītājas vietnieks zinātniskajā darbā Ritvars Jansons un Latvijas vēstures institūta direktors, militārais vēsturnieks Uldis Neiburgs.
Kara muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā ir daudz formastērpu, tāpēc vispirms došu vārdu šā muzeja vadītājai.
Kristīne Skrīvere. Strādājot ar militāra rakstura eksponātiem, īpaši, ja tie nāk no aktīvas karadarbības zonām, ir jāievēro Starptautiskās Muzeju padomes ētikas kodekss, kas nosaka rīkoties profesionāli, atbildīgi un ar cieņu pret upuriem. Kara muzeja prioritāte noteikti ir eksponātu izcelsmes caurskatāmība un to saņemšanas likumība, kas ir ļoti būtisks aspekts, kā arī korekta interpretācija, kas palīdz sabiedrībai saprast notiekošo un veido izglītojošu, nevis sensacionālu vēstījumu. Muzejs ir atmiņas un kritiskās domas instruments. Muzejs vienlaikus ir gan dokumentētājs, gan vērtētājs, gan liecību interpretētājs. Tas uzliek atbildību: neviens eksponāts, neviens priekšmets nav tikai vēstures fragments – tas ir arī vēstījums. Kara muzejs, veidojot izstādes par karu Ukrainā, ir sadarbojies ar brīvprātīgajiem un Ukrainas muzeju pārstāvjiem. Vēlreiz uzsvēršu, ka ir svarīga priekšmeta interpretācija un nepārprotams vēstījums.
Kas ir primārais – izstādītā priekšmeta interpretācija un konteksts vai izcelsme?
Kristīne Skrīvere. Katrs no šiem aspektiem ir būtisks, tie nav nodalāmi. Izcelsme ir svarīga, lai muzejs spētu pareizi interpretēt iegūtos priekšmetus. Ar katru izstādīto priekšmetu muzejs sabiedrībai nodod konkrētu vēstījumu. Krievijas armijas formastērps ir agresora simbols, bez atbilstoša kritiskā konteksta tas var kalpot nevis kā brīdinājums, bet kā simbols agresoram, kas šobrīd pastrādā kara noziegumus Ukrainā. Šāds priekšmets nav ne neitrāls, ne "vēsturisks" šī vārda klasiskajā izpratnē – tas ir joprojām aktīva vardarbības instrumenta simbols. Katra priekšmeta vēsture – kas, kad un kā to lietojis – nosaka tā interpretācijas iespējas. Bez skaidras izcelsmes priekšmets var kļūt par dekorāciju bez jēgas vai – sliktākajā gadījumā – par propagandas instrumentu.
Jautājums Uldim Neiburgam. Kā jūs, būdams militārais vēsturnieks, raugāties uz kašķi par Ogres muzeja ekspozīciju?
Uldis Neiburgs. Manuprāt, kašķis primāri ir izcēlies Ogres muzeja neprofesionālās komunikācijas dēļ. Iespējams, iemesls ir tas, ka muzejā darbinieki ir pieņemti nevis pēc profesionāliem kritērijiem, bet pēc partijiskās piederības un ideoloģiskās pārliecības. Kā vēsturnieks un pētnieks varu teikt, ka, reflektējot par vēsturiskiem notikumiem, ir jābūt zināmai laika distancei, kad ir norimušas emocijas un ir skaidra metodoloģija, kā vispār šos notikumus pētīt. Vēsturniekiem ir svarīga laika distance. Ir arī atšķirība, vai, vēstot par Ukrainas karu un eksponējot, piemēram, asiņainus formastērpus vai kaujas tehniku, tas notiek pašā Ukrainā vai citviet.
Ukrainā šādi eksponāti kļūst par attaisnojamu informatīvā kara sastāvdaļu, parādot iedzīvotājiem, ka ienaidniekam tiek nodarīti zaudējumi. Tāpat šādu informatīvo karu Ukraina var vērst pret agresoru Krieviju, lai parādītu liecības, ka izteikts vairākums Krievijas mobilizēto ir bez pietiekamas apmācības un masveidā iet bojā. Šis plašākais konteksts ir svarīgs. Savukārt, runājot par Latviju, domāju, ka šādai eksponēšanai vajadzētu kādu lielāku laika intervālu, pauzi. Citādi man šī situācija ar Ogres muzeju atgādina PSRS un Vācijas kara sākumposmu, kad 1941. gadā un vēlāk vācu laikā ar steigu tika atklātas izstādes Sarkano valdīšanas gads Latvijā un Sarkanā terora skate. Šīs izstādes notika okupācijas apstākļos, arī propagandas nolūkos. Līdz ar to Ogres muzeja ekspozīcija man šķiet nevis pētniecībā balstīts muzeoloģisks produkts, bet kaut kas uz ātru roku salikts. Man rodas iespaids, ka šajā gadījumā laika distance nav ievērota un nav veikts pietiekams pētnieciskais darbs.
