Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Kādas pasaules gals. Saruna ar RIBOCA2 kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

Kuratore Rebeka Lamarša-Vadela, vēl pat nenojaušot par koronavīrusa pandēmiju, otrās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstādi viss reizē zied veidoja, domājot par pasaules galu. "Taču pasaules gals ir tikai tās pasaules gals, kuru mēs pazīstam. Kas ir šī cita pasaule, kurā mēs varētu vēlēties dzīvot?" viņa jautā.

Sākotnēji bija paredzēts, ka otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2) vērienīgi tiks atklāta 16. maijā, ilgs piecus mēnešus un pulcēs viesus no visas pasaules. Taču, tāpat kā daudzus citus notikumus, arī šos plānus izjauca koronavīruss, un biennāles formāts bija jāpārdomā. Biennāles izstāde viss reizē zied no 20. augusta līdz 13. septembrim notiks Andrejsalā, kur varēs iepazīt 65 individuālo dalībnieku un deviņu kolektīvu realizētos projektus. Izstāde pārtaps filmas uzņemšanas laukumā, un biennāles apmeklētāji kļūs par šī procesa lieciniekiem. Ekspozīcija tiks iemūžināta pilnmetrāžas filmā. RIBOCA2 kuratore francūziete Rebeka Lamarša-Vadela ir topošās filmas radošā direktore un scenārija autore. Filmas režija uzticēta Dāvim Sīmanim (intervija ar viņu lasāma šeit). Pirmizrāde gaidāma 2021. gada sākumā.

Rebeka Lamarša-Vadela septiņus gadus ir bijusi kuratore laikmetīgās mākslas centrā Palais de Tokyo Parīzē. Veidojusi Tomasa Saraseno, Tino Segala, Margaritas Umo, Eda Atkinsa personālizstādes un pasaulslaveno grupas izstādi Le bord des mondes/Pasauļu malā (2015), kurā pievērsusies mākslas teritorijas robežām. Rebeka Lamarša-Vadela veidojusi projektus Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA, Versaļas pils muzejā, Bamako biennālē Mali un muzejā Stedelijk Amsterdamā.

Kā ir mainījušās sākotnējās RIBOCA2 ieceres, pielāgojoties koronavīrusa izraisītajai krīzes situācijai?

Ir mulsinoši un biedējoši, ka šis projekts jau sākotnēji bija – un šis koncepts joprojām ir saglabāts – par kādas pasaules galu. Tas radās no sajūtas, ka pasaule ir agonijā. Mums ir novecojušas vērtības, esamības un jušanas veidi, ko esam mantojuši no modernitātes un kas ir balstīti uz cilvēcisko būtņu pārākumu – pārvaldām un kategorizējam pasauli un izmantojam tās resursus. Uzskatām, ka daži cilvēki ir vairāk cilvēki nekā citi. Piemēram, tie, kas ir balti, kas ir vīrieši, kas ir heteroseksuāli. Dalām redzamo un neredzamo, racionālo un iracionālo, lai iedomātos, ka varam valdīt pār pasauli. Mūsdienās redzam šīs domāšanas radītās milzīgās problēmas: globālo sasilšanu, nevienlīdzības – sociālās, ekonomiskās, ekoloģiskās – pieaugumu, atsevišķu grupu marginalizāciju. Arvien skaļākas balsis skan pret šo marginalizāciju, vai tās būtu sievietes, homoseksuāļi vai cilvēki ar invaliditāti.

Tas, kā mēs dabūjam pretī par šo utopiju, ka iespējams valdīt pār pasauli, mudina uz refleksiju. Nevēlējos, lai šī refleksija būtu par sabrukuma sākumu. Mēs visus procesus mēdzam iztēloties kā eksploziju – pirms un pēc Covid-19 un tā tālāk. Mani interesē procesi, mutācijas, attīstība, metamorfozes, kas palīdz saprast, ka mēs nevis atrodamies pasaules centrā, bet gan esam saistīti cits ar citu. Covid-19 ir pierādījums tam, ka varam celt mūrus un spraust robežas, bet galu galā gaisa okeāns ap mums visus savstarpēji saista. Pārtrauksim būt apsēsti ar apokalipsi, kas vienmēr ir vajājusi cilvēkus.