Muzeja izstādē, tāpat kā filmā un izrādē, vissvarīgākais ir stāsts, ko ar to vēlas pateikt. Jautājums – kādi ir mūsu ieguvumi no minētās izstādes? Ukrainā ieguvumi būtu skaidri – kaujas spēju stiprināšana, iedzīvotāju morālā spēka vairošana, kontrpropaganda pret Krievijas naratīviem. Bet ko mēs iegūstam Latvijā, eksponējot asiņainu krievu formastērpu?
Vai redzat atšķirību starp artefaktu eksponēšanu un fotoizstādēm? Piemēram, rietumvalstu kara fotogrāfi, kuri strādā karstajos punktos, negaidot laika distanci, šīs fotogrāfijas publicē un veido fotoizstādes.
Uldis Neiburgs. Fotogrāfijas ir fotožurnālista radīta mirkļu fiksācija. Tas ir viens stāsts. Muzeja ekspozīcija ir cits stāsts. Mēs zinām, ka ir slavenās holokausta laika fotogrāfijas no Šķēdes jūrmalas 1941. gada decembra, kur ir kadri ar pusizģērbtām ebreju sievietēm un citas ainas, kas tikušas izstādītas daudzviet pasaulē. Kādreiz šīs fotogrāfijas tika ļoti brīvi izmantotas, taču pēdējos gados norit diskusijas, cik ētiski ir izstādīt šīs puskailās sievietes, kurām arī ir piederīgie. Tāpat ir piemērs no Okupācijas muzeja, kur 2011. gadā veidojām izstādi, kas veltīta 70 gadiem kopš Rumbulas traģēdijas. No tā laika ir saglabājusies tikai viena fotogrāfija, kurā redzams, kā cilvēki tiek dzīti kolonnā no Rīgas geto uz Rumbulu. Nekā cita nav. Bet, lai šo stāstu izstāstītu, mēs lietojām citus materiālus, arī fotogrāfijas no Kara muzeja, kurās ir redzama bedre ar nogalinātiem cilvēkiem Daugavpilī. Kara muzejā bija arī fotogrāfija, kurā redzams SS obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns, kurš pakārts Uzvaras parkā. Mums bija jautājums, cik ētiski ir šādu fotogrāfiju izstādīt, ņemot vērā, ka muzeju apmeklē arī bērni. Toreiz mums šķita, ka Rumbulas traģēdija prasa sakāpinātu vēstījumu un dramaturģiju, un mēs fotogrāfiju izstādījām. Varbūt šodien diskusijas par to būtu vēl plašākas un, iespējams, lēmums būtu cits.
Muzeju apmeklētāji ir dažādi: vieniem ir svarīgi pētīt detaļas izstādītajos eksponātos, citiem ir svarīgs emocionālais vēstījums. Es piederu pie otrā tipa apmeklētājiem. Man nevajag izstādē formastērpu, kas turklāt diezgan mistiskā veidā uzlikts uz manekena, ja tas ir no krituša vai ievainota karavīra. Turklāt nezin vai jau iesauktam krievu karavīram ir laiks iet mājās skatīties televizoru (Ogres muzeja ekspozīcijā manekens ar asiņainu formastērpu skatās Krievijas valsts televīzijas propagandas raidījumu – N. Z.). Eksponāts var būt asiņains, lai parādītu kara šausmas, bet tas nav jāvelk virsū manekenam. Tikpat labi, ja vēlējās izstādīt formastērpu, varēja izstādīt repliku.
Kristīne Skrīvere. Fotogrāfs dokumentē kara šausmas, un ir redzams nepārprotams vēstījums par kara izraisītām sekām. Savukārt, izstādot priekšmetu, vienmēr ir nepieciešams papildu konteksts un interpretācija.
Kāda ir Okupācijas muzeja pieredze ar eksponātu izstādīšanu, un kāpēc tik svarīga ir to izcelsme?