Pasaules gals ir tikai tās pasaules gals, kuru mēs pazīstam. Kas ir šī cita pasaule, kurā mēs varētu vēlēties dzīvot, kā mēs to varam izgudrot, iedomāties? Fēlikss Gvatari darbā Trīs ekoloģijas raksta, ka nekas nevar tikt izgudrots no jauna, kamēr nav mainījies tavs gars. Pēdējos mēnešos esam kļuvuši apsēsti ar ķermeņa dziedināšanu. Taču tikpat spiedīgs jautājums ir – kā dziedināt mūsu garu un prātu. Ir vajadzīgi jauni modeļi, jaunas perspektīvas, kā domāt par mūsu esību. Ticu, ka mākslinieki un dzejnieki ir vienīgie, kas mums var sniegt vadlīnijas, kā domāt par pasauli, kas ir acīmredzami slima – ne tikai Covid-19 dēļ, bet daudz dažādos veidos.

Viena no izstādes idejām bija apburtība – tapt pavedinātam, balsu apburtam. To balsu, kuras esam apklusinājuši, kuras nedzirdam, jo tās atrodas citās frekvencēs vai vienkārši neesam spējīgi, neesam iemācījušies tām pievērst uzmanību. Viss projekts ir par to, kā rūpēties un pievērst uzmanību, kā sajust lietas, būtnes, matērijas, trajektorijas, arhitektūru, kas visu laiku ir mums apkārt, bet nespējam to uztvert.

Rīgā vēlējos atrast vietu, kas atspoguļotu mūsu pasaules beigu mirkļus un jaunas pasaules parādīšanos. Kopā ar komandu devos uz bijušajām skolu ēkām, pamestām rūpnīcām, neizmantotām, aizaugušām platībām, autostāvvietām, tukšiem tirdzniecības centriem… Šķiet, zinu Rīgu no galvas. Andrejsala kā osta ir bijusi daudzu maršrutu krustpunkts. Tā ir piedzīvojusi uzplaukumu Krievijas impērijā, un tajā joprojām redzamas padomju laika pēdas, kapitālisma cerības un arī tā drupas. Parādās jaunas aktivitātes, piemēram, jaunuzņēmumi, bet tajā pašā laikā teritoriju pārņem jaunas ekosistēmas – putni, kaķi un citi. Tā it kā karājas gaisā, gaidot savu atdzimšanu.

Veidojot biennāli, vēlējos piedalīties pilsētas ritmā. Nožogotajai teritorijai vajadzēja tikt atvērtai iedzīvotājiem – ne tikai lai skatītos mākslu, bet arī lai pavadītu brīvo laiku, atpūstos, izbaudītu tās mežonīgumu.

Marta vidū sapratām, ka izstādes atklāšana nevarēs notikt maijā. Mums bija ļoti ātri jāizlemj, ko darīt. Veidot filmu man šķita vienīgā alternatīva, jo tā ļaus runāt par ko tādu, ko, iespējams, joprojām nesaprotam, bet kameras skatiena atstatums varētu palīdzēt saprast. Konkrētāk – nolēmu, ka tik un tā iekārtosim izstādi. Piezvanīju katram māksliniekam, lai pārrunātu, kāda varētu būt viņa klātbūtne, un ātri kļuva skaidrs, ka izstāde, kuru mēs galu galā atvērsim, nebūs tā pati, kas bija paredzēta. Nolēmu, ka nebēgsim no realitātes. Aptuveni trešdaļu darbu varēsim izstādīt, kā bija iecerēts. Centāmies producēt izstādi ļoti ētiskā veidā, kāds vien iespējams, un lielākā daļa darbu ir izgatavota Latvijā. Tādējādi mēs palīdzējām arī ekonomiskajai situācijai, piedāvājot darbu amatniekiem, dažādiem ekspertiem. Tas mūs izglāba, jo nebija daudz darbu, kuri būtu jātransportē.

Taču, piemēram, Ugo Rondinonem bija paredzēta monumentāla varavīksnes skulptūra, kas kļūtu par izstādes vadmotīvu un būtu pirmais, ko cilvēki ieraudzītu, ierodoties uz izstādi. Pašreizējos apstākļos to nebija iespējams transportēt, tāpēc ar Ugo nolēmām to veidot no Rīgā pieejamiem materiāliem. Fiziski šeit neesošo Margaritas Umo darbu pārstāv tā apraksts, kas stāsta par šo latviešu folkloras iedvesmoto skulptūru, kura attēlo ūdenī iegrimuša mirstoša vaļa ķermeņa daļas un aplūko hipotēzi, ka klimata pārmaiņas varētu izraisīt garīguma veidošanos dzīvnieku apziņā. Dominika Olšovija savā darbā runā par nāvi un to, kā mēs to pieņemam vai – gluži otrādi – slēpjam. Nevaram transportēt darbu, ko viņa veido Varšavā. Vienīgais, ko no tā varam parādīt, ir Rīgā veidotā vitrāža. Tāpēc nolēmām noalgot profesionālu sērotāju, kas pastāvīgi atradīsies izstādē.

Akceptējot, cik daudzi plāni izgāzās, nolēmu, ka neslēpsim, cik tālu esam no sākotnējās ieceres. Izstādes teritorija ir 200 tūkstošu kvadrātmetru. Tā mani ieinteresēja, jo domāju, ka tā ir pārāk liela cilvēka mērogam un tādējādi pārstāv zaudētos sapņus par pastāvīgu progresu, ceļu uz pārpilnību. Tagad tā izskatīsies vēl lielāka, jo vairs nevaram uzbūvēt visu, ko bijām plānojuši. Bija paredzēta milzīga publiskās programmas telpa, kurā sešus mēnešus uzstātos viesi no visas pasaules. Milzīga kafejnīca, kurā katru nedēļu notiktu pasākumi. Man šī izstāde ir par pagātnes sapņiem un ambīcijām, kas varbūt bija pārāk lielas, lai pastāvētu, un realitāti, kurā mēs atrodamies.

Nezinājām, vai varēsim atklāt izstādi, tāpēc radās ideja par pilnmetrāžas filmu – meditāciju par lūzuma punktiem un apvērsumiem, kad viss apgriežas kājām gaisā, jo katrs izstādes darbs ir par to.

Izstāde tiks pārveidota par filmas uzņemšanas laukumu, kas būs atvērts publikai, protams, ievērojot visas drošības prasības. Tā būs odiseja, cilvēkiem dreifējot starp izstādes darbiem un Tarkovska filmām līdzīgo Andrejsalas ainavu, teju hipnoze par pievilcīgiem nākotnes scenārijiem vai citiem domāšanas veidiem.

Daudzi mākslas notikumi koronavīrusa dēļ tika pārcelti uz vēlāku laiku, nākamo gadu. Droši vien tā nebija pati vieglākā izvēle – izlemt tomēr rīkot biennāli, pielāgojoties krīzes situācijai, nevis atlikt to līdz labākiem laikiem.

Pēc šiem notikumiem veidot tādu pašu izstādi, kā sākotnēji bija iecerēts, nebūtu ētiski. Es to nespētu. Koronavīruss ir ļoti ietekmējis manu personisko un profesionālo dzīvi, jo tā ir saistīta ar cilvēku pulcēšanu ap projektiem un piedāvājumiem. Izstāžu veidošana lielā mērā ir par saikni starp cilvēkiem. Taču izstādes cilvēces vēsturē ir pavisam nesenas. Mēs vienmēr neesam jutuši vajadzību pulcēties tam īpaši paredzētās telpās, lai pielūgtu objektus.

Es cenšos pārvaicāt, kāds varētu būt jaunais rituāls, ko mēs galu galā varētu izveidot. Kā izstādes varētu transformēties? Kā tās varētu kļūt mazāk autoritāras, ne tik koncentrētas uz objektu pielūgšanu, kuriem ir jāpievērš uzmanība un jāuzlūko ar cieņu, pat ja tos nesaproti vai tiem īsti netici. Izstādēm ir jāpalīdz cilvēkam kaut kādā veidā mainīties – ne tikai tā dēļ, ko redzi, bet arī tā dēļ, ko jūti. Domāju, ka izstādei vajadzētu būt pieredzes zonai. Andrejsala to piedāvā – tā ir ļoti dzīva telpa ar daudzām pagātnes pēdām.