Solvita Vība. Muzejs ir īpaša institūcija ar īpašu statusu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kā muzejs iegūst artefaktus. Vai nu muzejs saņem dāvinājumu, vai eksponātu nopērk, vai iegūst lauka ekspedīcijās un arheoloģiskajos izrakumos. Jebkurā gadījumā eksponātu izcelsme ir dokumentēta un zinātniski pamatota. Katra muzeja goda lieta, saņemot vai iegādājoties kādu eksponātu, ir pārliecināties, ka priekšmets nav nelegāli iegūts. Deponēšana ir vēl viens veids, kā rādīt eksponātus no citiem muzejiem.
Mūsdienās muzejs ir cita veida medijs, nekā tas bija vēl pirms desmit gadiem. Līdz ar to konteksti ir daudz plašāki nekā tikai vēlme parādīt, kas ir mūsu krājumos. Veidojot izstādes par karu, mērķis ir radīt mieru. Izstāstīt kara stāstu tā, lai jebkurš apmeklētājs saprastu – karš ir visbriesmīgākais, kas vien var būt, un katram ir iespējas to novērst, sākot ar valstisko līmeni un beidzot ar individuālo, kad veikalā nepērk Krievijas preces. Okupācijas muzejs kara sākumā, kad notika traģēdijas Irpiņā un Bučā, sarīkoja fotoizstādi par šiem notikumiem. Mums bija arī izstāde sadarbībā ar Ukrainas gvardes fotogrāfiem. Pašlaik mums ir mākslinieka Viļņa Heinrihsona gleznu izstāde, kurā ir redzami okupanti visādu briesmoņu veidos, taču tā ir māksla.
Es piekritīšu kolēģim – man arī nav vajadzīgs asiņains krievu formastērps, lai saprastu, kas notiek Ukrainā. Visiem tiem, kuri ir Ukrainas pusē, tas absolūti neko nedod. Manuprāt, krievu karavīru māšu asaras, saņemot melnos maisus, var mainīt vairāk nekā manekens asiņainā formastērpā, skatoties Solovjovu.
Kādi bija Ogres muzeja apsvērumi, kas noteica, ka šo uniformu vajag eksponēt, lai gan tās izcelsme nebija skaidra?
Ritvars Jansons. Ogres muzejs atzīst, ka viena darbinieka (Gunāra Rusiņa – N. Z.) izteikumi bija emocionāli un nekorekti. Jā, uniformas izcelsme nav skaidra. Tomēr es visiem profesionāļiem ieteiktu vispirms aizbraukt uz muzeju apskatīt ekspozīciju un tikai tad izteikt spriedumus. Tas neliecina par profesionalitāti, ja spriedumus izsaka par telpu, kas nemaz nav redzēta. Turklāt uniforma ir izstādīta ekskursiju telpā, kas nav izstāžu zāle un atrodas muzeja bēniņos. Mēs šo telpu iekārtojām konceptuāli, tā nav zinātniska ekspozīcija. Telpas centrā ir aka, kurā sakrīt ukraiņu karavīru dvēseles žetonu veidā. Blakus akai ir ukraiņu karaspēka vienību karogi, arī Ukrainas karavīrs formā. Kā pretstats ir Krievijas propaganda, kas vēršas pret savu tautu un sagatavo to agresijai un noziegumiem Ukrainā. Tāpēc arī rādām, ka krievu karavīrs skatās propagandu un ir gatavs iet slepkavot.
Atsevišķā telpā ir Ukrainas karavīra stāsts – viņš bija nonācis Krievijas gūstā un tika atbrīvots. Ir izstādīti arī militāri eksponāti, kurus ukraiņi ieguvuši kā trofejas, piemēram, dronu atlūzas, bruņuvestes. Jā, arī formastērps. Visus šos eksponātus mēs ieguvām no Ukrainas pilsētas Čerņihivas labdarības fonda. Uldis teica, lai paiet laiks. Mēs uzskatām, ka laika nav. Karš ir pie Latvijas robežām. Gunārs Rusiņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurš brauca uz Čerņihivu, veda gan automašīnas, gan humāno palīdzību. Savukārt čerņihivieši nodeva Ogres muzejam vairākus eksponātus, ieskaitot formastērpu.
Tātad jūs uzskatāt, ka Ogres muzejs, izstādot neskaidras izcelsmes formastērpu, nav pārkāpis starptautiski pieņemto labo praksi?