Mans brālis ārsts, kurš ir specializējies katastrofu medicīnā un ārstējis cilvēkus ar smagām koronavīrusa izraisītām patoloģijām, teica: visi sūdzas, ka nav masku, nav pietiekami daudz medikamentu, gultu... Taču tā ir katastrofu medicīnas būtība – nav tā, kas parasti ir bijis pieejams. Nav visu šo ērtību, kuras šķita minimāls priekšnoteikums, lai pildītu savus darba pienākumus. Pastāvīgi ir jāatrod risinājumi, kā darīt savu darbu, kā ārstēt cilvēkus. Varbūt šis ir brīdis, kad mums sev jāvaicā, kas ir katastrofu izstāde.

RIBOCA nevar izlikties, ka nekas nav noticis. Gandrīz viss bija jāizgudro no jauna – koncepts, realizācija, pulcēšanās. Mums ir jāiet uz priekšu, jāpieņem jaunie spēles noteikumi un jāspēlē tik labi, cik vien varam, ar tām kārtīm, kas mums iedalītas. Nevaram teikt – pagaidīsim labākas dienas, draugi, kad atkal varēsim pulcēties, varēs ierasties VIP no visas pasaules un dzert šampanieti pie Daugavas. Tāpēc vairs nedomājam par grandiozu atklāšanu. Šis laiks mūs aicina uz citiem klātbūtnes veidiem. Mēs cenšamies elpojot un dzīvojot izgudrot šo jauno esamības veidu.

Vairākkārt pieminējāt ētiku. Ko ar to saprotat kuratora praksē, jo īpaši biennāļu kontekstā, kas bieži tikušas kritizētas kā pārāk elitāri notikumi un invāzija to norises vietās?

Ar ētiku saprotu sava veida ideoloģisku dimensiju, ko esmu gatava aizstāvēt. Jebkuram žestam publiskajā telpā ir politiska nozīme – ieejas biļešu cenām, tekstam, terminiem, ko nolemjat izmantot vai neizmantot, jo uzskatāt, ka tie ir pārāk izslēdzoši, uzaicināto mākslinieku dzimumu proporcionalitātei, atalgojumam. Nevienam nevajadzētu būt izslēgtam no iespējas pieredzēt mākslu, būt daļai no šīs kopienas, ja vēlaties. Taču mēs nepalīdzam lielākajai daļai cilvēku to uzzināt.

Nevaru vairs izturēt, ka mākslas pasaule sevi raksturo kā iekļaujošu, progresīvu telpu, taču patiesībā lielākoties ir ļoti ekskluzīva, rezervēta noteiktām sabiedrības grupām un noteiktiem pasaules reģioniem. Man ētika ir mēģinājums izdarīt visu, lai izstādes teksti un idejas par to, kā transformēt veidus, kādos mēs strukturējam pasauli un kā esam klātesoši, nebūtu pretrunā ar to, kā cilvēki šo izstādi pieredz un tai piekļūst.

Biennāles modeli esam mantojuši no eirocentriska modeļa, kas tika veidots ar vēlmi noteikt un uzspiest standartus, kas ir laba un vērtīga māksla, kā tā ir jāprezentē, kādam diskursam ap to ir jāveidojas. Esam nonākuši šajā diezgan trakajā situācijā, kad vienādi muzeji tiek būvēti Ņujorkā, Dienvidāfrikā, Indijā, Eiropā, Baltijas valstīs. Taču dažādās kultūrās pastāv ļoti atšķirīga attieksme pret objektiem. Daudzās valstīs materialitātei vai mutvārdu tradīcijām ir daudz lielāka nozīme nekā konservācijai, ar ko ir apsēsta Rietumeiropas un Ziemeļamerikas kultūra. Āfrikā, piemēram, Kotdivuārā un Senegālā, daudziem objektiem ir rituāla nozīme, lai ierosinātu kolektīvās pulcēšanās mirkļus, bet netiek uzskatīts, ka ikkatrs objekts būtu jāsaglabā. Japāņu filosofija ir par nenoteiktību un ēnām, savukārt mēs esam apsēsti ar skaidrību un gaismu. Kāpēc mēs mēģinām šo jūtīgumu normalizēt?

Piekritu veidot otro Rīgas biennāli, jo RIBOCA komanda ir neticami atvērta, lai pilnībā pārdomātu biennāles formātu. Esmu pateicīga, ka komanda ar lielu uzticēšanos sekoja visiem maniem trakajiem piedāvājumiem, no kuriem pēdējais ir filma. Šī biennāle būs ļoti atšķirīga no iepriekšējās. Biennāles var būt ārkārtīgi interesantas, jo tās ļauj notikt kaut kam ļoti retam – vienotā kontekstā var satikties dažādas balsis un reizi divos gados atjaunot perspektīvas, diskursus, intereses.

Mani Latvijas un Baltijas vēsturē ieinteresēja un pārsteidza, ka šajā reģionā pasaules ir beigušās tik daudz reižu un šeit ir klātesoša spēja atgūties un atjaunoties, kā arī tas, cik svarīga ir identitāte. Uzturēta caur dažādiem pavedieniem, ne oficiāliem. Iespējams, saistīta ar kosmiskiem, dabas ritmiem un dzeju – kā dainas. Biennālei ir jāpielāgojas pilsētas ritmiem, un es pavadīju Rīgā daudz laika, mēģinot pietuvināties šejienes kopienām. Daudzi izstādes darbi vairākus mēnešus veidoti kopā ar rīdziniekiem – no tīņiem līdz cilvēkiem gados. To vidū ir Dainas Taimiņas hiperboliskās plaknes tamborējumi, Augusta Serapina dubļu vīri – jo sniegavīrus mums nesanāca uztaisīt –, Pavela Althamera aicinājums iesūtīt zīmējumus. Nekas nebūtu iespējams bez cilvēkiem, kas Rīgu padara par Rīgu, un biennālē caur savu ieguldījumu tiks reprezentēti daudzi cilvēki, kuriem sākotnēji, iespējams, nav bijis nekā kopīga ar mākslu. Man ir svarīgi, ka pavedieni, kurus biennāle palīdz veidot, pastāv ilgāk par mūsu klātbūtni.

Vai, jūsuprāt, mākslas pasaule mainīsies pēc Covid-19, vai ar laiku tā ieies atpakaļ vecajās sliedēs?

Es domāju, tā noteikti atgriezīsies pie iepriekšējā… Nepārprotiet, tas, kas notiek patlaban, ir milzīga traģēdija mākslai kopumā – mūzikai, performancei, dejai, teātrim, kino, vizuālajai mākslai. Plāni ir atcelti, māksliniekiem nav drošības tīkla, nav apdrošināšanas, nav solidaritātes fondu. Mana drauga, slavena mākslinieka, darbnīcā strādāja 90 cilvēku, tagad ir pieci. 85 cilvēki vienā dienā zaudēja darbu, un viņiem nav ne jausmas, kā samaksāt īri. Tas ir tikai viens piemērs. Es varētu nosaukt daudzus.

Visievainojamākie noteikti pazudīs – galerijas, mākslinieki. Domāju, ka mums priekšā ir ļoti grūtas dienas. Šis ir tikai sākums. Tieši tāpēc pirmais, ko apspriedām ar RIBOCA dibinātāju un komisāri Agniju Mirgorodsku un RIBOCA izpilddirektori Anastasiju Blohinu, bija, kā izpildīt savas saistības – ar komandu un māksliniekiem. Esmu laimīga un pateicīga, ka mums tas izdevās. Daudzi mākslinieki, ar kuriem sadarbojamies, ir nonākuši milzīgās grūtībās, bet vismaz uz mums viņi varēja paļauties. Taču, tiklīdz kļūs labāk – domāju, tas notiks pēc dažiem gadiem –, ļoti šaubos, ka kaut kas mainīsies. Es uz to ceru, jo redzu, ka ir mākslinieki, kas tagad pārdomā veidu, kā viņi strādā, kā tas ietekmē apkārtējo vidi un kā viņi varētu šos procesus ietekmēt, taču galvenais jautājums palicis tāds pats – kur atrast naudu. 