Ritvars Jansons. Mēs ņēmām vērā, ka līdzīgas izstādes ir atbalstījusi gan Ukrainas Ārlietu ministrija, gan Aizsardzības ministrija un ceļojoša izstāde ar dažādām trofejām – Krievijas armijas formastērpiem un cauršautām bruņucepurēm – pašlaik ir skatāma Igaunijas Kara muzejā. Uzskatu, ka Ogres muzeja "skandāls" ir politizēts, lai radītu politisku sensāciju. Mūsu cilvēki, kuri bija Čerņihivā, bija reālā riska zonā, un tur neviens neveica eksponātu nodošanas un pieņemšanas aktu. Tur nevienam nebija laika taisīt muzeoloģiju. Turklāt mēs netaisāmies cenzēt ukraiņu devumu mums. Tajā pašā Kara muzejā ir formastērpi, kuru izcelsme nav zināma.
Vai taisnība?
Kristīne Skrīvere. Protams, nē. Mēs Kara muzejā zinām katra eksponāta, arī katra formastērpa, izcelsmi. Par to, vai kara laikā iespējams nodarboties ar muzeoloģiju, – jāteic, mūsu sadarbības partneris ir Kijivas Otrā pasaules kara muzejs, 2023. gadā mums bija kopīga izstāde, kurā eksponējām priekšmetus no Kijivas muzeja. Visu eksponātu izcelsme bija skaidri zināma, tie lielākoties tika iegūti lauka ekspedīcijās. Kijivas Otrā pasaules kara muzejam ir īpaša atļauja doties uz vietām, kuras ir atbrīvotas no krievu okupantiem, lai dokumentētu kara noziegumus un apkopotu kara liecības. Liecību savākšanā ārkārtīgi svarīga ir dokumentācija un visu priekšmetu izcelsme. Mums izstādē arī bija redzama krievu armijas formastērpa ziemas jaka, kas bija sašauta, bet mēs zinājām, ka tā ir iegūta no krievu gūstekņa, kurš tajā brīdī bija dzīvs. Toreiz vēlējāmies parādīt, cik vāji ekipēti ir krievu karavīri. Tieši tāpēc, runājot par sensitīvām kara trofejām, mēs sadarbojamies ar Ukrainas muzejiem un zinām visu eksponēto priekšmetu izcelsmi.
Solvita Vība. Neviens muzejs nevar saņemt akreditāciju, ja kaut vienam priekšmetam nav izcelsmes dokumenta. Mums, piemēram, krājumā ir karavīra krustiņš, bet tas nav noņemts no viņa kakla karalaukā un atnests uz muzeju. Tas ir ģimenes dāvinājums ar savu stāstu, un muzejam ir legāls dokuments par ieguvi. Arī kara apstākļos nav tā, ka jebkurš jebko var vākt no kaujaslauka un nodot muzejiem kā kara liecības. Ir izstrādāta strikta procedūra, kā vākt liecības, un, ja kāds to neievēro, tas ir pārkāpums. Arī kara laikā darbojas juridiskais regulējums. Godīgi sakot, es īsti neticu stāstam par Čerņihivas fondu. Varbūt tāds ir, bet jautājums, vai tam ir tiesības vākt liecības.
Es jautāšu ļoti tieši – vai muzejs drīkst izstādīt formastērpu, kas iegūts no miruša karavīra, proti, no tā līķa?
Solvita Vība. Protams, nedrīkst. Ir atšķirība starp dzīviem karavīriem, gūstekņiem un kritušajiem. Pati Ukraina sev ir izvirzījusi ļoti stingras prasības, pasakot, ka tā neuzvedas kā Krievija. Diemžēl kara apstākļos ir iespēja parādīties marodierismam un dažādiem likumpārkāpumiem.
Ritvars Jansons. Kur ir pierādījumi, ka ir noticis marodierisms, ka ir kaut kas vilkts nost līķim?
Mēs nezinām, kas tieši ir noticis.
Ritvars Jansons. Vai jūs tiešām domājat, ka citās Eiropas pilsētās, kurās tika rādīta šī izstāde, kāds prasīja, kur šis formastērps ir iegūts? Turklāt ir jāņem vērā, ka šis formastērps nav mūsu krājuma materiāls.
Uldis Neiburgs. Var runāt par dažādām juridiskām normām, kuru (ne)ievērošana kaut ko pasaka arī par pašu muzeju. Līdztekus juridiskajām normām ir humānisma un ētikas principi, Eiropas vērtības, kas nosaka, ka kritis karavīrs vairs nav pretinieks. Ir profesionāli arheologi, un ir melnie racēji. Tāpat ir akreditēti muzeji un dažādi privāti muzeji. Manuprāt, akreditētiem muzejiem profesionālisma latiņai vajadzētu būt pietiekami augstai. Izstādē svarīgākais ir stāsts un vēstījums. No 1992. līdz 2002. gadam mēs Kara muzejā veidojām vairākas izstādes par Otro pasaules karu, un nav bijis tāda gadījuma, ka būtu kāds formastērps, kura izcelsme nebūtu zināma un kurš nebūtu iegrāmatots muzeja krājumā.
Kara trofejas var būt ļoti dažādas. Kuras drīkst izstādīt un kuras nedrīkst?
Uldis Neiburgs. Tas ir jautājums par morāli. Ja paņem no krituša karavīra krūzīti, tā ir viena lieta, bet formastērps – cita.
Kristīne Skrīvere. Atbildot uz jūsu jautājumu – saskaņā ar starptautiskām normām mēs nedrīkstam atstāt upuri bez iespējām viņu identificēt. Ja mēs novelkam kritušajam formastērpu ar vārdu un uzvārdu vai, piemēram, identifikācijas žetonu un atstājam karavīra mirstīgās atliekas bez iespējām tās atpazīt, mēs kā muzejs tajā brīdī iesaistāmies kara noziegumā. Šī ir tā robeža, kuras kara trofejas drīkst vai nedrīkst izstādīt bez atbilstoša konteksta un vēstījuma.
Izstādes par karu Ukrainā noteikti vēl tiks veidotas. Kā to darīt? Kā vēstīt par karu Ukrainā, kas arī Latvijai ir ļoti personisks?
Ritvars Jansons. Galvenajam vēstījumam ir jābūt objektīvam kara šausmu attēlojumam. Jums ir pilnīga taisnība, ka izstādes par karu Ukrainā tiks rīkotas daudz. Mēs neuzskatām, ka būtu rīkojušies bez cieņas. Ogres jautājums ir pilnībā politizēts. Ja šāds eksponāts būtu parādīts jebkurā citā muzejā, nekādi "kultūršoki" (atsauce uz LTV raidījumu – N. Z.) netiktu veidoti.
Respektīvi, Ogres muzejam nav sev ko pārmest?
Ritvars Jansons. Nē.
Solvita Vība. Izstādēm var būt dažāds saturs un dažādas koncepcijas. Mēs Ogres muzejam nepārmetam koncepciju. Par eksponātiem ir cits jautājums, kuru mēs jau izrunājām. Izstādēm par karu ir jābūt par mieru. Tas ir galvenais, lai panāktu rezultātu. Izstādēm ir jābūt nevis naidpilnām un atriebīgām – tā ir stratēģija, kuru izmanto Krievijas propaganda –, bet jāvēršas pret karu. Daudzi muzeji atsakās izstādīt atsevišķas kara fotogrāfijas un nelieto propagandas tekstus, lai nekļūtu tādi paši kā uzbrucējs. Mēs nedrīkstam rīkoties ar tādiem pašiem instrumentiem kā agresors. Mēs nesacenšamies ar ļaunumu.
Kristīne Skrīvere. Ir svarīgi veidot izstādes par karu Ukrainā, lai parādītu tās šausmas un to, kāpēc mums ir jāatbalsta Ukraina, kāpēc ir jādara viss, lai karš neatnāktu līdz Latvijai. Izstādēs ir jābūt skaidram vēstījumam, kurš ir agresors, kurš – upuris, ir jābūt cieņai pret upuriem, atbildīgai interpretācijai. Kara muzejs turpinās veidot izstādes par karu Ukrainā, tas ir mūsu morālais pienākums.
Kā raugāties uz advokāta Saulveža Vārpiņa ierakstu sociālajā tīklā X, ka krievi, kuri karo Ukrainā, nav karavīri, bet slepkavas, tāpēc uz viņiem Ženēvas konvencija neattiecas?
Uldis Neiburgs. Es minēšu piemēru. Ir cilvēki, kuri, runājot par Herbertu Cukuru, apgalvo, ka viņš ir slavens lidotājs, darbību Arāja komandā nepiemin un uzsver, ka cilvēku par slepkavu var nosaukt tikai tiesa. Savukārt par Krievijas armiju loģika ir pretēja. Nenoliedzami starp krievu karavīriem ir daudzi tādi, kas pastrādājuši kara noziegumus, bet visi nav vienādi. Daudzi ir pret savu gribu aizdzīti uz fronti kā lielgabalu gaļa. Atkārtošu, visi nav vienādi. Ja runājam par izstāžu veidošanu, svarīga ir auditorija, kam tās domātas. Loģiski, ka jebkurš vēstījums arī satur sabiedrībai svarīgas vērtības.