Lietām ir tendence atgriezties ierastajā stāvoklī. Francijai ir bijuši ļoti smagi gadi, jo īpaši Parīzei kopš 2015. gada teroristu uzbrukumiem. Vienmēr šķiet, ka tas ir pasaules gals. Taču pēc šādiem notikumiem pasaule var arī nebūt mainījusies. Te atgriežamies pie tā, ko teicu sākumā, – kamēr nebūsim izārstējuši savu prātu, piedāvājot perspektīvas un idejas pārmaiņām, viss paliks pa vecam. Mums šobrīd trūkst alternatīvu ideju, un mākslinieki, manuprāt, ir vislabākie alternatīvie ceļveži.

Ko jūs meklējat mākslas darbos?

Ikviens mākslinieks, ar kuru strādāju, liek man apšaubīt iepriekšējo pārliecību. Mūsu kultūrā tiek pielūgtas zināšanas, pārliecība, taču es daudz vairāk ticu šaubām, jautājumiem, iespējām un potenciālam. Katru reizi man ir jāaizmirst viss, ko zināju un kam ticēju iepriekš, un pilnībā ir jāuzticas mākslinieku radītajām vērtību sistēmām, attēliem un idejām. Būtībā tā ir vienošanās, ka viss, ko viņi ierosina, varētu būt patiess.

Mani apbur un hipnotizē piedāvāto metaforu skaistums un dziļums. Mani vienmēr ir interesējis, kā mēs varam paplašināt mākslas teritoriju, saprast, ka mākslai nav robežu. Veidojot izstādi Pasauļu malā, pusotru gadu ceļoju pa visiem kontinentiem, lai meklētu radošus cilvēkus – viņi nesauc sevi par māksliniekiem, taču viņu veidotie darbi bija tik neparasti, dzejiski un iedvesmojoši, ka es tos uzskatīju par mākslu. Taču mēs, mākslas pasaules cilvēki, nespējām to saredzēt un uzņemt viņus savā lokā. Viena no viņiem, Bridžita Polka, jau daudzkārt ir piedalījusies manis veidotajās izstādēs. Viņa balansē akmeņus visneiedomājamākās kombinācijās. Izskatās kā maģija. Nezini, cik ilgi tie noturēsies, pirms sabruks. Varbūt nedēļu, varbūt mēnesi vai gadu. Man viņa šķiet kā mūsdienu Sīzifs, kurš ir pieņēmis, ka varam veidot pasaules un tad tās sabrūk, ka tā ir daļa no lietu būtības (RIBOCA2 atklāšanas dienu programmā ir iekļauta Bridžitas Polkas performance Akmeņu un atlūzu balansēšana – E. G.).

Dišāns ir teicis, ka mākslas darbs ir rendezvous, un es tam piekrītu. Tā ir satikšanās starp dažādiem objektiem, materiāliem vai nemateriāliem, un skatītāju, un notiek to savstarpējais klikšķis. Uzskatu, ka māksla var notikt gandrīz jebkurā laikā un vietā. Uztveru to kā treniņu – pamanīt mirkļus, kad tā notiek nejauši, nevienam īsti nepamanot. Manuprāt, māksla ir viena no pēdējām lietām, kas var mūs dziļi pārveidot, ja mēs tai dodam iespēju. Es lūdzu māksliniekus, ar kuriem strādāju, kaut kādā veidā to izdarīt. Mani neinteresē māksla par mākslu. Mani interesē māksla, kas pastāvīgi paplašina savu teritoriju.

Informācija: rigabiennial.com

 


Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā

Top komentāri

Pravietisnejaukais
P
Patiesi, šī pasaule atrodas agonijā. Un svētīgi ir tie, kuri tam pievērš uzmanību un sauc lietas īstajos vārdos. Vairāk nevar gribēt.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja